Nodaļa — Mūsējo ceļojumi

Ceļojums pie Svētās Matronas

Daiga Akmentiņa

1. turpinājums

Maksimam bija līdzi izdrukāta karte, lai vieglāk aizbrauktu līdz klosterim. Braucām ar metro un ar pārsēšanos veiksmīgi nokļuvām līdz galamērķa stacijai. Metro pie mums pienāca sievietes ar rožu klēpjiem. Maksims paskaidroja, ka pie Sv. Matronas visi iet ar ziediem. Izvēlējāmies skaistākos, un, pajautājuši pareizo virzienu rožu pārdevējām, devāmies tālāk. Tuvojoties klosterim, pamanījām vairākas uzstājīgas čigānietes, kas diedelēja naudu.

Pie klostera vārtiem sagaidīja apsardze un lika atvērt mugursomas. Neatrodot nekā aizliegta, ielaida, brīdinot, ka nedrīkst fotografēt vai filmēt, arī mobilajos telefonos nē. Uzsējusi galvā lakatiņu, devos iekšā pa vārtiem.

Tur sākās cita pasaule. Sajūta bija patīkama un mierīga. Ļoti daudz cilvēku, bet visi sarunājās pusbalsī, un tas mazināja uztraukumu, kas manī bija visu laiku. Visiem garajā rindā stāvētājiem bija rokās ziedi, pārsvarā rožu pušķi. Cilvēku rinda vijās apkārt visām teritorijas baznīcām mazliet līdzīgi kā Aglonā pie Sv. Marijas.

Visgarākā rinda bija pie Sv. Matronas šķirsta un viņas ikonas. Mēs ieņēmām rindu pie Sv. Matronas šķirsta. Maksims pastāstīja, ka citreiz rindā jānostāv 5 vai 6 stundas. Nostāvējām mazliet vairāk nekā divas.

Maksims izdalīja lūgšanu lapiņas, lai lasām un lūdzamies, tādā veidā labāk sagatavojamies dziedināšanai. Tā kā man lasīšana redzes dēļ nebija iespējama, ieliku lapiņu somiņā un iegrimu lūgšanās ar saviem vārdiem.

Nevarēju koncentrēties, jo likās, ka kaut kas traucē. Tad es sapratu — vispirms man jālūdz par saviem mīļajiem, kas nav šai saulē. Palūdzu, lai Maksims mani aizved pie ikonas, kur aizlūdz par mirušajiem. Šeit emocijas bija stiprākas par mani. Likās, tai brīdī vienā vietā sanākuši visi mani tuvinieki, kurus nekad vairāk nesatikšu. Es viņus jutu, un visvairāk gribēju apskaut savu meitiņu un mammu. Asaras pašas aizmigloja visu apkārtni, un ļāvos vājuma mirklim. Domās sarunājos un apsolīju nolikt svecīti viņu dvēselītēm.

Tad palika ļoti viegli un mierīgi. Es sapratu, ka nebiju ilgus gadus samierinājusies ar mīļu cilvēku zaudējumu un nebiju viņus atlaidusi, tad tagad tas ir noticis. Es jutu, ka viņi no manis attālinās un pazūd pavisam. Noskaitīju Tēvreizi un pagriezos, lai ietu, kad ieraudzīju nelielu rindiņu, kas gaidīja, lai tiktu manā vietā. Es biju pateicīga cilvēkiem, kuri atļāva man netraucēti būt savās domās ar aizgājējiem.

Atgriezos pie saviem ceļabiedriem garajā rindā, un tagad varēju iegrimt savās lūgšanās Sv. Matronai. Tā bija ļoti savāda un neizprotama sajūtu pasaule. Rinda pamazām virzījās uz priekšu, un es tai līdzi. It kā pazuda apkārtējais cilvēku pūlis, pazuda karstā saule un tveice. Pazuda grūtums un slāpes. Bija tikai domas un lūgšanas. Laiks pagāja ļoti ātri. Atguvos, kad mani uzrunāja svētvietas apsargs pie ieejas baznīcā, aicinot ieiet pa kāpnītēm.

Templī viss bija ļoti grezni — zelta krāsā rotātas svētbildes un ikonas. Daudzi rakstīja savas īpašās vēlmes uz lapiņām un atdeva mūķenēm uz kopīgo lūgšanu. Nolikām svecītes pie ikonām, bet domas nepārtraukti kavējās lūgšanā Sv. Matronai.

Lēnām virzījāmies pie šķirsta. Netālu stāvēja mūķenes, kuras paņēma atnestos ziedus. Ap Sv. Matronas šķirstu bija liels ziedu kalns. Pie šķirsta stāvēja apsargs, kurš visu laiku uzraudzīja, lai kāds nepaliek pie sarkofāga ilgāk par dažām sekundēm. Mainoties cilvēkiem, apsargs virs šķirsta uz mirkli uzlika kāda svētceļnieka iedotu ķēdīti, tādā veidā uzlādējot ar enerģiju un svētību. Man priekšā bija tikai pāris cilvēku, līdz ar to laika bija ļoti maz. Es paspēju noņemt no kakla savu ķēdīti ar kuloniņu un no kabatas bērnu fotogrāfiju.

Bija pienācis mūsu mirklis, kura dēļ tik tālu braucām. Es pieliecos, lai noskūpstītu Sv. Matronas šķirstu un uzliku rokas ar kuloniņu un fotogrāfiju. Pēkšņi gribējās apskaut Sv. Matronu kā pēdējo reizi bērēs atvadoties no ļoti mīļa cilvēka.

Tad notika kas neizprotams un negaidīts mirklis, kurš pārvērta pasauli no tumsas uz gaismu, no bezcerības uz nākotni, no sāpēm uz prieku. Man tas bija kā stipra, spilgta gaisma, kura acumirklī izskrien cauri visam ķermenim, tai sekoja ļoti liels siltums un vieglums, un neizprotams pievilkšanas spēks šķirstam.

Mirklī, kad atliecos no šķirsta un atlaidu rokas, radās vēlēšanās mirkli pastāvēt, bet apsargs lika paiet tālāk, lai manā vietā tiktu nākošais.

Pagāju nost un nesapratu, kas notiek. Tad asaras pašas sāka līt un nebija apturamas. Pie manis pienāca mūķene un parādīja ļoti lielu ikonu, pie kuras var pieiet un pateikties Sv. Matronai. Es biju kā transā, no kura nevar iziet. Stāvēju pie ikonas, neko neredzēju, jo asaras no saviļņojuma ritēja pār vaigiem. Likās, tai mirklī visas fiziskās un dvēseliskās sāpes, kuras bija ķermenī daudzus garus gadus, sāk pazust. Pamazām palika vieglāk un vieglāk, mierīgāk un mierīgāk.

Viss notika tikai dažās minūtēs, bet pašai sajūta, ka pagājis vesels gadu simts. Paskatījos, un apkārt bija tik gaišs, tik skaisti un viegli.

Ar viegluma sajūtu un dziļu pateicības skatienu atvadījos no Sv. Matronas. Man tagad priekšā bija cita pasaule.

Pēkšņi mani uzrunāja klāt pienākusī mūķene un sniedza man skaistu ziedu pušķi. Es neizpratnē viņu uzlūkoju: «Kāpēc man sniedz ziedus?» Mūķene pasmaidīja un teica: «Ņem un ārstē sevi un citus!» Es vēl neizpratnē uz viņu raudzījos — kā viņa zina, ka esmu mediķis, ka man katru dienu jāārstē slimi cilvēki?

Mūķene vēlreiz iedrošināja mani un teica, lai pušķi izkaltēju un ielieku drēbes maisiņā. Var lietot pie tējas vai pielikt pie sāpošām vietām, pēc vajadzības. Es paņēmu ziedu pušķi, piespiedu pie krūtīm un vēlreiz ar pateicības skatienu paskatījos uz Sv. Matronas šķirstu un atvadījos. (Vēlāk mājās krāšņais ziedu pušķis man vēl nedēļu nostāvēja vāzē, pēc tam izkaltēju, glabāju, kā mūķene mācīja.)

Šķirsta galvgalī ļoti jauna mūķene lasīja lūgšanas. Vēlāk uzzinājām, ka lūgšanas notiek nepārtraukti. Man bija ļoti viegli un labi. Pie izejas ieraudzīju citu mūķeni, kura dažiem deva rožu ziedu galviņas. Es sapratu, tās rozes bija no ziedu kalna, kurš ieskāva Sv. Matronas šķirsta vietu. Tie ziedi jau bija ar Sv. Matronas svētību un dziedināšanas spējām.

Tagad jau ar citu skatījumu uz apkārtni izstaigāju svētnīcu un izjutu to visā krāšņumā un varenībā.

(Turpinājums sekos)