Latvijas Neredzīgo biedrība, teksta versija

Pārslēgties uz pilno mājas lapas versiju
Atvērt izvēlni (vietnes karte) vai meklēt vietnē:

Pieredzes apmaiņas brauciens projektā "Labi ir zināt!"

Jaunumi

Pieredzes apmaiņas brauciens projektā "Labi ir zināt!"

Mārtiņš Zvaigzne, LNB Ventspils To valdes priekšsēdētājs

Šī gada 23.– 25.augustā, Sabiedrības integrācijas fonda finansēta projekta ietvaros, notika Latvijas Neredzīgo biedrības teritoriālo un vietējo organizāciju vadītāju pieredzes apmaiņas un saliedēšanās pasākums Liepājā, kura mērķis bija savstarpēji iepazīt un veidot komunikāciju starp jau pieredzējušajiem un jaunievēlētajiem LNB struktūru vadītājiem visas valsts mērogā, kā arī novērtēt Liepājas Neredzīgo biedrības pēdējo gadu sasniegumus. No dažām TO, piemēram, Rīgas, Cēsīm vai Rēzeknes bija ieradušies valdes locekļi, kuri līdz šim nekad vēl nebija iepazinušies ar Liepājas kolēģu paveikto, tāpēc arī viņi neapšaubāmi guva vērtīgu pieredzi šajā braucienā.

Tā kā no Ventspils doties uz Liepāju caur Rīgu ir pretrunā ar jebkuru loģiku, izvēlējos trešdien mierīgi aizbraukt turp ar rīta mikroautobusu un ierasties jau pāris stundas pirms pārējiem. Taču, kas tev deva –Ventspils Lielā laukuma pieturā, kur gribēju iekāpt busiņā, visas sēdvietas jau bija aizņemtas un «Ventspils Reisa» šoferis kategoriski atteicās ņemt stāvvietā personu ar invaliditātes apliecību. Var jau būt, ka pareizi, tikai kāda no sēdvietām nešaubīgi atbrīvotos vismaz tuvākās pusstundas laikā. Neko darīt, griezos mājup un, sazvanījies ar Centrālās valdes projektu vadītāju Sandru, kura pati arī bija sagatavojusies izbraukt no Rīgas kopā ar pārējiem, sarunājām, ka braukšu ar nākamo autobusu caur Kuldīgu un vajadzības gadījumā mani kādu brītiņu pagaidīs Skrundas autostacijā, ja nepaspēšu ierasties pirmais. Vasarā tradicionālo ceļu remontu dēļ izrādījās, ka ne tikai biju tur ātrāk, bet man vēl nācās gaidīt pārējos kādu pusstundu, kā rezultātā visi draudzīgi ieradāmies Liepājā vienlaikus, lai gan nedaudz vēlāk, kā plānots. Tas netraucēja viesmīlīgajiem liepājniekiem pagūt mūs vēl pacienāt ar siltu zupu un garšīgu desertu,kas bija paredzēts jau nokavētajā pusdienlaikā.

Pēcpusdienā Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis mūs izvadāja pa savas organizācijas pārziņā esošajām telpām, sniedzot ieskatu plašajās rehabilitācijas un interešu izpausmju iespējās; pabijām gan pie klūdziņpinējiem, gan aprunājāmies ar muzikālās terapijas speciālisti, gan šaurākā lokā padiskutējām ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju pasniedzēju Verneru par jaunas latviešu runas sintēzes izstrādes nepieciešamību tuvākajā nākotnē. Ar īpašu lepnumu Māris mums izrādīja tā sauktās Dzīves skolas telpas, kas atrodas vienas no LNB piederošām ēkām pirmajā stāvā un, kur neredzīgi cilvēki var patstāvīgi sadzīvē sākt pielietot rehabilitācijas procesā apgūtās iemaņas, kā arī smelties iedvesmu no sev līdzīgiem, optimistiskāk noskaņotiem iemītniekiem.

Tuvojoties vakaram, devāmies ar to pašu autobusu uz Ziemupē izveidoto Dvēseles veldzes dārzu, kur bija paredzēta nakšņošana Liepājas NB atjaunotajā kādreizējā zvejnieku mājā, kas tagad pārbūvēta par pieklājīgu un ērtu viesu namu. Taču pirms atpūtas vēl notika tuvāka iepazīšanās mūsu 20 cilvēku grupai, jo ne visi visus pazina pat pēc vārdiem, kur nu vēl pēc pārstāvētajām organizācijām. Interesantā un atraktīvā veidā, kuru piedāvāja Sandra, pa apli, pie galda sēžot, vajadzēja nosaukt savu vārdu un rakstura īpašību, kas sākas ar vārda pirmo burtu, pēc tam nākamajiem bija jānosauc iepriekšējo vārdi un raksturīgā īpašība. Tā kā šī raksta autors sēdēja apļa nosacītajās beigās, tad nebija viegli iegaumēt 19 cilvēku nosauktās identitātes, lai gan vairākus no viņiem jau pazinu. Katras pārstāvētās organizācijas dalībniekam bija arī nedaudz jāiepazīstina ar savu struktūrvienību, uzsverot, ar ko tā lepojas citu vidū. Pēc tam sekoja sātīgas vakariņas zem nojumes svaigā gaisā, kur turpinājās iesāktās sarunas, kas arī bija tāds biedru saliedēšanas pasākums. Tā kā visi no rīta bija agri modušies un tālu ceļu mērojuši, tad noguruma dēļ turpmākas vakara aktivitātes izpalika un, iestājoties tumsai aiz loga, visi izklīda pa savām 3-vietīgajām istabiņām, vēl kaut ko palasot vai papļāpājot ar istabas biedriem. Personīgi es pievērsos savam viedtālrunim, kurā kopš pusdienas bija nelasītas ziņu lentas manu sociālo tīklu kontos.

Ceturtdien pēc brokastīm atkal devāmies uz Liepājas NB, kur rīta programmā bija Māra Ceiruļa un LNB namu pārvaldes SIA «Liepājas Pērkonīte» vadītāja Anda Dzērves lekcija par vides pieejamību un universālo dizainu. Universālais dizains ir vides, pakalpojumu, produktu un informācijas pieejamība visiem cilvēkiem. Tam ir 7 pamatprincipi, kurus te tikai īsumā uzskaitīšu:

1. Ērta lietošana ikvienam;

2. Daudzveidīga izmantošana;

3. Viegli izprotams pielietojums;

4. Viegli  uztverama  informācija;

5. Samazināta  iespēja  kļūdīties;

6. Minimāla fiziskā piepūle;

7. Kustībai  un  lietošanai  atbilstošs  izmērs  un  telpa.

Abi nodarbības vadītāji sīki un smalki izskaidroja katru no šiem punktiem, uzsverot, ka nedrīkstam ieciklēties tikai uz savām, cilvēku ar redzes traucējumiem, problēmām, bet vajag turēt rūpi par visu cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem vajadzībām, kā to jau dara Liepājas Neredzīgo biedrībā. Lielisks vides pieejamības piemērs šajā ziņā ir jau minētās Dzīves skolas telpas, ieskaitot arī lēzeno, Liepājas pilsētas normatīviem atbilstošo,  1:20 āra uzbrauktuvi. Pašā biedrības ēkā līdzīgi pieejamības risinājumi, plānojot arī mehānisko pacēlāju, vēl nav pilnībā pabeigti.

Pēc dienišķās kafijas pauzes devāmies uz pilsētas centru apskatīt tur realizētos universālā dizaina piemērus. Jāpiemin, ka Liepāja ir viena no man zināmajām 2 pilsētām Latvijā (otra ir Ventspils), kur visi luksofori ir aprīkoti ar skaņas signāliem, un šeit visā pilsētā tiem ir vienota standarta skaņu shēma. Pilsētas centrālās daļas ietvēs, kas ir vismaz 1,5 m platas, ir iestrādātas taktilās vadlīnijas, kuras iespējams uztaustīt kājām vai ar spieķi, un tās ved vai nu uz publiskās infrastruktūras objektiem, vai pieved neredzīgu gājēju tieši pie pārejas ielas šķērsojumā, kur atkal ir iestrādāta daudziem jau pazīstamā gaišā reljefa josla, kurai tagad jābrīdina mūs par brauktuves malu agrāko betona apmaļu vietā. Daudzas no šīm vides pieejamības pārmaiņām šobrīd parādās pārbūvētajos gājēju infrastruktūras objektos arī citās pilsētās, bet Liepājā NB ar Māra personīgu uzraudzību gādā, lai tiešām tiktu ievēroti visi pamatprincipi un neviena cilvēku grupa no tām nepaliktu zaudētājos.

Taču pilnīgi noteikti Liepāja ir vienīgā vieta valstī, kur realizēts pilnvērtīgs pludmales pieejamības kompleksa risinājums. Tas atrodas glābšanas stacijas teritorijā un paredzēts cilvēkiem gan ar kustību, gan redzes traucējumiem. Tā kā diena bija vējaina, gaisa temperatūra +18° un ūdens +16,4°C, drosmīgo peldētgribētāju skaits no mūsu grupiņas bija tikai 5, plus vēl pats Māris, kurš šeit jutās kā viens no idejas autoriem un galvenais eksperts pieejamības jautājumos. Vispirms visu rūpīgi izrādot un izstāstot, viņš aicināja tos, kam bija līdzi peldbikses vai peldkostīmi, sekot viņam bangojošajos viļņos. Iesākumā varējām kompleksa ēkā nolikt savas mantas un pārģērbties, pēc tam pa koka laipu devāmies gandrīz līdz pašam jūras krastam. Atzīšos, ka vienatnē es tādos laika apstākļos ūdenī nedotos, taču kolektīvais gars deva spēku un drosmi izmēģināt šo pieejamības zonu. Jā, bet kas tad tāds īpašs te paredzēts peldētājiem ar nopietniem redzes traucējumiem? Tās ir speciālas aproces – signālpoga ar tievu siksniņu tiek piesprādzēta peldētāja rokai un krastmalā, tieši iepretim laipai tiek novietota īpaša audioierīce, kas izdod spalgu skaņas signālu ik reizi, kad piespiežam šo podziņu uz savas rokas. Tam ir 2 svarīgi efekti – peldētājs ar niecīgu redzes atlikumu vai pavisam neredzīgs ūdens baudītājs jebkurā brīdī var noorientēties, kurā virzienā palicis krasts, un tāpat arī spēcīgu viļņu un straumes gadījumā, kā bija todien, peldētājam ir iespēja iznākt krastā precīzi tur, no kurienes viņš jūrā ir iegājis. Jāsaka, ka, kā jau ilggadējs dižjūras piekrastes iedzīvotājs, nerespektēju spēcīgos viļņus un centos tikt iespējami tālu jūrā, lai varētu ne tikai lēkāt pa putu galotnēm, bet arī normāli peldēt. Diez kā man tas neizdevās un straume tomēr izrādījās nedaudz stiprāka, tāpēc arī biju tas, kam lieti noderēja audiosignāls no krasta, kad biju viļņos aiznests jau kādu gabaliņu iesāņus, kamdēļ arī nolēmu doties krastā un meklēt savu dvieli. Par brīnumu, pēc peldes iepriekš tik dzestrais vējiņš pēkšņi bija kļuvis krietni siltāks, vismaz tā likās visiem ūdenī pabijušajiem. Ja kāds tomēr jūtas nosalis, kā arī vēlas noskaloties, ģērbtuvēs ir pieejamas dušas.

Atgriežoties pilsētā, baudījām karbonādi ar frī kartupeļiem omulīgajā «Doka Picā»un devāmies tālāk apskatīt slaveno liepājas koncertzāli «Lielais dzintars», kura atrodas turpat pilsētas centrā, netālu no Tirdzniecības kanāla, kas savieno Liepājas ezeru ar Baltijas jūru.

Apmeklētājiem ar invaliditāti un viņu asistentiem ekskursija gida pavadībā šeit maksā 1,50 Eur, bet tas nenoliedzami ir to vērts. Vispirms jau 1. stāva foajē ar savu dzintara krāsas apgaismojumu caur ietonētajiem logu stikliem. Pēc tam 2. stāvā esošā kamerzāle ar fantastisku akustiku, kādu neatceros dzirdējis nekur citur Latvijā. Pati lielā koncertzāle ar 1000 skatītāju vietām atrodas 3. stāva līmenī, taču skatītāju rindas, ieskaitot balkonus, paceļas līdz 7. stāvam. Starp stāviem var pārvietoties ar liftu, taču tos savieno arī platas un ērtas kāpnes, uz kuru tumšā fona pirmajiem un pēdējiem pakāpieniem ir labi saskatāmas gaišas joslas, kas speciāli paredzētas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Protams, universālā dizaina eksperts Māris arī te atrada daudz neizdarību austriešu arhitekta projekta realizācijā un norādīja uz iespējām tās novērst, taču personīgi mani šīs ēkas pieejamība ļoti apmierināja.

Pievakarē atkal devāmies uz savu pagaidu mājvietu Ziemupē, kur Māris vedināja iepazīt Dvēseles veldzes dārza būtību, pirmkārt jau Sajūtu dārzu. Redzīgiem un vājredzīgiem kolēģiem tika izdalītas tumšas, skatu aptverošas brilles un baltie spieķi un pēc iespējas dots kāds neredzīgs pavadonis. Mūsu maršruts veda gar mākslīgi paceltām dobēm, kurās augošās puķes un aromātiskos augus vajadzēja noteikt pēc taustes un smaržas. Tālāk devāmies uz baso pēdu taku, kas ierīkota mežmalā un paredzēta iešanai bez apaviem, praktiski neredzot. Atzīšos, ka vakara krēsla, kura jau sāka pārņemt mežu, bija man ļoti parocīga, jo tieši tādā laikā redzu vislabāk, bet biju pieskaitīts neredzīgajiem savas 1. grupas un baltā spieķa dēļ, tāpēc varēju orientēties arī vizuāli. Vispirms jau smaidu izraisīja dažu meiteņu spiegšana, kad bija jāiet pa asāku granti vai čiekuriem – kāju pēdas, šķiet, arī no it kā lauku novadiem nākušajiem jauniešiem mūsdienās pie šādas masāžas vairs nav radušas. Taču, tad nāca grūtāki pārbaudījumi – laipošana pa zigzagā izliktiem nelīdzeniem akmeņiem vai kustīgām, stabos iekārtām laipām. Tas man nedaudz atgādināja džungļu taku Ventspils Enkuru parkā, tikai šeit tas viss pēc idejas ir jāiziet neredzot. Kad nākas noteikt attālumus starp vertikāli zemē ieraktiem koka baļķiem, uz kuriem jākāpj ar vienu kāju, tad uz nākamā ar otru, arī mana redze neko nelīdz un attālums telpā jātausta ar spieķi, savādāk līdzās stāvošais Māris izsauksies: „Tu iekriti verdošā lavā!”.

Vakariņās āra nojumē mūs jau gaidīja truša sautējums un pankūkas ar ievārījumu. Lielu daļu šeit pasniegto produktu izaudzē ik dienu no Liepājas braucošie cilvēki ar redzes traucējumiem, kuri šeit veic brīvprātīgo darbu, tādējādi atpūšoties no pilsētas rutīnas un rodot iespēju kustēties svaigā gaisā. Dzīvnieku klātbūtne šajā lauku saimniecībā ir jūtama kopš agra rīta, kad jau ap septiņiem aiz loga pilnā kaklā dzied gailis un modina viesus jaunai dienai un iespaidiem.

Piektdienas rīts iesākās ceļa jūtīs, jo bija jāsavāc visas mantas, arī brokastis tika ieturētas nedaudz agrāk un ātrāk, tāpēc ka līdz mājupceļam mūs gaidīja vēl viena nopietna lekcija par finanšu resursu piesaisti caur dažādiem projektiem, kuru vadīja Liepājas domes Vides, veselības un sabiedrības līdzdalības daļas vadītāja Elīna Tolmačova. Noslēdzot viņas stāstījumu par Eiropas, valsts un pašvaldību finansētiem projektiem un mūsu iespējām izmēģināt savu varēšanu piesaistīt caur tiem nepieciešamos līdzekļus savu organizāciju vajadzībām, Māris Ceirulis piebilda vienu ļoti svarīgu lietu – pats vienkāršākais projekts ir argumentēti sastādīta vēstule ar ziedojuma lūgumu konkrētam sponsoram.

Protams, liepājnieki mūs vēl paspēja pacienāt ar frikadeļu zupiņu un kafiju, pēc tam gan bija jāpošas tālajam ceļam uz mājām – pāris cilvēki pat bija no Viļakas, tātad jāmēro ceļš burtiski uz otru valsts malu, obligāti uzspējot uz noteiktu autobusu Rīgā.  Es, kā jau plaši pazīstams individuālists, izlēmu doties uz Liepājas autoostu, bet līdz tramvaja galapunktam mani laipni pavadīja Madara no Liepājas Neredzīgo biedrības, kuru uzmeklēja un norīkoja visur esošais un par visu atbildīgais Māris. Atvadoties un spiežot roku, viņš vēlreiz atgādināja, ka, kā savas organizācijas vadītājs, varu griezties pie viņa pēc padoma jebkurā laikā, jo katrai pieredzei ir īpaša vērtība, ja cilvēki ar to dalās savā starpā.

Fotogalerija


Ieteikt: ieteikt Draugiem.lv ieteikt Facebook ieteikt Twitter ieteikt GooglePlus ieteikt LinkedIn ieteikt Pinterest nosūtīt uz e-pastu


Atvērt izvēlni (vietnes karte)
Latvijas Neredzīgo biedrība sociālajos tīklos:
Lapas beigas.

2019 © Latvijas Neredzīgo biedrība | mājas lapas teksta versija ekrānlasošām programmām, pārslēgties uz pilno mājas lapas versiju