Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Atklāta LNB vēsturiskā mantojuma izstāde

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2015 / Nr. 6 - 2015

Atklāta LNB vēsturiskā mantojuma izstāde
Anita Zvirgzde

Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijas Neredzīgo biedrība no 01.03.2015. līdz 31.05.2015. realizēja projektu «Neredzīgo mantojums cauri gadiem», kura mērķis bija atjaunot neredzīgu un vājredzīgu cilvēku nodoto kultūrvēstures mantojumu, kas jau šo gadu laikā ticis apkopots, un darīt to atkal pieejamu plašākai sabiedrībai.

Projekta ietvaros tika iekārtota telpa ar apkopotu kultūrvēstures mantojumu, kurā izvietoti 13 dažādi stendi par biedrības ikdienas dzīvi kopš tās dibināšanas un arī pirms. Izstāde apskatāma LNB CV ēkas 3. stāvā Rīgā, Pāles ielā 14/1. Lūgums iepriekš piezvanīt LNB administratorei pa tālruni 67532607 un pieteikt savu apmeklējumu.

Izstādes atklāšanas pasākums (fotogrāfijas apskatāmas LNB mājaslapā www.lnbiedriba.lv) notika 2015. gada 28. maijā. Tajā ievadrunu teica LNB CV valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe, pateicības biedrības vārdā pasniedza LNB projektu vadītāja Sandra Smona, bet pirmo ekskursiju pie jaunajiem vēstures stendiem vadīja šīs izstādes ierīkotāja vēsturniece Lija Indāne. Viņas stāstījumu par savu trīs mēnešu pieredzi šo materiālu apkopošanā variet lasīt tālāk.

Izaicinājums

Darbs pie LNB muzeja atjaunošanas, ko man laipni uzticēja LNB valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe, projektu vadītāja Sandra Smona un atbalstīja «Rosmes» redaktore Anita Zvirgzde, bija īsts izaicinājums.

Uzejot Pētera mājas jeb Strazdumuižas dienas centra, agrākās Pihlova muižas, mājas bēniņos, kur uz laiku bija pārvietoti muzeja materiāli, apjuku — liela kaudze ar kartona kastēm bez uzrakstiem, vitrīnas bez nosaukumiem, nezināmas fotogrāfijas no tāliem un kādam tik svarīgiem notikumiem.

Lietas bija tik dažādas, ka grūti bija atrast kartotēkas un inventāra grāmatas un citus muzeja darbam svarīgus dokumentus, bet soli pa solim ar bijušās muzeja brīvprātīgās darbinieces Valentīnas Ķīses kundzes atbalstu un stāstījumu, kā arī šķirstot daudzveidīgos dokumentus, aprises kļuva skaidrākas.

Nu, daudzu cilvēku vārdi Latvijas Neredzīgo biedrības dzīvē ieguva citu nozīmi — par viņiem runāja gan rūpīgi glabātās un muzejam dāvātās lietas, gan atmiņu stāstījumi un dienasgrāmatas, piemēram, par Inta un Paulīnes Caču dzīves gājumu vai kora «Jolanta» ceļojumiem un ikdienu 80.-tajos gados, ko ar tādu rūpību atzīmējis Edgars Runga vai Ausma Bobkova.

Muzeja uzdevums ir ne tikai veikt pētniecisko darbu, bet rūpēties par eksponātu saglabāšanu. Divu gadu laikā bēniņos nogulušas aizmirstībā lietas pārklāja putekļi. Notraucot atklājās, ka neredzīga mākslinieka darinātām vāzēm nodrupušas ziedlapiņas, bet cita mākslinieka veidotajam papīra buriniekam nepieciešams rūpīgs remonts. Tāpat restaurāciju prasīja pītais dīvāns un galds, kuri kalpojuši par rekvizītiem teātra izrādēs un apceļojuši visu Latviju kopā ar LNB drāmas kolektīvu.

Vesels klāsts ar adījumiem un tamborējumiem, austie lakati, piemēram, zaļgani brūnie rakstainie cimdi, ko adījusi redzes invalīde, latviešu valodas skolotāja Marta Sulaine, zobu birstītes un sukas, blīves un metāla vāciņi, kas ražoti mācību ražošanas uzņēmumos.

Kā materiālu klāstu ap 5500 vienības, kas atradās trijās telpās, tagad ietilpināt vienā un padarīt tos pieejamus apmeklētājiem? Tas bija galvenais jautājums, atjaunojot muzeju, jo materiāli nāk klāt, piemēram, Apriķu muzeja darbinieces laipni atsūtīja materiālus par Neredzīgā Indriķa pieminekļa atklāšanu un šīs vietas nozīmi tautas atmodas laikā. Neatrisināts ir stāsts par lauvu skulptūrām, kuras bijušas pie tagadējās bibliotēkas — kas ir to autors, kāpēc aizvestas uz Rundāles pili un kur atrodas tagad?

Darbs bija interesants un aizraujošs. Novēlu, lai tas turpinātos!

Lija Indāne, vēsturniece.