Līdzsvaram starp prātu, ķermeni un garu
Vladimirs Priede
skolas ilggadējais sporta skolotājs un LNSS aktīvists «Kas jauns skolā?» — šāds jautājums bija ļoti aktuāls nesen pagājušajā skolas jubilejā no bijušo Stradumuižas skolas absolventu puses… Skola jau ir tā pati, tik nedaudz mainījies «pildījums». Cenšamies sekot un pielāgoties jaunajam — tai pašā laikā saglabāt to, kas radīja un rada to īpašo sajūtu, kura ir tikai šeit — Strazdumuižas internātvidusskolā!
Sporta dzīve… Latvijas Neredzīgo sporta savienības apritē jau labi sen sevi ir apliecinājuši Strazdumuižas internātskolas skolēni — kā nu nē, ja, principā, tā ir gandrīz vienīgā vieta Latvijā, kur vājredzīgi un neredzīgi jaunieši var regulāri sevi pilnveidot fiziski.
Skolā vienmēr organizēti sporta pasākumi, kuros piedalīties varēja katrs skolas audzēknis — neskatoties uz fizisko sagatavotību vai spējām. Protams, vislielāko ieguldījumu šajās aktivitātēs ir devuši mani vecākie kolēģi — nu jau aizsaulē aizgājusī Mudīte Zēberga, kā arī Arvīds Lutkēvics. Ar to sirsnību un darba mīlestību, zināšanām, kas piemita viņiem, šķiet, varētu aizpildīt visu skolas telpu! Krosi, sporta svētki un sacensības pa visu plašo «padomiju» ir katram atmiņā. Katram, kurš mācījās Strazdumuižā tai laikā, vai ne?! Atcerieties viņus, Strazdumuižas absolventi! Viņi ir to pelnījuši!
Laiks ir pagājis. Mainījušies audzēkņi, skolotāji — taču attieksme ir palikusi tā pati — katrs skolēns ir savējais. Katram jāsniedz zināšanas, jāmāca attieksme. Attieksme, ka pašam jāuzdrošinās, pašam jāizvēlas mērķis un pašam jāsasniedz tas — negaidot, ka kāds cits atnesīs, izdomās, izdarīs…
No saviem skolēniem bieži dzirdu, ka es uzskatot — sports ir pats svarīgākais dzīvē! Blēņas! Cilvēkam ir jāattīstās harmoniski — jābūt līdzsvaram starp garu (jūtām), galvu (zināšanām) un ķermeni. Taču — arī ĶERMENI!
Galvenais ir saprast, ka sports jau nav tikai ātrums, spēks, izturība, sekundes un kilogrami. Tas ir arī sava ķermeņa izzināšana, sapratne, pacietība, gribasspēks, spēja pārvarēt grūtības; iespēja atrast draugus un, vienkārši, iespēja dažādot savu ikdienu. Tā ir dzīve!
Vai to var iemācīt? To var pateikt, taču jāsaprot un jādara pašiem…
Vēl tagad, bieži vien, skolā notiek strīdi ar vecākiem par to, kādēļ neredzīgiem bērniem vajadzīga peldēšana, slēpošana, skriešana, trenažieru zāles nodarbības. Viņi, taču, pēc tam nebūs sportisti — peldēt un slēpot neies! Laikam jau visu mūžu mierīgi «čāpos» gādīgajiem vecākiem pie rokas?! Iespējams...
Taču skolā, patiešām, ir lieliskas iespējas nodarboties ar dažādām aktivitātēm: gan peldēšana, gan trenažieru zāle, gan džudo cīņa, gan šaudauns (skola bija pirmā, kas sāka izplatīt šo «neredzīgo galda tenisu» Latvijā). Nemaz nerunājot par sporta spēlēm un vieglatlētiku…
Varētu šķist — ne dzīve, bet rožu dārzs! Bet grūtību pietiek arī šeit, jo jauniešiem tagad ir daudz un dažādas iespējas pavadīt brīvo laiku — sports, tā nav aktualitāte!
Tādēļ notiek meklējumi: kā iesaistīt, ieinteresēt? Galu galā, jautājums: «Kas man par to būs?» arī paliek spēkā. Jaunieši jau ir kļuvuši prasīgāki, un tiem ir ļoti svarīgi redzēt, kādēļ trenēties, kustēties — jāredz mērķis! Tik vilinoši, taču, paklausīties mūziku, pasēdēt pie datora vai, vienkārši, pasēdēt pēc mācībām tāpat vien.
Skolas sacensības, Rīgas un Latvijas jauniešu invalīdu sacensības un sporta svētki, Baltijas valstu vājredzīgo un neredzīgo skolu sporta spartakiādes, un, nu jau, starptautiski turnīri un nometnes — iespējas, kurās var pierādīt sevi sev un pasaulei — es esmu tāds pats kā citi!
Taču reiz skolas laiks beidzas, un rodas jautājums: cik daudzi no skolas beidzējiem iet peldēt, skriet, aktīvi kustēties, kad sākas darba, ģimenes vai ikdienas dzīves rūpes? Daudzi vārdos gribētu, taču tikai daži dara. Neviens jau klāt nepienesīs, nesaorganizēs, neaizvedīs…
Tad rodas jautājums — kas nepieciešams, lai sāktu darboties? Manā skatījumā — uzdrošināties gribēt un uzdrošināties darīt! Skolai jāiemāca!!! Bet, varbūt — pašiem saprast?
