Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Igaunija no dārziem līdz klosteriem

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2013 / Nr. 9 - 2013

Nodaļa – Ceļojuma iespaidi


Igaunija no dārziem līdz klosteriem

Inga Kravale
Cēsis

Vēl ir pavisam agrs augusta rīts. Dzestrajā gaisā nojaušama tikko manāma rudens elpa, bet man tik ļoti gribas pastiept šo lielisko vasaru garāku! Tāpēc dodos ceļā. Šoreiz uz ziemeļos esošo kaimiņzemi Igauniju. Manos plānos ir baudīt Igaunijas dārzus un vecticībnieku dzīvesveidu, kā arī pārliecināties par Pjuhticas pareizticīgo sieviešu klostera stiprinājumiem.

Mūsu ceļš vispirms ved uz Tartu. Ja jums šķiet, ka vienīgā Igaunijas galvaspilsēta ir Tallina, tad man nāksies jūsu priekšstatus apstrīdēt. Jo, izrādās, katram, kaut cik būtiskam notikumam igauņu dzīvesveidā ir sava galvaspilsēta.

Tallina ir oficiālā, biznesa un kultūrvidē rosīgākā galvaspilsēta. Otapē ir ziemas sporta veidu centrālā pilsēta.

Pērnava, savukārt, ir vasaras sezonas galvaspilsēta. Narva dominē ražošanas jomā, toties Tartu (pēc senākiem nosaukumiem pazīstama kā Tērbata vai Jurjeva), nenoliedzami ir studentu galvaspilsēta, jo tajā joprojām darbojas senākā augstskola, kuru dibinājis pats Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs II.

Vietējie Tartu sauc arī par Labo domu pilsētu. Izklausās jauki, vai ne? Un labās domas šeit nenoliedzami raisās. Tartu Botāniskais dārzs, Domkalns, Rātslaukums, itin visi vecpilsētas stūrīši ļauj justies patīkami un romantiski. Domkalnā esošie tiltiņi, viens Eņģeļu, otrs Velnu vārdā nosaukti, ļauj pasmaidīt par cilvēku dabu. Gide pastāsta, ka Tartu nereti notiekot dažādi koru sadziedāšanās svētki, un tad uz minētajiem tiltiņiem parasti sacenšas sieviešu kori pret vīriešu koriem. Uzminiet, kas parasti novietojas uz Eņģeļiem paredzētā tiltiņa? Protams, tie ir stiprā dzimuma koristi!

Savukārt, vecpilsētā pie kādas izdevniecības uz soliņa sēž divi kungi, kuri nekad savā dzīvē nav un nevarēja tikties. Viņus vieno vienāda uzvārda rakstība un mīlestība pret rakstīto vārdu. Starp viņiem iespējams apsēsties un iztēloties, par ko gan savā starpā varētu runāt angļu rakstnieks Oskars Vailds un igauņu spalvas brālis Edvards Vilde. Stāsta, ka tieši šāda skulptūra atrodoties arī Lielbritānijā, Oskara Vailda dzimtenē.

Bet Tartu rātslaukums ir vieta romantiskām tikšanās reizēm. To rosina tikpat romantiska strūklaka pašā laukuma sirdī. Mēģiniet iztēloties strūklakas skulptūru — puisis, kurš lietus laikā gaida savu meiteni. Kad mīļotā ierodas, viņa koķeti paceļ kājiņu un zem lietussarga sniedz skūpstu savam bruņiniekam. Patiesi, igauņi ar visu savu ziemeļnieku dabu un nosvērtību spēj būt arī gana lieli sapņotāji.

Ceļš turpinās. Dodamies uz Peipusa ezera pusi, kas atrodas pie Krievijas robežas. Krievvalodīgie ezeru sauc par Čudskoje more. Jūras pieminēšana apliecina ezera plašumu, bet otrs vārds nācis no tā, ka laikā, kad pareizticīgo vajāti, Peipusa ezera krastā uz dzīvi apmetās vecticībnieki, viņi vietējos saukuši par čudakiem, jo tie sarunājušies viņiem nesaprotamā valodā. Tā radies Peipusa ezera slāviskais nosaukums.

Vecticībnieku ciemati gar Peipusa ezera krastu pastāv vēl šodien, un lielā mērā sevi nodrošina, sniedzot tūrisma pakalpojumus cilvēkiem, kuri vecticībnieku dzīvesveidu pieņem kā retu iespēju redzēt senatni sev tik tuvu.

Viesojamies Kolkjas ciematā. Visai noslēgtā un stingriem tradīciju rāmjiem pakļautā sabiedrība, kas savulaik ļoti sargāja savu vidi no ārpuspasaules sliktajām ietekmēm tik stipri, ka vīriem, kuri pārnāca no ilgstošiem darbiem ārpus mājas, bija jāiziet tā saucamā karantīna — jādzīvo pirtiņā, kur jālūdzas un jāmazgājas tik ilgi, kamēr ģimene to no jauna pieņēma savā lokā —, nu, gaidīja viesus.

Mēs tikām cienāti ar zivs soļanku un samovārā gatavotu tēju, kuras neatņemama sastāvdaļa ir saimnieču pašgatavoto cukura gabaliņu likšana aiz vaiga, lai tādējādi saldinātu stipro, melno dzērienu. Izrādās, divpadsmit tējas tasīšu baudīšana dienā ir pavisam ikdienišķa parādība vecticībnieku mājās. Kā viņi paši iesaka: iedzer tēju, un skumjas būs prom.

Kopš 17. gs. vecticībniekiem bijis jāturas pretim pareizticīgo baznīcas pārākumam, un tas lielā mērā noteicis to, ka vēl šodien vecticībnieki nav pazuduši no pasaules reliģiju kartes. Sīkstums un neatlaidība viņos joprojām jūtams. Un arī piekāpšanās notiek.

Piemēram, lai gan sieviete šajā ticībā tiek nostādīta zemāk par vīrieti, jo ir grēcīgs un netīrs radījums, tomēr vīriešu trūkuma dēļ šobrīd arī sievietēm ļauts pildīt garīgā tēva jeb batjuškas pienākumus, t.i., kalpošanu lūgšanu namā un nenozīmīgāko ceremoniju vadīšanu. Grēksūdzes un lielās cilvēka dzīvē svarīgākās ceremonijas — kristīšanu un došanos pēdējā gaitā — joprojām uzticēts vadīt vienīgi vīriešiem. Stingri noteiktas arī vecticībnieku uzvedības normas, kas sakņojas tajā pašā reliģijā. Sievietēm, piemēram, nevajag rādīt savu miesu, vēlams to slēpt zem lakatiem un gariem brunčiem tumšās krāsās, lai vīriešiem, uz viņām raugoties, nerastos grēcīgas domas. Par vīriešiem vārda pilnajā nozīmē vecticībnieki uzskata tikai precētus vīrus, jo tiem atļauts audzēt ūsas un bārdu. Ja vīrietis staigā bez šī sejas apmatojuma, tā ir zīme, ka viņš neko prātīgu savā dzīvē nav paveicis, tātad arī nav īsts vīrietis.


Ceļš turpinās gar Peipusa krastu.

Kallastes ciematā aplūkojam Sarkanās klintis, kur atsegtais sarkanrudais smilšakmens atklāj dažādas arkas un alas. Leģendas vēsta, ka senatnē šajās alās slēpta nauda. Mazpilsētiņā Mustavē viesojamies no akmeņiem veidotā daiļdārzā, un tad tuvojamies kulminācijai.

Dodamies uz ziemeļaustrumiem, kur starp Peipusa ezeru un Somu jūras līci atrodas Pjuhticas klosteris. Tas radies svētvietā, kur aptuveni pirms 400 gadiem cilvēkiem parādījusies Jaunava Marija. Pareizticīgo sieviešu klosteris ir leģendām apvīts un zināms kā vieta, kur garīgi un fiziski dziedināties brauc ļaudis no tuvām un tālām zemēm.

Klosterī dzīvo aptuveni simts māsu, kuras bez lūgšanām vēl nodarbojas ar naturālo saimniecību, klostera uzturēšanu un svētceļnieku aprūpi. Aiz klostera mūriem atrodas sešas baznīcas un kaut kas līdzīgs veco ļaužu namam, kurā savas dienas pavada cienījamu vecumu sasniegušās klostera māsas. Dievkalpojumi klostera baznīcās atvērti ne tikai mūķenēm, bet visiem, kuri jūt nepieciešamību tuvoties augstākam spēkam.

Daudzi uz Pjuhticas klosteri mēro ceļu tikai viena iemesla dēļ — svētavots, slavens ar savu dziedinošo spēku. No pazemes plūstošajā strautiņā var dziedinošo ūdeni paņemt līdzi, bet var arī mērcēties pašā avotā. Šis rituāls ir spēcīgs, un spēcīgai jābūt vēlmei to darīt ar ticību, ka viss ir iespējams. Jānoliek malā savas bailes no ledainā avota ūdens, un kā no mātes miesām nākušam pilnībā jāiegremdējas ūdenī. Trīs reizes. Noslaucīt šo ūdeni nav vēlams un arī nevajag. Katram noteikti būs savas emocijas par šo pieredzi, bet ko tādu pieredzēt ir vērts.

Ceļojums ilga tikai vienu dienu, taču ir iespaidiem piesātināts. Tajos apvienojas aizkustinājums par skaistumu, ko radījis cilvēka roku darbs, cieņa pret tradīciju saglabāšanu un, nenoliedzami, dziļa apbrīna ticības spēka apliecinājumiem.


Savu labo vasaras sajūtu krājkasē noglabājams vēl viens mirklis, ko atcerēties ar pateicību.