Kas uztur sauli un visas zvaigznes
Ilze Vītola
«Mājas Viesis»

«Pasaulei nepieciešama zinātne, zinātnei nepieciešamas sievietes» — šādu moto savai starptautiskajai programmai «Sievietes zinātnē» (SZ) devuši «L’Oreal grupas» un UNESCO pārstāvji. Šogad stipendijas saņēma trīs jaunas zinātnieces. Šādi brīži gan iepriecina, gan ļauj iepazīt kādu no stipendiātēm. Elīnas Pajustes (27) pētījumu sauc «Kodolsintēzes iekārtu materiālos uzkrātā tritija īpašības un difūzija».

Kas ir difūzija, atceros no skolā mācītā, kas ir tritijs, palūkojos «Vikipēdijā» (tas ir trešais no ūdeņraža izotopiem ar kodola pussabrukšanas periodu 12,32 gadi). Un ar bažām sirdī (kā gan runāt ar tik sarežģīta darba pētnieci?) dodos uz Bioloģijas fakultātes ēku, kur laboratorijā notiek eksperimenti jauna, droša un efektīva enerģijas avota (kodolsintēzes reaktora) labā.

Televīzijas pārraidē par stipendiju piešķiršanu Elīna izskatījās drīzāk pēc modeles nekā zinātnieces, bet te, radioķīmijas laboratorijā, uzvelk baltu halātu un it kā ienirst savā dabiskajā vidē. Viņa rāda aparatūras, kur top eksperimenti, bet datora ekrānā varam aplūkot beta daļiņu spektru. Zinātnē neiesvaidītam, protams, jēgas nekādas. Bet sajūta, ka te norisinās kaut kas liels un jaudīgs, iespējams, pasaulei nozīmīgs, rodas gan. No pagrabtelpām uzejam kādā auditorijā mazliet parunāties.

— Ko jūs jautātu otram cilvēkam, ja gribētu par viņu kaut ko uzzināt?

— Droši vien gribētu uzzināt — kādi ir viņa mērķi.

— Un kāds ir jūsējais?

— Kļūt par labu zinātnieku.

— Kāds ir labs zinātnieks?

— Tāds, pēc kura kaut kas paliek, kurš dod labumu sabiedrībai.

— Vai jums ir autoritātes zinātnē?

— Apbrīnoju tos, kuri veikuši superatklājumus 20—23 gadu vecumā. Tas man šķiet kaut kas neiespējams.

— Hm, saruna kaut kā nevedas...

— Mēs, eksaktie cilvēki, runāt nemākam...

— Kā tad jūs savā starpā sazināties?

— Mēs ar skaitlīšiem.

— Atceros tikai Einšteina formulu mc2...

— Bet tā ir visam pamatā... (smejas). Gan jau sapratīsimies, man nebūt nešķiet, ka humanitārie cilvēki būtu savādi. Uztveru viņus mierīgi.

— Kad jūsu vecāki atklāja, ka jums ir īpašs, eksakts prāts?

— Sākumā viņi domāja, ka iešu studēt uz Mākslas akadēmiju, jo man ļoti patika zīmēt, īpaši zirgus. Man bērnībā bija sapnis par savu zirgu.

— Vai tas ir piepildījies?

— Nē. Tagad esmu kļuvusi praktiskāka, tas vairs nav aktuāli.

— Kādi tagad ir jūsu sapņi?

— Sasniegumi profesijā un laimīga ģimene, manam dēlam Edvardam ir gads un četri mēneši.

— Vai viņš jau kaut ko saprot no jaunajām enerģijām?

— Dēlam ļoti patīk spēlēties ar augstākās matemātikas grāmatām.

— Jo tās ir biezas...

— Nē, krāsainas, spilgtiem vāciņiem.

— Jums kā zinātniecei droši vien bija grūti atrast gudru vīru?

— Tik traki nav, esmu sastapusi daudz gudru vīriešu. Ar vīru kopā studējām. Viņš arī ir zinātnieks organiskās sintēzes jomā.

— Zinātnieki droši vien labi sadzīvo, nav nekādu muļķību galvās?

— Jā, ir vienkāršāk, jo domāšanas veids ir līdzīgs. Man nav jābaidās vīram stāstīt par savu darbu, viņš sapratīs. Ir jau brīži, kad gribas pastāstīt, kā man šodien gāja un ko esmu izdarījusi.

— Un kā jums šodien gāja?

— Šodien gatavoju materiālus starptautiskai konferencei Sandjego par plazmas virsmas mijiedarbībām. Izklausās diezgan briesmīgi, vai ne?

— Nu... godīgi sakot, jā. Vai zinātnes vīri šādās starptautiskās konferencēs neskatās uz jums — vai, meitenīte atbraukusi! Saprotams, līdz brīdim, kad sākat klāstīt par savu zinātnisko darbu.

— Nē, viņi vismaz neizrāda, ka es būtu par jaunu. Gan Eiropā, gan citur pasaulē tagad zinātnei cenšas piesaistīt jaunus cilvēkus, viņus apmācīt, nodrošināt ar darbu.

— Arī stipendija par to liecina. Man tikai jocīgi šķiet, ka to piešķir tieši pasaulslavenā kosmētikas un skaistumkopšanas līdzekļu ražotāja firma «L’Oreal». Nodomāju — vai tad firmai nebūtu izdevīgāk, ja sievietēm būtu prātā vienīgi kosmētika?

— Arī zinātnieces grib labi izskatīties. Un teorētiski, jo labāka ir kosmētika, jo mazāk to vajag.

— Nākat no zinātnieku ģimenes. Kādu jomu pēta jūsu vecāki?

— Mana tēva Antona Kolodinska zinātniskais darbs ir psihofi zioloģijā par cilvēku smadzeņu darbību. Viņš pēta, kā magnētiskais lauks (piem., mobilo telefonu) ietekmē bērnu attīstību, jo viņi ir visjutīgākie. Diez cik laba šī ietekme nav. Ir valstis, kur aizliegts lietot mobilos telefonus līdz 16 gadu vecumam. No vienas puses, ir jau droši, ka vecāki var saviem bērniem piezvanīt, apjautāties, kā klājas, bet veselīgi tas nav. Arī mamma agrāk strādāja kopā ar tēvu pie šiem zinātniskajiem pētījumiem. Bet pēdējos 10 gadus viņa māca bioloģiju Imantas vidusskolā un par skolotājas darbu jūtas ļoti gandarīta.

Arī mana māsa Agnese Kolodinska-Brantestama ir zinātniece, strādā Ziemeļvalstu ģenētisko resursu centrā Zviedrijā un pēta augu ģenētiku.

— Un māsasvīrs, protams, arī ir zinātnieks...

— Nē, viņš ir inženieris, strādā «Sony— Ericsson», ražo mobilos telefonus. Tā nu ir sanācis, ka māsas vīrs ražo to, kā iedarbību uz veselību pēta viņa sievastēvs.

— Vai vecāki dalījās ar jums un māsu savos zinātniskajos atklājumos?

— Tiešā veidā ne. Bet viņi mums ieaudzināja mīlestību pret dabu. Vasarās gājām uz mežu staigāt, tēvs stāstīja par augiem un dzīvnieciņiem. Tagad viņš arī manam dēliņam ir nopircis grāmatu par dzīvniekiem un stāsta par tiem.

— Pieminējāt mīlestību pret dabu. Jūsu zinātniskais darbs būtībā arī saistīts ar dabas saudzēšanu, jo eksperimentējat, lai atrastu drošus enerģijas avotus.

— Zinu, ka tiklīdz parādās vārds «kodolenerģija», cilvēkiem šķiet, ka tas ir kaut kas slikts. Bet tur jau tā lieta, ka šā projekta mērķis ir iegūt kodolenerģiju, kas ir ļoti efektīva, ekonomiska, nav bīstama un tās ražošanā nerodas radioaktīvie atkritumi. Šī ideja par drošu kodolsintēzes reaktoru radās jau pirms manas dzimšanas. Un ne jau es viena pie tā strādāju. Darbs tiks veikts sadarbībā ar Kalemas kodolpētniecības centru «JET» (Anglija), Augstas plūsmas reaktora grupu «NRG» (Nīderlande) un Karlsrūes Tehnoloģiju institūtu (Vācija) Eiropas Kodolsintēzes attīstības programmas «Euratom» zinātnisko projektu ietvaros. Arī Latvijā es nesāku tukšā vietā. 60. gados profesors Juris Tīliks aizsāka radiācijas ķīmijas virzienu un mana zinātniskā darba vadītāja Gunta Ķizāne ir viņa darba turpinātāja. Un tagad iekļaujamies ļoti, ļoti lielā projektā, visas pasaules zinātnieki strādā pie tā, lai meklētu tehnoloģiskos risinājumus, lai panāktu, ka tā lieta aiziet.

— Kā var pateikt, kāda tā jaunā drošā enerģija izskatīsies? Kā vienkāršā valodā var paskaidrot šo kodolprocesu?

— Tas ir tas pats process, kas notiek uz Saules, kas principā uztur Sauli un praktiski visas zvaigznes. No saules nāk milzīgs enerģijas apjoms, un mēs spējam paņemt vēl tikai mazu daļiņu no tā. Saule jau pastāv ļoti, ļoti ilgi un ilgi vēl pastāvēs. Saule, lai arī ir ierobežots resurss, taču neierobežots vēl bezgala daudzām cilvēku paaudzēm. Eiropas zinātnieku koncepts ir šāds. Izejvielas — ūdeņraža izotopus tritiju un deiteriju — saspiedīs cieši kopā, pievadīs lielu enerģijas daudzumu, tas notiks plazmā. Plazma ir ceturtais vielas stāvoklis. Tātad ļoti, ļoti augstās temperatūrās piespiedīs tritiju un deiteriju reaģēt savā starpā. Šīs reakcijas rezultātā izdalās ļoti liela enerģija.

— Kā to savāks?

— Šo reakcijas plazmu savāc ar magnētisko lauku. Plazmai apkārt būs milzīgi magnēti, kas plazmu saturēs vietā. Un tas, kas nāks no plazmas ārā, nonāks uz sienas, kur notiks temperatūras pārnese. Un tālāk viss process ir analogs visu enerģiju pārraidīšanai.

— Kurā vietā tas notiks?

— Tiek būvēts eksperimentālais reaktors Francijā. Arī Japānas, Krievijas un ASV zinātniekiem ir savi projekti. Amerikāņiem gan ir cits princips, magnētu vietā viņiem būs lāzers.

— Vai zinātnē iespējams runāt par termiņiem?

— Skaistais mērķis — komerciālie reaktori — būs pēc 50 gadiem. Tas ir ļoti ilgs process.

— Žēl, jums tad būs 77 gadi...

— Ko lai dara... Bet viss var mainīties — process var risināties vēl ilgāk, taču var notikt arī tā, ka zinātnieki atklāj citu versiju, kas ir ļoti laba, efektīva un pēkšņi viss aiziet un jaunais kodolreaktors sāk strādāt jau pēc pāris gadiem.

— Interesanti, ka arī zinātnieki pieļauj brīnumainus pavērsienus...

— Patiesībā visi lielākie zinātnes atklājumi ir veikti kļūdas pēc. Veic eksperimentu, notiek kļūda un netīšām atklāj citu lietu. Cerams, ka arī šajā projektā kāds kļūdīsies pareizā virzienā.

— Vai ir kas tāds, ko jūs gribētu atklāt vienīgā pasaulē?

— Kurš zinātnieks gan to negribētu?

— Vai pēc darba dienas varat, kā saka, atslēgties?

— Grūti. Nakts vidū pēkšņi ienāk galvā doma, jāceļas augšā un tā jāpieraksta. Tas, protams, negadās katru nakti.

— Vai tās nakts idejas ir jēgpilnas?

— Man šķiet, ka tās ir pašas labākās. Lai iegūtu labu ideju, ir kaut kā jāatslēdzas un naktī...

— Nu ja, uzdevums smadzenēm ir dots, un ...

— Procesors griežas...

Kāds zvana Elīnai pa mobilo telefonu. Viņa paskaidro, ka zvana viesi no Spānijas, kas bija ieradušies uz laboratorijas organizētu semināru, un grib vēl mazliet iepazīt Rīgu. Elīna nolēmusi viņus vest uz balli Ķīmijas fakultātē, kur studentes ierodas vakarkleitās, bet studenti uzvalkos. Lai Spānijas zinātnieki redz īstu balli! Studiju gados Elīna dziedājusi korī, aktīvi darbojusies gan studentu pašpārvaldē, gan rīkojusi balles. «Bet tagad tos vecos studenti vairs lāgā negrib redzēt,» Elīna smejas un iet posties ballei.

***

Stipendija «SZ»
• Latvijas stipendija «SZ» izveidota «L’Oreal grupas» un UNESCO starptautiskās programmas «SZ» (For Women In Science) ietvaros. Stipendija paredzēta zinātniskajam darbam Latvijā un tiek piešķirta jaunu pētījumu veikšanai nākamā gada laikā.

• Šādas stipendijas izveidotas 40 valstīs. Tās saņēmušas jau 714 zinātnieces.

• Pērn divas no «L’Oreal» un UNESCO 2008. g. starptautiskās prēmijas «SZ» laureātēm saņēma Nobela prēmiju. Elizabete Blekbērna no ASV medicīnā un Ada Jonata no Izraēlas ķīmijā.

• «L’Oréal» Latvijas stipendija «SZ» iedibināta 2005. g., 6 gados to saņēmušas 18 pētnieces. Par stipendijas piešķiršanu lemj autoritatīva žūrija LZA Senāta priekšsēdētāja akadēmiķa J. Stradiņa vadībā. Stipendijas Goda patronese ir bijusī Latvijas Valsts prezidente akadēmiķe Vaira Vīķe-Freiberga.

• 12. maijā LZA tika pasniegtas 2010. g. «L’Oreal» Latvijas stipendijas «SZ» ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un LZA atbalstu.

***

Šogad stipendiju 4000 latu apmērā piešķirta trim zinātniecēm:

• Una Riekstiņa ir bioloģijas zinātņu doktore, LU Medicīnas fakultātes docente un Bioloģijas fakultātes bioanalītisko metožu laboratorijas vadošā pētniece. Viņa saņem stipendiju pētījumam «Cilvēka ādas cilmes šūnu nišas ietekme uz nervu šūnu atjaunošanos»;

• Dabas zinātņu maģistre Inese Čakstiņa kopš 2005. g. ir LU Bioloģijas fakultātes bioanalītisko metožu laboratorijas zinātniskā asistente un biotehnoloģe Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Šūnu transplantācijas centrā. Stipendija piešķirta pētījumam «A vitamīna ietekme uz molekulāriem mehānismiem cilvēka sirdi veidojošās šūnās in vitro».