Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2008 / Nr. 11/12 - 2008

Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni
Zane Krūkle
no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»

(1. turpinājums)

Ģimenes ar neredzīgu bērnu speciālās vajadzības
Uz zemeslodes ir miljoniem cilvēku, kuru kultūra, mentalitāte un valoda ir atšķirīga. Sabiedrība sastāv no indivīdiem, kas veido mazas šūniņas — ģimenes, un katra ir neatkārtojama, individuāla, vienreizēja. Ģimeni veido indivīdu savienība, radniecība, kurā katrs ir vienreizējs, neatkārtojams, individuāls.

Sabiedrība no seniem laikiem veidojusi ģimenes modeli. Vēsturiski ģimene sastāvēja no trijām paaudzēm: vecvecākiem (vecāmāte un vecaistēvs), vīra un sievas, kā arī bērniem. Šāds ģimenes modelis saglabājās vairākus gadsimtus. Tikai 20. gs., kad ļaudis ieguva vārda brīvību un neatkarību, sievietes kļuva līdztiesīgas vīriešiem, sāka mainīties ģimenes modelis.

Līdz pat 20. gs. otrai pusei daudzās valstīs uzskatīja, ka sieviete ir atbildīga par ģimenes iekšējo dzīvi un arī ģimeņu izglītības darbs bija galvenokārt organizēts kā kursi sievietēm bērnu kopšanā un mājsaimniecības darbos.

Iesīkstējis sabiedrības stereotips tika lauzts, un strauji sāka veidoties jauni ģimeņu modeļi. Vīrietis un sieviete sāka dzīvot kopā un audzināt bērnus, nereģistrējot laulību. Katrs nāk ar savu kultūru, senču gēniem, vecāku audzināšanu, dzīves pieredzi. «Sabiedrību veido divējāda dzimuma, dažāda vecuma un nevienāda izglītības līmeņa cilvēki. Atšķirīgi ir viņu uzskati un dzīvesveids, bez tam cilvēki atšķiras bagātības un sociālā statusa ziņā. Tātad objektīvi pastāv nevienlīdzība, kas var izraisīt sociālos konfliktus.

Pastāv dažādas sociālā konflikta koncepcijas, un vairākums no tām atzīst konfliktu par svarīgu sociālās attīstības faktoru. Daudzi zinātnieki (G. Spensers, M. Vebers, Č. Kūlijs, F. Gidenss, K. Levins) uzskatīja, ka konflikts ir neizbēgama parādība sabiedrības vēsturē, kas stimulē tās attīstību. Neskatoties uz konfliktu situāciju, ģimenē jāpieslīpējas vienam pie otra. Kopā jāpiedzīvo priecīgi brīži un jāpārvar dzīves krīze.

Jaunie ir brīvi attiecībās, jo var tās izbeigt, netiesājoties un veidojot dzīvi ar citiem partneriem. Šādā ģimenē ienākušais bērniņš būs tikpat mīlēts, lolots, kā reģistrētā ģimenē. Diemžēl neviena ģimene nav pasargāta no pārbaudījumiem. Ja ģimenē piedzimst neredzīgs bērniņš, tas ir smags pārbaudījums, ar kuru jāiemācās tikt galā.

Vecākiem jāsmeļas zināšanas, iepazīstot neredzīga bērna audzināšanas īpatnības un izdomu bagātinošus domāšanas paņēmienus. Tiekoties ar speciālistiem, izmeklējot bērna veselības stāvokli, izvērtējot ģimenes iekšējos un ārējos resursus, informējot un apmācot, šai ģimenei var palīdzēt sociālais rehabilitētājs, kurš, verbāli informējot ar praktiskiem dzīves piemēriem, palīdzētu vecākiem izkļūt no krīzes. Sabiedrības stereotips ir, ka neredzīgs cilvēks nespēj būt patstāvīgs.

Ģimenei būs jāpievērš vairāk uzmanības bērnu savstarpējo attiecību veidošanai. Brāļi un māsa jāinformē par neredzīgā ģimenes locekļa veselības stāvokli, jāstāsta, ko viņš spēj izdarīt patstāvīgi, kādas maņas pielieto, lai uztvertu apkārtējo pasauli, kas būtu jāpalīdz brāļiem un māsām, tad viņi spēs labāk saprast vienaudzi ar funkciju traucējumiem. Pārējie ģimenes locekļi būs tie, kuru palīdzība būtu nepieciešama brīdī, kad mamma uztic tiem «īpašo» bērnu. Māmiņas arī ir pelnījušas atpūtu no bērnu audzināšanas. Prombūtnes laikā pārējie varētu izglītot neredzīgo bērnu, lasot pasakas, jo tajās ir daudz dzīves gudrību un pamācību.

Vecākiem nevajadzētu iejaukties bērnu savstarpējos strīdos, jo tie attīsta pašnoteikšanos vienaudžu vidū. Arī bērns ar funkciju traucējumiem grib justies ģimenei vajadzīgs ar savu darbu. Ja vecāki visos strīdos vaino tikai veselos bērnus, tad «īpašais» bērns paliek par tirānu, kurš liek izpildīt visas viņa kaprīzes. Ja trūkst vecāku uzmanības veselajiem bērniem, liekas, ka viņi šeit ir nemīlēti un atstumti. Problēma varētu būt saasināta, ja viņi nav vienu vecāku bērni. Lai atrisinātu radušos situāciju, palīdzēt varētu psihologs.

Pārējie brāļi un māsas būs labs atbalsts bērnam ar īpašajām vajadzībām, turpinot rūpēties arī pēc tam, kad vecāku vairs nebūs. Viņi būs labs izziņas avots, ja aktīvi būs piedalījušies neredzīga brāļa/māsas audzināšanā un aprūpē. Viņi ievēro to, ko neievēro vecāki savā aizņemtībā.

Starpprofesionāļu komandas darbiniekiem brāļu un māsu dzīves pieredze ir svarīgs resurss, izzinot neredzīgu bērnu vajadzības. Viņi varētu saistīt savu nākotnes profesiju ar šo invalīdu rehabilitāciju, jo bērnībā bijuši tiešā saskarē ar neredzīgu bērnu.

Sieviete, kas viena audzina bērnu
Sievietes saskaras ar tām pašām problēmām, kuras izjūt daudzas ģimenes, audzinot neredzīgu bērniņu. Šai ģimenē nebūs vienaudžu, kuriem vajadzēs pierādīt savas prasmes, tās būs jāmeklē ārpus ģimenes. Retāk māmiņu nomainīs kāda cita persona. Savstarpējo sakaru veidošanai kontaktus nepieciešams meklēt ārpus istabu sienām. Ģimene varētu balstīties uz vecvecāku, draugu, starpprofesionāļu komandas darbinieku atsaucību. Bērns nedrīkstētu atrasties vientulībā, tas būtiski aizkavētu viņa attīstību.

Šodien daudz tiek runāts par invalīdu integrāciju sabiedrībā, bet šķiet, ir aizmirsta viena mūsu sabiedrības daļa — māmiņas, kuras rūpējas par bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Netiek ņemts vērā, ka tieši no ģimenes un mātes atkarīgs, vai bērns ar invaliditāti spēs iekļauties sabiedrībā.

Vīrietis, kurš viens audzina bērnu invalīdu
Pastāv sabiedrības stereotips, ka vīrietis nav sagatavots bērna audzināšanai, tikai — ģimenes uzturēšanai un naudas pelnīšanai. Reizēm mēdz būt arī savādāk, kad vīrietis izšķiras par šādu lēmumu. Piemēram, ja nomirst sieva vai arī bērna māte ir tā iestrēgusi krīzē par to, ka viņas bērns ir neredzīgs, un ir spiesta ārstēties vai vienkārši pametusi abus, vairoties no dzīves grūtībām.

Vīrietis būs pieņēmis savā dzīvē grūtāko un nozīmīgāko lēmumu — izvēlēties audzināt bērnu nav viegli, jo bērnībā vecāki nav iemācījuši iemaņas un prasmes, kā apkopt, audzināt, izglītot bērnu. Vēl grūtāk ir tad, ja bērns ir ar funkciju traucējumiem.

Ģimenei būs vieglāk, ja tuvumā atradīsies atsaucīgi cilvēki — vecāmāte, vecaistēvs, kaimiņienes, starpprofesionāļu komanda, sociālais rehabilitētājs — ar prasmi izskaidrot tēvam, kā neredzīgs bērns iepazīst apkārtni, kas jāapgūst tēvam, lai veiksmīgāk iemācītu bērnam aprūpēt sevi.

Ja neredzīgu bērnu audzina redzīgi vecāki
Sabiedrības stereotips ir nerādīties ārā uz ielas, nekontaktēties ar cilvēkiem, jo apkārtējie uzdos jautājumus, uz kuriem vecāki nezinās atbildes. Ir tendence norobežoties no citām ģimenēm, kurās ir veseli bērni. Vecāki domā — kā manējais ar viņiem kontaktēsies?

Vecākiem rodas daudz jautājumu, uz kuriem vēlētos saņemt atbildes. Kā viņš uztver apkārtējo vidi? Ko bērns var izdarīt? kā es viņam to iemācīšu?

Iejusties palīdzēs, ja uz mirkli aizvērs acis un ieklausīsies skaņās, kuras nāk no apkārtnes izraisītām kustībām: pulksteņa tikšķēšana istabā, bērna elpošana gultiņā, putnu čalas, kaimiņu čalas, mašīnas rūkšana aiz loga. Iztēlojamies vietu, kur atrodamies. Pa labi ir virtuve, pa kreisi — bērna gultiņa, priekšā pulkstenis, aiz muguras logs.

Latvijā trūkst metodiska izdevuma, kas informētu un izglītotu vecākus, kā šajā situācijā rīkoties. Speciālisti ir tikai slimnīcās, pirmsskolas izglītības iestādēs, ģimenes ārsts ir pārāk noslogots.

Šajā jomā izglītojošu palīdzību jāsniedz sociālajam rehabilitētājam ar praktisko iemaņu iemācīšanu vecākiem. Trūkst vienotas sistēmas, kā sniegt informāciju grūtībās nonākušiem vecākiem.

Neredzīga bērna pareizai audzināšanai vislielākā nozīme ir tieši pirmajos dzīves gados, jo tajā laikā tiek likti pamati harmoniskai bērna attīstībai. Attīstībai ir izšķiroša loma — vai bērns kļūs patstāvīgs cilvēks, vai arī vecākiem nāksies par viņu rūpēties visa mūža garumā.

Nevar tikai dot, ja nav no kurienes pasmelties, tad rodas dzīves apnikums, spēku izsīkums, vienaldzība. Vecākiem jāveltī laiks bērnam un arī pašiem sev.

Neredzīgu vecāku ģimenes grūtības, audzinot neredzīgu bērnu
Sabiedrības stereotips: «Kam redzes invalīdiem vajag laist pasaulē bērnus? Mums jau tā pietiek nelaimju!» Bet kur paliek cilvēktiesības? Arī viņi tiesīgi laist pasaulē pēcnācējus. Laika posmā, kad bērniņš tiek gaidīts, no speciālistu puses jaunie vecāki tiek brīdināti par iespējamām grūtībām, audzinot bērnu. Lai cik pilnvērtīga būtu viņu pielāgošanās apkārtnei, bez redzīga cilvēka palīdzības neiztikt.

Ģimenei var palīdzēt vecvecāki, radi, draugi, kaimiņi, sociālais rehabilitētājs izskaidros ar praktiskiem piemēriem, kā būtu jārīkojas bērniņa aprūpē un iemācīs jaunas prasmes. Vecākiem būs vieglāk iejusties bērna pasaules uztverē un viņu apmācīt, jo viņiem ir līdzīgi funkciju traucējumi.

Katram bērnam ir nepieciešami stipri un laimīgi vecāki, kuri saprot, kas ir vajadzīgs viņu bērna attīstībai, un zina, kā to sasniegt. Katra ģimene ar cerībām ilgojas pēc fiziski un garīgi vesela bērniņa, bet, ja tas tā nav, piedzīvo šoku, krīzi ar visām tās stadijām: ja veiksmīgi pārdzīvotas iepriekšējās attīstības krīzes, tad krīzi — bērniņa slimību — būs vieglāk pārciest.

Jaunā ģimene pārdzīvo dzīves krīzes: agrīno briedumu (no 20 līdz 24 gadiem). Tā ir ego krīze, ko raksturo intimitāte (tuvība), izolācija, ego spēks, mīlestība.

Kad vecāki sasnieguši zināmu vecumu un pārvarējuši dažādas veiksmes un neveiksmes, dzīvē nemanot piezogas nākošā krīze — vidējais briedums (40 — 45 gadi). Ego krīze: radoša saistība ar citiem, radoši dzīvot, stagnācija, centrēšanās uz sevi, sastingums. Ego spēks: rūpes, gādība.

Vecākiem bērnu audzināšanā ļoti palīdz vecvecāki, kuri zināmā dzīves posmā arī sastopas ar krīzi — vēlīnais briedums (65 gadi — nāve). Pārvarot krīzi, spēs pavadīt vecumdienas, pieņemt mazbērnu ar īpašām vajadzībām, palīdzēt bērna vecākiem audzināšanas darbos. Viņi varētu būt arī lieliski padomdevēji nepieredzējušiem vecākiem, saviem bērniem, bērna audzināšanas jautājumos.

Krīze un tās stadijas
Kad ārsts paziņo vecākiem par bērniņa acu slimību, viņiem iestājas šoks un vēlāk — krīze. Notikumu labāk paziņot abiem vecākiem reizē, tad viņi abi labāk sadzirdēs sacīto. Tas ir ģimenes stāvoklis, kad vecākiem pietrūkst iepriekšējo zināšanu un prasmju tālāk audzināt bērniņu.

Sākotnējā krīzes stadija — akūtā jeb šoka fāze — var ilgt īsu momentu, cilvēks jūtas it kā vakumā vai miglā. Pirmais jautājums — kāpēc? Cilvēka veselais saprāts nespēj pieņemt šo spriedumu. Viņam liekas, ka tā ir filma, nevis īstenība, kurā arī viņš ir iesaistīts. Viņš it kā skatās, bet neredz. Pēc šoka iestājas apziņa, ka tas notiek ar viņu, ar bērniņu. Tad sevis paliek žēl un iestājas nākošais krīzes posms. Sajaucas visas emocijas kopā.

Reakciju fāze — vecāki apzinās, ka notiekošais ir īstenība un notiek emociju plūdi. Labi, ja šajā posmā ir kāds cilvēks, kuram var izstāstīt savas bēdas. Vecāki ir pārliecināti, ka ārsti sajaukuši analīžu rezultātus, nosakot bērna diagnozi. Viņi nevēlas bērnu redzēt, pieņemt esošo, viņi neklausās ārsta norādījumos.

Apspiešana, noliegšana — vecāki nepieņem, nesadzird un nesaskata acīm redzamās zīmes. Atteikties no speciālistu — oftalmologa, pediatra — palīdzības neapzinoties, ka bez speciālistu palīdzības vieni nepārvarēs krīzi. Tā ir racionalizācija — mēģinājums saviem spēkiem šķietami uzlabot situāciju. Nepieņemt līdzcilvēku palīdzību, norobežoties no sabiedrības. Tuviniekiem neizrādīt savas emocijas. Izlikties, ka viss ir kārtībā, krīze jau kārtībā. Vecāki nevēlas izrādīt savas emocijas. Cilvēks samierinājies ar savu dzīves situāciju, tomēr neuzticas apkārtējiem.

Izolēšana — izvairoties no savām jūtām, neizrādot tās. Varbūt atnāks «laimes lācis» un padarīs vecāku vietā visu. Būs mugura aiz kuras paslēpties. Vecāki jūtas maziņi, nevarīgi, trūkst zināšanu. Tā ir agresija — meklēt kādu lielu un varenu, kas spētu visu nokārtot. Tas ir solis atpakaļ bērnībā. Vecāki vaino viens otru, radus, vecākus, ārstus, dievu. Vēlāk viņi redz, ka vainojot nekas neatrisinās, situācija ir tāda, kādu uztver paši. Tā ir projekcija — citu vainošana vēlāk mazinās.

Pierodot pie jaunajiem dzīves apstākļiem, vecāki saprot, ka nekas nemainās. Paejot zināmam laika posmam, dusmas krājas kā pilieni traukā. Trauks ir pilns, un ūdens līst pāri malām. Tās dusmas uz kādu jāgāž. Abu vecāku izrunāšanās ir ļoti svētīga, viņi taču abi joprojām ir ģimene. Tā ir pārbīdīšana — dusmas izgāž uz pārējiem ģimenes locekļiem, jo apzinās, ka mazulis ne pie kā nav vainīgs.

Neizrādot emocijas, vecāki dzīvo tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Vecāki meklē ātrus un neefektīvus risinājumus savas problēmas atrisināšanai. Tā ir notiekošā atcelšana — vecāki vēlas izstumt krīzi un dzīvot tālāk, it kā nekas nav noticis.

Cilvēkam, kurš ieslīdzis krīzē, sāk pasliktināties veselības stāvoklis, moka vēdera sāpes, galvas sāpes vai citas slimības. Tā ir somatizācija — no pārdzīvojumiem jūtas izpaužas dažādu slimību veidos.

Aktivitāte vecākiem var izpausties dažādos veidos. Aktivitāte, pasivitāte, nespēja rīkoties — katrs reaģē savādāk. Cits iekrīt darbībā, dažs paliek pasīvs, dažu pārņem vienaldzība. Var aktualizēties senās, aizmirstās, pārdzīvotās jūtas un krīzes. Jūtu apspiešana, aizmirsto pārdzīvojumu atgriešanās. Reakciju veids var būt līdzīgs kā bērnībā ģimenes modelī. Temperamenta īpatnības nosaka, kā cilvēks reaģēs uz radušos situāciju.

(Turpinājums nākamajā numurā)