Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Ceļojums pie Svētās Matronas

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2015 / Nr. 4 - 2015

Ceļojums pie Svētās Matronas
Daiga Akmentiņa

Magnētiskās rezonanses atbilde bija sliktāka nekā biju iedomājusies. Dzirdētais vizītē pie ārsta dzina izmisumā. Tātad tik īss laiks vairs atlicis. Domāju, kā lai to pastāstu bērniem. Bija sajūta, ka atrodos uz šauras laipas starp klintīm un nav spēka pāriet, bet lejā — bezdibenis.

Autobusā iekāpa sieviete un palūdza mani samainīties vietām. Šoferis atvēra vidējās durvis, lai varētu iebraukt sēdratiņos sēdoša jauna meitene. Tā bija man blakus sēdošās sievietes meita. Ceļā jāpavada vairākas stundas. Māte ik pa laikam piegāja pie meitas, lai uzmundrinātu. Meitene bija ļoti nemierīga un jutās nedroša.

Tā kā man pašai bija veselības traucējumi, es ar līdzjūtību skatījos uz māti un meitu — cik smags liktenis šiem cilvēkiem. Uzsāku sarunu. Uzzināju, ka meitenei ir bērnu cerebrālā trieka jau 24 gadus. Medicīna ir bezspēcīga. Painteresējos, vai nav mēģināts ārstēties pie dziedniekiem vai citiem tautas medicīnas speciālistiem. Blakussēdētāja skumji nopūtās:

— Esam mēģinājušas, bet viss veltīgi.

Ieminējos, ka varētu mēģināt lūgt Dievu vai doties svētceļojumā, jo tur iespējami visādi brīnumi. Māte paskaidroja, ka baznīcās vai tamlīdzīgās vietās meitenei sākas histērija un paliek sliktāk. Man palika pavisam skumji, ka nevarēju nekādi palīdzēt kaut vai ar padomu.

Kādu laiku braucām klusēdamas. Māte ik palaikam piegāja pie meitas, lai nomierinātu. Domāju, kāpēc valsts nevar piešķirt līdzekļus tik smagos gadījumos? Cilvēki neprot novērtēt, kas viņiem ir dots. Taisa pašnāvības, sakropļo sevi vai indē ar narkotikām un alkoholu, bet šeit māte atdotu visu, lai tikai bērns staigātu, smietos un dzīvotu kā visi citi.

Pēkšņi man prātā ienāca kāda pacienta Māra piedāvājums braukt uz Maskavu. Viņa draugs Maksims gatavojās braukt turp otrreiz. Toreiz biju aizņemta ar savas dzīves jautājumu risināšanu un nepiedomāju par piedāvāto iespēju. Tūlīt sameklēju viņa telefonu un piezvanīju. Jā, viņš arī bija izlasījis internetā par Svētās Matronas dziedināšanas spējām. Nolikusi telefonu, domāju, kā mēģināt uzsākt sarunu? Nogaidīju, kad sieviete nomierinās meitu.

Sākumā sieviete izturējās noraidoši, bet tad ieklausījās. Piedāvāju parunāties pašai ar Māri un piezvanīju vēlreiz. Saruna bija ilga, es klusībā cerēju, ka varbūt vismaz viņa padomās par dzirdēto. Iestājās klusums.

Pēc liela pārdomu brīža sarunu turpināja blakussēdētāja. Tagad jau par izmaksām ceļam un vīzām, ar smagu nopūtu par naudas krāšanu un iespējām. Bet es priecājos, ka tiku uzklausīta un cilvēkam radās cerība. Atvadoties sieviete pateicās par piedāvājumu un izkāpa. Es domās lūdzu Visaugstākajam, lai viņām palīdz.

Domāju, kāpēc satiku šīs ceļabiedrenes un kāpēc man tagad pašai tik ļoti jāsāk domāt par Sv. Matronu? Domas nāca galvā viena pēc otras, un īsā laikā es pieņēmu lēmumu aizbraukt pati pie Sv. Matronas. To, ko es nevarēju izdomāt pusgadu, tagad izdomāju pusstundā.

Jau trešo reizi piezvanīju Mārim un noskaidroju par vīzām un biļešu izmaksām.

Nu jau jāizkāpj arī man. Ar stingru apņemšanos braukt uz Maskavu uz sieviešu klosteri, kur Dievmātes Patvēruma baznīcā atrodas Sv. Matronas šķirsts.

Pateicu bērniem par savu vēlēšanos braukt ar ļoti lielu ticību un vēlēšanos tikt izdziedinātai. Atbalsts bija zibenīgs. Tūlīt tika noskaidrots, ka nav jābrauc uz Rīgu, bet Maskavas autobuss pietur arī Rēzeknē. Biļetes var pasūtīt un izdrukāt, bet vīzu var atvest kurjers. Visa sagatavošanās braucienam nokārtojās apbrīnojami ātri.

Pienāca brauciena diena. Rēzeknē visi četri iekāpām Maskavas autobusā. Es pirmo reizi dzīvē braucu ar autobusu, kur ir internets. Ceļabiedri līdz robežai spēlēja spēles internetā, es klausījos mūziku. Pēc robežas pārbraukšanas autobusa pavadone izdalīja segas un varējām visu nakti gulēt līdz pašai Maskavai. Gulēt negribējās, jo galvā bija daudz domu un nedrošības sajūta — kā būs svešā valstī un uz ko varam cerēt, ja kādam no mums pēkšņi pasliktinās veselība.

No rīta, iebraucot Maskavā, bija liels sastrēgums, tāpēc mēs kavējām gandrīz divas stundas, tas it kā neko labu nesolīja, jo nezinājām kā atradīsim klosteri un vai paspēsim izstāvēt rindu uz dziedināšanu.

Ceļabiedri jau pajokoja, kur katrs varētu nakšņot, ja gadījumā nokavēsim autobusu. Mazliet nomierināja tas, ka mūsu rīcībā bija visa pēcpusdiena. Atpakaļ uz Latviju bija jābrauc vakarā.

(Turpinājums nākamajā numurā)