Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2008 / Nr. 6/7 - 2008

Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai
Pēteris locāns
No kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Ettīstība»

Mani allaž interesējušas iespējas paplašināt dabas noliktās robežas, ko cilvēkam rada redzes zudums — viens no smagākajiem organisma funkcionālajiem traucējumiem. To panāk ar maņas trūkumu kompensējošo citu sajūtu attīstīšanu (oža, tauste, dzirde), kā arī prasmīgi izmantojot jaunākos ICT tehnoloģiju sasniegumus un vienkāršus, bet sadzīvē stabilus palīglīdzekļus (Baltais spieķis, Braila raksts) vai arī pavadoņu (cilvēka, dzīvnieka) palīdzību.

Taču, lai pārvaldītu sajūtu kompensēšanas prasmes, cilvēkam vajag mācīties. Veiksmes garants ir gan paša apdāvinātība un uzņēmība, gan dzīves ceļā sastaptie īstie cilvēki, no kuru palīdzības daudz kas atkarīgs. Dzīves sākuma posmā tie ir mīloši un saprotoši (nevis pārlieku saudzējoši) vecāki, skolas gados — pedagogi ar tiflopedagoģijas zināšanām un dzīves pieredzi, tālākos dzīves posmos tie ir rehabilitētāji, kuru palīdzība allaž būs vajadzīga, jo apgūtās iemaņas nemitīgi jāpilnveido, bet neapgūtās — jāiemācās no pašiem pamatiem.

Latvijas likumdošanā attiecībā uz neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem ir ieviests termins «cilvēks ar redzes zudumu». Cilvēka sociālās funkcionēšanas iespējas un darba spējas ir cieši saistītas ar redzes zuduma smaguma pakāpi — jo lielāks redzes zudums, jo smagāka invaliditāte. Pilnīga redzes zuduma gadījumā cilvēks ir neredzīgs — bez redzes atlikuma. Vājredzīgs cilvēks mazākā vai lielākā mērā redzes atlikumu veiksmīgi var izmantot savā labā.

Redzes zudums negatīvi ietekmē praktiski jebkuru cilvēka dzīves un darbības sfēru. Viena no jomām, kurā redzes zudums apgrūtina dzīvi visvairāk, ir patstāvīga un neatkarīga pārvietošanās tuvākajā un tālākajā apkārtnē.

Par laimi cilvēce gadsimtiem ilgi ir tiekusies izstrādāt metodes un paņēmienus, kā pārvarēt dabas uzliktos ierobežojumus, radot neredzīgiem cilvēkiem iespējas lasīt un rakstīt, zīmēt un muzicēt, rēķināt un nodarboties ar sportu, pilnvērtīgi nodoties jaunradei dzejā un mūzikā vai zinātniskiem pētījumiem. Orientēšanās problēma kā senākos laikos, tā arī mūsdienās tiek risināta dažādi — atbilstoši konkrētiem apstākļiem un katra cilvēka individuālajām vajadzībām un iespējām.

Var izmantot cilvēka-pavadoņa palīdzību, taču tas ne vienmēr ir iespējams sakarā ar ģimenes apstākļiem un finanšu līdzekļu trūkuma dēļ. Var doties ceļā arī bez pavadoņa, taču tad labi jāpārzina apkārtne, jāzina ceļš uz vietu, kurp grib doties, jāpārvalda garā spieķa pielietošanas tehniskie paņēmieni, jāmāk sazināties ar satiksmes līdzdalībniekiem (sabiedrības pārstāvjiem, kurus gadās sastapt ceļā), lai varētu pateikt savu vajadzību un saņemt no viņiem palīdzību. Tomēr šis ceļošanas veids vietās ar intensīvu transporta satiksmi nes sev līdzi lielāku veselības un dzīvības apdraudējuma risku, jo, šķērsojot ielu braucamās daļas, transporta maģistrāles, redzes kontroles trūkums ir ievērojams kavēklis, lai pasargātu sevi no nelaimes gadījumiem.

Trešā iespēja, kas pārvietošanos padara pa neapšaubāmi drošāku un ērtāku, ir izmantot suņa-pavadoņa palīdzību, bet, lai to varētu, jāpieliek daudz pūļu saderības un sadarbības panākšanai ar suni.

«Suņa izmantošana nekādā zinā neatbrīvo cilvēku no atbildības par ceļojuma norisi un nokļūšanu galamērķī. Tā neatsvabina no nepieciešamības prast pareizi pielietot Balto spieķi — primāro orientēšanās palīglīdzekli redzes zuduma gadījumā. Pašam gājējam jāklausās uz transporta kustības skaņām un jāizlemj, vai tagad var doties paredzētajā virzienā. Dažos gadījumos suns tomēr var atteikties izpildīt pavēli tā dēvētās saprātīgās (vai iemācītās) nepaklausības mudināts.»

Suņi-pavadoņi, palīdzot neredzīgiem cilvēkiem atrast ceļu un nokļūt galapunktā, ir sastopami gandrīz jebkurā pasaules valstī. Saprotams, ka vairāk tie tiek izmantoti ekonomiski un sociāli attīstītos reģionos, tādos kā Rietumeiropa, ASV, Kanāda, Austrālija.

Suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošana rada klientam daudz lielākas mobilitātes iespējas, drošības un stabilitātes sajūtu. Tajā pašā laikā izpaliek sirdsapziņas pārmetumi, ka, izmantojot cilvēka-pavadoņa pakalpojumu, tiek patērēts kādas personas laiks, ko tā varētu būt izmantojusi daudz lietderīgāk, piemēram, savai garīgajai pilnveidei.

Neraugoties uz priekšrocībām, ko neredzīgam un vājredzīgam ceļotājam neapšaubāmi dod sadarbība ar suni, Latvijā suņu-pavadoņu nav īpaši daudz. Pēc Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) informācijas Latvijā pašlaik strādā divi un tiek apmācīts viens suns-pavadonis. Vēlēšanos izmantot suņa-pavadoņa pakalpojumus ir izteikuši desmit Latvijas Neredzīgo biedrības biedri (Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Jūrmalā).

Tas ir mazs skaits, ja salīdzina ar LNB un Liepājas Neredzīgo biedrībā reģistrēto biedru skaitu (vairāk nekā 3500). Lai gan Rīgā dzīvo gandrīz viena trešdaļa biedrības biedru, pēdējo divu gadu laikā (kopš LNB intensīvi sākusi apzināt potenciālos suņu saimniekus) neviens rīdzinieks vēl nav izteicis vēlmi par tādu kļūt.

Šāda nogaidoša attieksme ir krasā kontrastā ar suņa-pavadoņa izmantošanas intensitāti tādās valstīs kā Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un citās ES valstīs, nemaz nerunājot par ASV. Tur ir gan skolas suņu-pavadoņu apmācīšanai, gan sistēma, kas sniedz informatīvu, finansiālu utml. atbalstu suņa labklājības un veselības uzturēšanā viņa darbspējas laikā un arī pēc tam, kad pienācis «pensijas vecums».

Tam, ka suņi pie mums nav tik populāri, varētu būt vairāki iemesli:


— viens no būtiskajiem faktoriem ir suņa izmitināšanas jautājums (nespēja nodrošināt pienācīgu dzīves telpu, īpaši šaurajos pilsētas dzīvokļos),
— būtiska ir arī suņa uzturēšanas un veterinārās aprūpes dārdzība, kas nav samērojama ar vairākuma redzes invalīdu ienākumiem, un valsts finansiālā atbalsta trūkums šajā jautājumā,
— vēl viens kavējošs faktors ir uzskatāmas informācijas trūkums par dzīves kvalitātes uzlabošanas iespējām, ko neredzīgs cilvēks varētu iegūt ar suņa palīdzību,
— vēl arī šaubas par to, vai klienta un suņa-pavadoņa tiesības ir pietiekami aizsargātas Latvijas likumdošanā, vai sabiedrības attieksme ir pietiekoši labvēlīga.

Varētu būt vēl vairāki suņu-pavadoņu nepietiekošas izmantošanas iemesli, kas ir atkarīgi no pašu neredzīgo cilvēku attieksmes un no palīdzības, ko viņiem var vai nevar piedāvāt un sniegt līdzcilvēki, speciālisti (kinologi, sociālie rehabilitētāji). Sociālajiem rehabilitētājiem kopā ar suņu-pavadoņu instruktoriem un sociālajiem rehabilitētājiem šeit varētu būt plašs pieredzes apguves un darba lauks.

Speciālistam, kurš (īpaši sadarbības sākuma stadijā) uzņemtos atbildību palīdzēt saimniekam un sunim atrast sadarbības pavedienus, būtu jāpārzina kinoloģijas pamati un neredzīga cilvēka psiholoģija, kas neko daudz neatšķiras no vispārējās cilvēka psiholoģijas, taču ir smalki niansēta un nedaudz specifiska. Rehabilitētājam jāmāk plānot un kopā ar klientu apgūt vajadzīgos maršrutus, jāprot sniegt morālu un psiholoģisku uzmundrinājumu, jābūt gatavam adekvāti reaģēt netradicionālajās situācijās un ātri atrast pieņemamu risinājumu.

Spriežot pēc profesionālās pieredzes un provizoriskās informācijas, ko izdevies iegūt sarunās ar ārzemju kolēģiem rehabilitētājiem un suņu-pavadoņu saimniekiem, varu izteikt pieņēmumu, ka Latvijā nav daudz tādu speciālistu, kuri savā darba pieredzē būtu sintezējuši augstāk minētās prasmes.

Tādēļ pieņemu, ka potenciālajam klientam būtu problemātiski cerēt uz kvalitatīva sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanu suņa-pavadoņa izmantošanas ātrai un pilnvērtīgai apgūšanai.

Suņu-pavadoņu palīdzības izmantošanas attīstības vēsture
Cilvēki jau no seniem laikiem pratuši sadarboties ar saviem pieradinātajiem mājdzīvniekiem. Dzīvnieku palīdzība tiem, kuriem dzīvē ir grūtības tādu vai citādu darbību paveikt pašiem, ir viens no dabā sastopamajiem cilvēcīgi aizkustinošākajiem draudzības un sadarbības piemēriem.

Suns ir viens no dzīvniekiem, kas vislabāk pakļaujas apmācībai, ir uzticīgs, pacietīgs un gatavs uzņemties veikt daļu no pienākumiem fiziskā trūkuma piemeklētā cilvēka radu vai draugu vietā. Dzīvojot cilvēkam līdzās vairākus gadu tūkstošus, suņi izkopuši apbrīnojamas spējas izprast pat vissmalkākās saimnieka noskaņojuma nianses. Kā nesen izteicās televīzijas kanāla «National Geographic» raidījuma veidotāji — «cilvēka labākais draugs šajā ziņā ir pārāks par viņa tuvākajiem radiniekiem — primātiem. Par to liecina eksperimenti, kuros suņi bijuši pārāki noslēptās barības atrašanā pēc cilvēka verbāli priekšā teiktajām norādēm».

Kā lasām «Guidedogs.com» interneta mājaslapā, cilvēka praktiskajā darbībā pastāv jēdziens «dienesta suņi», ar ko apzīmē daudzveidīgo suņu izmantošanas veidu kopumu.

«Dzirdošie suņi» signalizē cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem par durvju un tālruņa zvaniem, ugunsgrēka, tornādo vai citu stihisko nelaimju trauksmes signāliem, bērna kliedzieniem. Daži pat informē saimnieku, ja uz ielas vai sabiedriskās pulcēšanās vietā tiek nosaukts viņa vārds, tā padarot saskarsmes uzsākšanu daudz vieglāku.

Epilepsijas trauksmes suņi var atpazīt drīzās lēkmes uzsākšanās pazīmes un brīdināt savu saimnieku, lai tas paspētu izsaukt palīdzību, nokļūtu drošībā un pasargātu sevi no traumām. 11. aprīlī telefonijas programmas «Skype» sarunā ar Zviedrijas draugiem uzzināju, ka arī suns-pavadonis spēj noteikt sava saimnieka diabēta izraisītās bezsamaņas pazīmes.

Vēl viena dienesta suņu kategorija ir policijas suņi, kuru darba lauks ir plašs un daudzveidīgs — spridzekļu un narkotisko vielu meklēšana, pazudušo cilvēku meklēšana un glābšana. Dienesta suņi ir nenovērtējami palīgi cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo viņus var iemācīt stumt ratiņkrēslu, atvērt durvis un nospiest lifta pogu vai pacelt zemē nokritušus priekšmetus.

Bet sunim, kas pavada ceļā neredzīgu cilvēku, ir īpaša atbildība un loma, jo kopā ar saimnieku abi veido komandu, kas, atbalstot un papildinot vienam otru, tiešā un pārnestā nozīmē atrod pareizo ceļu un veiksmīgi nokļūst paredzētajā galapunktā.

Vēl citādāk aprūpes un palīdzības darbam apmācītus suņus dēvē par suņiem-asistentiem. Suns-asistents ir īpaši apmācīts, lai palīdzētu cilvēkam atvieglot invaliditātes izraisītās grūtības ikdienas dzīves pienākumu veikšanā. Suns-pavadonis, kas kalpo neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem, ir viens no suņa-asistenta «profesijas» pārstāvjiem.

Bija interesanti uzzināt, ka katrai suņu-asistentu grupai ir sava īpaša uniforma, kuru uzvelk darba laikā. Laikam jau dzīvu radību disciplinē simboliskā ārējā veidola maiņa.

Neredzīgu cilvēku un suņu-pavadoņu īpašās attiecības aizsākušās neatminamos laikos, bet pirmais paliekošais šo attiecību apliecinājums ir sienas glezna apraktajās senās Romas celtnes drupās, kurās no viduslaikiem ir saglabājušās koka plāksnes. Uz tām attēlots kāds neredzīgs cilvēks, kuru ved ar kakla siksnu aprīkots suns. No 18. gs. beigām (1788. gads) ir saglabājies stāsts par kādu neredzīgu Vīnes iedzīvotāju, sietu darinātāju Jozefu Reinsingeru. Jozefs bija labi apmācījis savu suni (špicu), un daudzi neticēja, ka Jozefs nemaz neredz — tik veikli viņi abi pārvietojās.

Tomēr pirmos sistemātiskos mēģinājumus apmācīt suni, lai tas spētu pavadīt neredzīgu cilvēku, uzsāka Johans Kleins. Viņš nodibināja neredzīgo cilvēku apmācību institūtu Vīnē un nopublicēja grāmatu par suņu-pavadoņu apmācību un izmantošanu 1819. gadā.

Tālāk atrodams rakstu avots no 1847. gada, kad kāds šveicietis aprakstījis piecu gadu sadarbības pieredzi ar suni, ko bija pats apmācījis.

Mūsdienu suņu-pavadoņu stāsts tā pa īstam sākas Pirmā Pasaules kara laikā, kad no kaujas lauka atgriezās tūkstošiem bez redzes palikušo karavīru, kam par iemeslu kļuva tolaik kaujās pirmo reizi izmantotās indīgās gāzes. Vācu ārstam Gerhardam Štolingam radās ideja uzsākt masveida suņu apmācīšanu, lai palīdzētu cietušajiem.

Vienā jaukā dienā, ejot kopā ar neredzīgu pacientu un suni pa slimnīcas pagalmu, ārsts piepeši tika aizsaukts projām, un viņam bija jāatstāj pacients kopā ar suni. Atgriežoties, pēc suņa uzvedības viņš pārliecinoši secināja, ka tas acīmredzami izrādīja gādību un rūpes par neredzīgo pacientu. Doktors Štolings sāka studēt un pētīt iespējamos veidus, kā apmācīt suņus par uzticamiem pavadoņiem.

1916. gada 1. augustā Aldenburgā tika atvērta pirmā suņu-pavadoņu skola. Skola paplašinājās, un atvērās jaunas filiāles Bonnā, Breslavā, Drēzdenē, Esenē, Freiburgā, Hamburgā, Magdeburgā, Minsterē un Hanoverē. Tā rezultātā tika sagatavoti ap 600 suņiem gadā. Suņus-pavadoņus no Vācijas eksportēja pat uz Lielbritāniju, Spāniju un Padomju savienību, Itāliju, Franciju, Kanādu.

Pateicoties dažu aizrautīgu un enerģisku cilvēku uzņēmībai, suņu apmācības pieredze no Vācijas izplatījās uz citām valstīm. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās ASV , pilsone, kura dzīvoja Šveicē un nodarbojās ar policijas suņiem, Doroteja Justisa sāka Amerikas plašsaziņas līdzekļos popularizēt suņu-pavadoņu labos darbus Eiropā. Visbeidzot ar Dorotejas Justisas atbalstu Njūdžersijas štatā tika dibināta pirmā suņu-pavadoņu skola. 1934. gadā Lielbritānijā tika dibināta sabiedriska organizācija «Suņu-pavadoņu asociācija». Kopš trīsdesmito gadu sākuma skolas sāka atvērt daudzās pasaules valstīs.

Secinājumi
Suņi-pavadoņi, pateicoties cilvēkiem, kuri tos sagādā, izaudzina un apmāca, ir palīdzējuši izmainīt dzīvesveidu un atrast jaunu dzīves jēgu tūkstošiem neredzīgu cilvēku visā pasaulē. Pateicoties jaunajām sadarbības iespējām, neredzīgiem cilvēkiem pavērušās daudz lielākas iespējas neatkarīgai ceļošanai, kontaktu veidošanai un integrācijai sabiedrībā.

(Turpinājums nākamajā numurā)