Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Pieredzes stāsts no sociālo darbinieku vasaras skolas

Jaunumi

Pieredzes stāsts no sociālo darbinieku vasaras skolas
Foto: Sandra Smona

No 10. līdz 12. jūlijam man un manai asistentei Lilitai Kļaviņai bija vienreizēja iespēja piedalīties Labklājības ministrijas organizētajā sociālo darbinieku vasaras skolā. Jau pati izvēlētā norises vieta gleznainā viesu namā „ezernieki”lubānas novadā sagaidīja ar savu dabas skaistumu, klusumu un mieru. Vasaras skolas sociālajiem darbiniekiem notiek jau vairākus gadus, bet šogad līdzdarboties skolā, tika uzaicināti sociālie darbinieki no NVO, probācijas dienestiem un ieslodzījuma vietām. Iepazīstoties ar Labklājības ministrijas piedāvājumu, sapratu, ka vēlos piedalīties, izmantot iespēju, apgūt jaunas zināšanas, dalīties pieredzē. Pateicoties tam, ka Labklājības ministrija akceptēja mana asistenta līdzdalību es arī varēju apmeklēt apmācības.

Ierodoties skolas norises vietā mūs ļoti laipni sagaidīja un ierādīja divvietīgu numuriņu ar visām ērtībām. Atklāšanas brīdī konstatēju, ka mēs esam ļoti daudz ( 53 sociālie darbinieki, 6 speciālisti), bet es no visiem pazīstu tikai savu asistenti Lilitu un nodarbību vadītāju Normundu Pīlipu. Nevaru noliegt, ka biju nedaudz samulsusi, tāda kā nobijusies. Sākoties pirmajām aktivitātēm (ledus laušanai), viss notika tik dabīgi, ka nebija laika domāt par varu vai nevaru, vienkārši ļāvos. Mani iedrošināja, tas ka visas aktivitātes notika dabiskā, nepiespiestā atmosfērā, tā, ka nebija ne laika ne iespēju padomāt vai es to varu. Vienīgais apgrūtinājums bija nedroša apkārtējā vide; nekādu kontrastu, dažas kāpnes bez margām, koka apdare, kas saplūda vienā veselumā. Es nezinu kā, bet, ja vien es tuvojos kādai nedrošai vietai, man vienmēr blakus gadījās kāds, kas man tā viegli, pavisam nemanot brīdināja par šķēršļiem. Iepazīšanās laikā es nestāstīju, ka man ir redzes traucējumi. Darbs bija organizēts grupās, un grupas sastāvs nepārtraukti mainījās pat vienas aktivitātes ietvaros. Man bieži nācās strādāt šķirti no asistentes, bet tas man deva iespēju pārliecināties, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir jāiemācās iziet no savas komforta zonas, ļauties piedzīvojumiem, uzticēties apkārtējiem. Es nevienā momentā nejutos mazsvarīga, nezinoša, apjukusi. Man vienmēr bija savs viedoklis, kāda inovatīva metode, priekšlikumi u.t.t..            
Man pašai, kā personībai īpašs ieguvums bija piedaloties drāmas terapijas nodarbībās  un apgūstot Baha ziedu terapijas dejas. Man likās, ka tajos brīžos es esmu viena pati ar savām sajūtām un emocijām. Kopumā skolas laikā iegūtā pieredze man devusi jaunu skatījumu uz sociālā darbinieka lomu Latvijā kopumā. Nobeiguma daļā, katram dalībniekam, fonā skanot, relaksējošai mūzikai vajadzēja izdomāt, kādu simbolu paņemsim līdzi, kas mums palīdzētu nepagurt, būt atvērtiem, pārliecinātiem, neizdegt. Es par savu simbolu izvēlējos roku, jo roka ir visa sākums – ar rokām mūs saņem ienākot šajā pasaulē, noglāsta, apmīļo, sasveicinās, sniedz palīdzību, palīdz piecelties, ja pašam nav spēka, uzsit uz pleca par labi padarītu darbu.

Sagatavoja: Aija Rīvīte