Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Daudz laimes LNB biedrei Genovefai Blimhenai 100 gadu jubilejā!

Jaunumi

Daudz laimes LNB biedrei Genovefai Blimhenai 100 gadu jubilejā!
Foto: Liene Šternberga

Liels un nebijis notikums tika sagaidīts 2018.gda 20.martā, kad Strazdumuižas ciematā ieradās Latvijas Valsts prezidents ar kundzi, lai sveiktu LNB biedri Genovefu Blimhenu 100 gadu jubilejā. Pasākums izvērsās ļoti sirsnīgs un dziesmots. Valsts prezidents ar kundzi nesteidzīgi ar gaviļnieci pārrunāja viņas dzīves gājumu. Stazdumuižas dienas centra darbinieki un apmeklētāji dziedāja viņas mīļākās dziesmas. Genovefas kundzes seju rotāja smaids un prieka asaras. Tāpat gaviļnieci nozīmīgajā jubilejā sveica LNB Centrālās valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe, SIA "Strazdumuiža" valdes priekšsēdētājs Vladimirs Krops un Strazdumuižas dienas centra vadītājs Pēteris Locāns. Ziedi un smaidi visas dienas garumā. 
Par Genovefas kundzes dzīvi varētu sarakstīt biezas grāmatas. Smeldzes, prieka, humora un ticības pilni gadi. Pavisam maza daļa no šīs brīnišķīgās kundzes dzīves notikumiem ir aprakstīta dažas rindokopas zemāk.


Genovefa Blimhena dzimusi 1918. gada 18. martā Krāslavas novadā, Dagdā,viensētā  „Teņi”, kur tagad saimnieko brāļa bērni.

Genovefa ir septītais bērns lielajā vienpadsmit bērnu ģimenē, kurā, diemžēl, kara laikā pieci bērni mira no gripas. Kā jau daudzās pirmskara latviešu ģimenēs bērni gāja strādāt pie saimniekiem, ganīt lopus, kā arī veikt citus nelielus palīgdarbus, bet, kad paaugās, katrs no bērniem strādāja pie kāda no saimniekiem un nopelnīto naudu sūtīja uz mājām, lai tēvs varētu pabeigt celt iesākto ģimenes māju. Genovefa ir pabeigusi tikai trīs klases, jo piedzima jau ar lielu tuvredzību. Viņas vecāki nezināja par Strazdumuižas internātskolu Rīgā, kurā izglītību ieguva bērni ar redzes traucējumiem no visas Latvijas. Par skolu Genovefa uzzināja pati, kad pārcēlās dzīvot uz Rīgu.

Rīgā viņa sāka strādāt kara slimnīcā par slimnieku kopēju, kur palīdzēja saviem tautiešiem atlabt no kara ievainojumiem. Pēc kara beigām slimnīcu likvidēja, tāpēc Genovefa sāka strādāt 1. Pilsētas slimnīcā ķirurģiskajā nodaļā. Šī slimnīca saveda viņu kopā ar mūža mīlestību Jāni, kurš septiņus mēnešus atlaba pēc Sibīrijas ievainojumiem. Kā Genovefa saka: „Dikti es viņam iepatikos, tāpēc klusu sareģistrējāmies”. Runājot par iepazīšanos, var redzēt Genovefas acīs skumjas pēc mīļotā cilvēka, jo abi roku rokā nogāja kopā 33 dzīves gadus. Kā Genovefa atklāja, Jānis viņu dēvēja par Gunu, tāpēc daudzi apkārtējie cilvēki viņu tā sauc vēl joprojām, jo domā, ka tas ir viņas vārds. Pēc neilga laika, viņa sāka strādāt Latvijas Universitātes garderobē, bet bija ļoti grūti, tā kā redzes problēmas bija progresējušas.  Reiz uz ielas kāda sveša sieviete un ieteica viņai painteresēties par Latvijas Neredzīgo biedrību un piedāvātajām darba vietām vietējos uzņēmumos, kuros tika nodarbināti vājredzīgi un neredzīgi cilvēki. Genovefai iepatikās šī vieta, tāpēc iemainīja savu centra dzīvokli pret Juglas dzīvokli un sāka strādāt kopā ar vīru LNB Rīgas Mācību un ražošanas uzņēmumā, kur iemācījās ar taustes palīdzību  izgatavot birstes. Šajā uzņēmumā viņa nostrādāja 34 gadus.

Paralēli darbam, Genovefa uzzināja arī par Latvijas Neredzīgo biedrības darbu un piedāvātajiem pakalpojumiem, un kopš 1964. gada ir tās biedrs.

Strādājot uzņēmumā, viņa pievērsās savam dzīves hobijam – dziedāšanai. Genovefa sāka dziedāt vietējā korī „Jolanta”, kam tika piešķirta tautas kora nozīme. Korī viņa nodziedāja 34 gadus un labprāt būtu turpinājusi, ja veselība būtu ļāvusi. Viens no viņas mīļākajiem komponistiem ir Francis Šūberts, ja vajadzētu, viņa tagad vēl varētu nodziedāt slavenā komponista skaņdarbus. Vēl Genovefai patīk gatavot ēst, it sevišķi sautētus burkānus un gaļu bez kaula. Kā viņa saka: „Man uz 1 kg burkānu vajag vienu paciņu sviesta, tad burkāni ātri izsautējas un ir ļoti garšīgi”. Tas arī esot viņas ilgās dzīves noslēpums-  trekni ēdieni un saldumi, kas gadiem ritot īpaši ejot pie sirds. Vēl viena no Genovefas mīlestībām ir ziedi. Līdz pagājušam gadam viņa pati kopa savu mazdārziņu, bet, diemžēl, veselībai pasliktinoties, viņa tagad kopj tikai savus istabas augus. Visas istabas logu palodzes ir ziedošos puķupodos. Vismīļākās no puķēm viņai ir neļķes, tās esot īpaši tuvas.

Runājot par Latviju, Genovefa atzīst, ka tā ir viņas dzimtene, kuru viņa mīl ar visiem tās iedzīvotājiem, nešķirojot tos pēc tautības, galvenais, ka esot labs cilvēks. Viņai Latvija ir mīļa, tāpēc izturas vienaldzīgi pret visām valdības nesaskaņām, jo viņai nav iemesla par ko sūdzēties. Pensiju saņemot, pašai savs stūrītis arī ir, tā kā nav par ko žēloties. Genovefa atzīst, ka ir latviete no galvas līdz papēžiem, bet valodas gan arī citas zinot, gan krievu, gan arī nedaudz vācu, tāpēc nesaprot, kāpēc citi cilvēki nevar iemācīties mūsu, latviešu valodu. Viņa ir pārliecināta, ka līdz mūža beigām paliks latviete un tāda arī nomirs.

Skatoties uz Genovefu, nevar nesmaidīt, jo viņa izstaro labestību ar savu pozitīvo attieksmi pret dzīvi. Kā pati saka :”Man gribas, lai viss ir ar labu, cik tad ilgi mēs vēl dzīvosim?”. Pirms sarunas beigām, lūdzam Genovefu novēlēt līdzcilvēkiem kādu jauku vārdu uz ko kundze atbild: „Ko es varu novēlēt? Galvenais, lai laba veselība un, ja ir bērniņi, lai viņi izaug kārtīgi latvieši”.

Ar Genovefu Blimhenu sarunājās Aija Sabale

Fotogalerija