Restorāns «Blind Dreams» dāvina Ziemassvētku eglītes
Anita Zvirgzde

Laiks pirms Ziemassvētkiem ir tāds interesants — daudzi cilvēki sarosās, lai darītu kaut ko īpašu, kādu iepriecinātu, kādu apdāvinātu vai vienkārši samīļotu. Tas arī mudinājis restorāna «Blind Dreams» īpašnieku Jāni Nagliņu iesaistīties Latvijas Neredzīgo biedrības atbalstīšanā. Ilgstoša sadarbība ar biedrību palīdzēja saprast cilvēku ar invaliditāti ikdienas vajadzības — ne tikai to, ka Strazdumuižas Dienas centra telpas jau sen ilgojas pēc remonta (J. Nagliņš piedalījies Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas sarīkojumā, lai ziedotu Latvijas Neredzīgo biedrībai), bet arī vienkāršas ikdienas rūpes, kas skar ikvienu pirms Ziemassvētkiem — eglītes iegāde.

Cilvēkiem ar invaliditāti vienīgie ienākumi nereti ir tikai valsts invaliditātes pensija, pašvaldības pabalsti un reizēm kādi dāvinājumi no organizācijām. Tomēr tas ir nepietiekami, lai sagādātu savai ģimenei visu nepieciešamo svētkiem. Tāpēc Jānis un Dace Nagliņi uzrunāja savu draugu Aldi Nagli, SIA «Priedaine» valdes locekli, kuram gada nogalē bija jāiztīra savā īpašumā meži, arī eglītes — ja mērķis nav pārdot, tad varbūt ir iespēja šīs eglītes dāvināt neredzīgiem cilvēkiem?

Telefonsarunā «Blind Dreams» pārstāve Dace Nagliņa atklāj, cik garš bijis šo eglīšu ceļš no tālajiem Varakļānu mežiem līdz Rīgai, cik daudz rūpju viņi ar draugiem ieguldījuši, lai tās sašķirotu un visbeidzot paspētu vēl Ziemassvētku priekšvakarā izdalīt tiem, kam tās visvairāk nepieciešamas. Tomēr tas radījis gandarījuma sajūtu un prieku par iespēju sagādāt Ziemassvētku dāvanu kādam, kas par to no sirds priecāsies. Kādam, kuram tā tik tiešām ir ļoti nepieciešama.

Ir jau 23. decembra vēla pēcpusdiena, satumst, laukā līst lietus. Pie Latvijas Neredzīgo biedrības centrālās ēkas Rīgā kāds vīrs no savas mašīnas piekabes krauj laukā lielas un mazas Ziemassvētku eglītes. Viņš ir steidzīgs, jo nav paspējis visas atvest. Bet acis viņam priekā mirdz, un kautrīgi piekrīt nofotografēties kopā ar biedrības darbiniecēm (foto uz 4. vāka). Jau pēc mirkļa tiek apzvanīti Strazdumuižas ciemata iemītnieki, un eglītes jau dodas uz mājām.

«Man divus gadus nav bijusi eglīte Ziemassvētku vakarā,» stāsta neredzīgais Juris. Viņš dzīvo viens un svētkus parasti svinējis pie draugiem, tomēr šogad beidzot viņam bijusi iespēja aicināt draugus arī pie sevis. «Ciemiņi nāca un priecājās!» ar gandarījumu stāsta Juris. Tik aizmirsta sajūta esot mantiņu kāršana egļu zaros — tās tik asas, un tik patīkami smaržo!

Mārtiņš, arī neredzīgs kopš dzimšanas, izvēlējies nepilnus divus metrus garu eglīti. Kopā ar draugiem izrotājis to ar elektriskām spuldzītēm un kādu košumu. «Šajos svētkos bijām kopā visa ģimene — deviņi cilvēki. Galdā liku pelēkos zirņus ar speķi, bet zem eglītes katram bija paslēpta maza dāvaniņa,» stāsta Mārtiņš, un viņa stāstā nemanāmi viss savijas ap eglīti-vaininieci. Ja nebūtu eglītes — nebūtu īsta svētku sajūta. Un Mārtiņš saka lielu paldies tiem, kas to dāvināja.

Latvijas Neredzīgo biedrība visu šo cilvēku vārdā saka sirsnīgu paldies par 30 dāvinātajām eglītēm Aldim Naglim, kā arī Jānim un Dacei Nagliņiem! Paldies par īstajām Ziemassvētku sajūtām un smaržām, kuras ar savu labo darbu ienesāt mūsu cilvēku mājokļos!