Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo bērnu internātskolas pedagogs un Strazdumuižas kluba pūtēju orķestra vadītājs, talantīgs, radošs cilvēks — Voldemārs Sulainis.
Dzimis Jēkabpils pusē pie latviešu likteņupes Daugavas 1914. gada 24. janvārī. Skolas gados spēlējoties viņš atrod Pirmā Pasaules kara laikā pamestu spridzekli un tā sprādziena laikā zaudē redzi. Toreiz mediķi nespēja palīdzēt, un 1929. gadā viņš ierodas Rīgā, lai uzsāktu
mācības Rīgas Neredzīgo institūtā. Zēnu ļoti interesēja melodisko skaņu pasaule, un viņš nolēma savu turpmāko dzīvi saistīt ar mūziku. Voldemārs piedalījās institūta pūtēju orķestrī, uzsāka nopietnas mācības vijoles spēlē un vēlāk pievērsās arī vokālās mākslas studijām.

Pēc Otrā Pasaules kara, 1947. gadā, Voldemārs Sulainis sāk strādāt Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo bērnu internātskolā par mūzikas skolotāju. Viņš māca neredzīgiem bērniem apgūt Braila rakstā notis, māca spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, vada skolas pūtēju orķestri, jaukto kori un dažādus instrumentālos un vokālos ansambļus. Ar savu enerģisko darbu, labestību, atsaucību un prasmi audzēkņu sirdīs iedegt mīlestību pret mūziku viņš kļūst par vienu no iemīļotākiem pedagogiem visā skolas pastāvēšanas laikā. Šeit viņš strādā līdz 1995. gadam, tātad 48 gadus. Bez pedagoģiskās darbības Voldemārs Sulainis milzīgu ieguldījumu devis arī Strazdumuižas neredzīgo ciemata kultūras dzīvē. No 1946. līdz 1949. gadam viņš vada neredzīgo jaukto kori, bet no 1949. līdz 1995. gadam — neredzīgo pūtēju orķestri, piedaloties Baltijas republiku neredzīgo biedrību pašdarbnieku olimpiādēs, neskaitāmās skatēs, festivālos un koncertos, gūstot plašu atzinību pašu mājās un daudzajos izbraukumos. Voldemārs Sulainis nodibināja ģimeni 1941. gadā, par
viņa mūža dzīves līdzgaitnieci kļuva Marta — pirmā sieviete Latvijā, kura, būdama neredzīga, iegūst augstāko izglītību. 1944. gadā Sulaiņu ģimenē piedzimst meita Dzirkstīte. Gadu nasta, intensīvais darbs, sievas Martas smagā slimība 1995. gada rudenī smagi iedragā arī Voldemāra veselību. Viņš pārcieš divus insultus un ir spiests pārcelties uz dzīvi neredzīgo pansionātā. Tuvinieku un draugu apciemots, pansionātā viņš aizvadīja sava mūža pēdējos gadus. Mūžībā aiziet 2001. gadā.

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”

Autors: Anete Enikova

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa