Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Kas mēs esam — neredzīgo pansionāts vai VSAC filiāle

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2013 / Nr. 10 - 2013

Kas mēs esam — neredzīgo pansionāts vai VSAC filiāle

Benedikts Tutiņš

VSAC «Rīga» LNB TO valdes priekšsēdētājs

Mīts vai patiesība
Šā gada 9. maijā apritēja 120 gadi, kopš dibināts neredzīgo pansionāts. Varētu teikt, liela jubileja. Vai tiešām jubileja? Diez vai.

Nu jau trīs gadus neredzīgo pansionāts nepastāv kā atsevišķa, neatkarīga vienība. Šobrīd tas iekļauts VSAC «Rīga» sastāvā un saucas — filiāle «Jugla». Nav nekādas norādes, ka šeit dzīvotu redzes invalīdi. Tātad, ja nav paša pansionāta, nevar būt arī jubileja. Lai nezustu jubilejas jēga, tika ierosināts atzīmēt filiāles «Jugla» dibināšanas 120. gadadienu. Šajā gadījumā rodas divdomīga situācija: nav neredzīgo pansionāta, bet par kaut kādu Juglas filiāli pirms 120 gadiem neviens neko nezināja un pat nedomāja, tāpat kā par vairāku pansionātu apvienošanu un sociālās aprūpes centru un filiāļu veidošanu. Tāpat nav saprotams, kas tā par Juglas filiāli un kādi cilvēki tajā dzīvo. Ja tā, tad arī šajā gadījumā nevar būt runa par kaut kādas jubilejas atzīmēšanu. No visa teiktā izriet, ka sarīkotais svētku pasākums par godu šim nozīmīgajam notikumam nav bijis nekas vairāk kā vien iedomas par kaut kādu jubileju. Tās vienkārši ir atmiņas par aizgājušo laiku. Tātad iedomātā jubileja ir tikai mīts, ne patiesība.

Tālāk mēģināsim objektīvi izvērtēt situāciju no neredzīgo pansionāta dibināšanas līdz mūsdienām.

Pēc 2010. gada pansionāta reformas ir pārkāpti noteikumi, ar kādiem tika dibināts neredzīgo pansionāts. Kā zināms, patreizējā pansionāta teritorija ir dāvinājums, ko Pihlavu dzimta novēlēja neredzīgiem cilvēkiem. Tātad, atbilstoši novēlējumam, šeit būtu jādzīvo tikai redzes invalīdiem. Šobrīd šis nosacījums ir pārkāpts. Pēc pansionātu reformas ar bijušās VSAC «Rīga» direktores I. Purnes iniciatīvu bijušajā neredzīgo pansionātā ievietoja redzīgus cilvēkus, kas ir ar garīgās attīstības traucējumiem un kuri nemaz nav piemēroti dzīvošanai šajā vidē. Labklājības ministrijā pret to neviens iebildumus necēla. Tātad skaidri redzams noteikumu pārkāpums. Ja tā, tad šie cilvēki pie mums ir nelikumīgi ievietoti. Arī no redzes invalīdu puses šie cilvēki ir negribēti, tātad ar varu mums uzspiesti. LM rīcību varbūt varētu saprast, jo tur par to neviens nezina. Toties VSAC «Rīga» bijušajai direktorei I. Purnei un filiāles «Jugla» bijušajai vadītājai Inesei Bancevičai šis jautājums vispār neinteresēja (par notikušo neredzīgo pansionātā laika posmā no 2010. līdz 2012. gadam variet lasīt žurnāla Rosme 2012. gada nr. 7).

Ko darīt, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu?
Pēc notikušās LNB TO pārskata vēlēšanu konferences vairāki cilvēki ierosināja izskatīt iespēju par sūdzības sniegšanu tiesā. Nav slikts priekšlikums. Uzreiz jājautā: ar ko mēs tiesāsimies? Vai ar bijušo VSAC «Rīga» administrāciju? Bet varbūt ar Labklājības ministriju?

Jāsaprot, ka uzsākt tiesvedību nav tik vienkārši. Kā zināms, tiesas izdevumu izmaksas ir dārgas. Tāpat jāapmaksā jurista pakalpojumi, jo mums pašiem nav profesionālu juristu, kas varētu sniegt konsultācijas tiesvedības uzsākšanai. Bet tādas naudas, ko maksāt, LNB TO nav. Kā redzam, šis priekšlikums nav realizējams.
Tāpat jābūt pietiekoši daudz pierādījumiem, ar ko apliecināt vēsturiskā fakta esamību. Jāsniedz konkrēti fakti, jo uz tiesu nevar aiziet un balstīties uz vispārīgiem apgalvojumiem un cerēt uz labvēlīgu sprieduma iznākumu. Pierādījumus savākt nebūtu grūti, jo LNB sabiedriskajā muzejā un Neredzīgo bibliotēkas Bibliogrāfijas nodaļā ir pietiekoši daudz materiālu par šo jautājumu. Arī arhīvā atrodami materiāli par neredzīgo pansionāta dibināšanu un mērķiem.

Bet kā jau minēju, šis priekšlikums atkrīt, jo mums nav tādas naudas, ar ko apmaksāt tiesvedības uzsākšanu.

Tādā gadījumā jāmeklē cits risinājums vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai.

Kāds tas būs, to jādomā mums pašiem.