Nodaļa — Intervija

Valdis Zatlers:
«Manī noteikti iekodēts dārznieka gēns!»
Aldonis Vēriņš
Dr. biol. h. c. , dārznieks

Ja pavēro Valsts prezidenta darba gaitas, mani pārņem klusa apbrīna — kad viņš visu paspēj? Un te nav runa par darba dienām, kad viens valsts darbs un viena sanāksme un apspriede seko cita citai. Runa ir par sestdienām un svētdienām, kas pēc būtības pienākas atpūtai, ģimenei un garīgo spēku atjaunošanai — arī tās visas bieži vien aizņemtas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vai tad prezidentam nepienākas savas atpūtas dienas un stundas? Lai to noskaidrotu, lūdzu audienci pie Valsts prezidenta Valda Zatlera viņa reprezentācijas mītnē Jūrmalā. Tikāmies 7. Augusta vēlā novakarē, kad prezidents atgriezās pēc noslogotas Ventspils svētku dienas. Mazliet apsteidzot notikumus, atklāšu, ka prezidents mūsu sarunā atzina — vislabāk atpūsties un atjaunot fiziskos un garīgos spēkus viņš spējot, strādājot un uzturoties dārzā. Nu, tāpēc jums arī piedāvāju divu dārznieku sarunu.

— Kā prezidents atpūšas? Ja pavēro jūsu aktivitātes, tad iznāk, ka sestdienas un svētdienas ir gandrīz vai pašas noslogotākās darba dienas.

— Prezidents dienas skaita citādi. Gandrīz vienmēr iznācis tā, ka sestdienas un svētdienas ir garākas darba dienas nekā parastās darbdienas. Gudrās grāmatās gan teikts, ka cilvēkam vismaz viena diena nedēļā jāvelta atpūtai. Pēc iespējas cenšos to darīt, kaut arī bieži tas nesanāk...

— Pat Bībelē teikts, ka septītā diena ir atpūtai...

— Es cenšos, jo uzskatu, ka vismaz vienai nedēļas dienai jābūt atšķirīgai no pārējām sešām.

— Kāda ir jūsu labākā atpūta?

— Dabā un dārzā pavadītās stundas ir mana labākā atpūta. Augi nerunā pretī, nestrīdas. Vēroju un cenšos saprast — vai esmu par tiem pienācīgi rūpējies. Katrs koks, katra puķe pati to pasaka, tikai citādā valodā. Tavs uzdevums ir to saprast.

— Mums — biologiem, agronomiem, mediķiem — ir zināmas priekšrocības, jo mēs tomēr atrodamies dabai un tās parādību izpratnei tuvāk nekā pārējo profesiju pārstāvji.

— Man ļoti patika kāda dārznieka teiktais lielajā Bulduru skolas simtgades sarīkojumā, ka dārznieks ir tā profesija, pie kuras ikviens cilvēks savā dzīvē nonāk agrāk vai vēlāk. Šī nepieciešamība droši vien iekodēta mūsu gēnos. Manos jau nu noteikti.

— Mēs jau arī neesam kāda sena Vakareiropas valsts, kurā cilvēki desmitos paaudžu dzīvo tikai pilsētās, uz pilsētas bruģa. Tie, kas Latvijā sevi uzskata par īsteniem pilsētniekiem, savos senčos pilsētā dzīvojušās paaudzes droši vien var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

— Padomāsim pavisam praktiski — kur tad vieglāk dzīt saknes — zaļā velēnā vai pilsētas bruģī? Zaļā velēnā saknes izdzīt ir daudz vieglāk, tās turas stingrāk — tā ir mūsu dzimtenes sajūta. Mēdz teikt — nezāles neiznīkst, bet ne tikai: neiznīkst neviens augs, ja tas jūtas piederīgs šai zemei. Arī cilvēkiem, kas vairākās paaudzēs dzīvo uz akmeņiem, tomēr šī dziņa — laist saknes dzimtajā zemē — ir ļoti stipra.

Atceros kādu gadījumu, ko pieredzēju Londonā gadsimtu mijā: londonieši staigāja pa dabisku oļu taciņu un priecājās, kā skan oļi. Es domāju, ka pastaiga rīta rasā pa zaļu pļavu vai zālienu, vai ūdens malā, teiksim, pa liedagu, kad viena kāja min smilti, bet otra ūdeni, sagādā tūkstoškārt spēcīgākas emocijas. Un tomēr arī to londoniešu acīs, kuri kailām kājām staigāja pa šiem no kādas upītes atvestajiem oļiem, bija patiess prieks. Cilvēkus, kas savu dzīvi no bērnu dienām bija vadījuši tikai lielpilsētas mūros, šī pieticīgā pastaiga iepriecināja un pietuvināja mātei dabai.

— Šī patiesi koptā dabiskā prezentācijas vide šeit, Jūrmalā, ir tik emocionāla un patiesībā vienkārša, ka droši vien sniedz gandarījumu jūsu oficiālajiem (arī neoficiālajiem) viesiem, kad te nākas runāt un spriest par valstiski nozīmīgiem jautājumiem?

— Noteikti, to esmu konstatējis ne vienu vien reizi.

— Vai šī prezentācijas vieta jums kalpo tikai kā guļamvagons, vai arī tā ļauj jums garīgi atpūsties, atjaunot spēkus un nomierināt nervus?

— Šī tomēr, pirmkārt, ir Valsts prezidenta prezentācijas vieta un kalpo gluži kā labs instruments ķirurgam vai labs spalvaskāts rakstniekam. Sakoptā vide, kur redzi mūsu tradīcijas, mūsu puķes, jūru, zeltaino liedagu, skaistos saullēktus un saulrietus, tas viss viesiem rada ļoti pozitīvas emocijas, kas tiek nestas tālāk un nosaka, cik sirsnīgas var būt divu valstu attiecības un to pozitīvs turpinājums. Politiskus un ekonomiskus jautājumus šādā vidē iespējams risināt daudz ietekmīgāk un sekmīgāk nekā oficiālajās telpās Rīgā. Man šeit patīk plašums, skaidras līnijas, puķu grupas. Perspektīva.

Patīk dārzā, kas pāriet it kā neskartā dabā. Šeit, kaut nelielos parametros, šī ilūzija ir, jo te ir kāpas pauguraine. Koptā dabas daļa ir organiski savijusies ar kāpas pacēlumiem. Protams, kā jau prezentācijas dārzam, no ieejas līdz ēkai ir izturēts prezentācijas stils. Tāpat dārza centrālā daļa ap ēku. Tālāk veidojas it kā dabiska parka kāpu zona, un, ja tajā pats ieaugas kāds ozols vai pīlādzītis, ļauju tam augt, un tas labi iekļaujas dabas daudzveidībā.

Man šī vieta sniedz lielu gandarījumu par padarīto darbu, garīgu atpūtu un pacēlumu nākamajai darba dienai. Ja vajadzīgs garīgs pacēlums, iedvesma un spēku atjaunošana ilgākam laikam — nedēļai, mēnesim — tad dodos pie kaut kā sava, uz savām lauku mājām, kur ainavu veidoju tā, kā pats to iedomājos un kā man pašam patīk: kur blakus ir cilvēka nepārveidotā daba, kur aug mūsu pašu stādītās liepas, ozoli un citi koki un krūmi, kas papildina dabas mātes veidoto. Tur kopā ar kundzi Lilitu, kura ar savu gaumes un krāsu izjūtu šajos darbos ir mans labākais palīgs, kopīgi veidojam savu sapņu dārzu un ainavu.

Jūrmalas rezidencē man tomēr ir par šauru — gan fiziski, gan garīgi. Kaut arī reprezentācijas dārzā ir īstenotas vairākas manas un Lilitas idejas (plašāki rododendru un lielie kamolbegoniju stādījumi), es tomēr vairāk vēlos redzēt tieši pats savu roku darbu, savus stādītos kokus un krūmus.

— Kā tad ir ar to roku darbu? Zinu, ka ķirurgiem (kaut arī viņi operē ar cimdiem) nav ieteicams kailām rokām ķerties pie zemes darbiem. Arī prezidenta rokām vienmēr jābūt nevainojami tīrām. Bet īsto zemes garšu un smaržu taču var sajust, tikai strādājot kailām rokām!

— Taisnība. Gan ķirurga, gan prezidenta amats prasa nevainojami tīras rokas. Bet jums kā dārzniekam taču būs nācies novērot, ka pēc zemes darbiem ar kailām rokām un pēc to nomazgāšanas siltā ūdenī ar ziepēm rokas ir vēl tīrākas. Kad vēl strādāju par ķirurgu un arī tagad dārzā darbojos tikai kailām rokām — tas ir un bija fantastiski, jo tad tiešām esi kļuvis zemei un augiem tuvāks, izjūti tās smaržu un daudz labāk sajūti, ka zeme ir gatava uzņemt tevis sēto sēklu vai sagatavoto stādu. Ja neesi saņēmis zemi rokā, nekad nesajutīsi vienreizējo zemes smaržu, īpaši pavasaros, kad zeme pēc ziemas miega tā īsti atmodusies. Vai esat novērojuši, ka ziepes, pēc zemes darbiem mazgājoties, puto labāk?

Pēdējos gados savos zemes darbos esmu aizrāvies ar kokiem un krūmiem, īpaši rododendriem. Tuvi arī īrisi, kuru līdz šim mūsu dārza stādījumos nebija. Manai kundzei Lilitai ļoti patīk peonijas. Un tā šo augu stādījumi lauku mājās ar katru gadu paplašinās. Mēs neveidojam tradicionālu daiļdārzu, kas atbilstu visiem šādu dārzu ierīkošanas principiem. Mūsu stādījumi vairāk vai mazāk raksturīgi plašam ainavu dārzam, kur pašas dabas mātes radītais savijas ar mūsu paveikto. Es nemaz tā īsti savu dārzu laukos par dārzu nesaucu. Pareizāk — tas ir dārzs dabā. Un tur es jūtos ļoti labi. Es esmu dabas vidū. Ar pirmo minūti, kad esmu savā dabas dārzā un stādu kādu koku vai puķi vai kad acīm apmīļoju jau iestādīto, vairs nejūtos kā prezidents. Es tad vairāk jūtos kā dabas draugs vai pat dārznieks.

No krāšņumaugiem man vēl ļoti patīk hortenzijas ar savu cēlumu, vareno ziedēšanu un dažādību. Turklāt pie manām lauku mājām to krūmi ziedu laikā ir kā kupenas, nav redzamas pat lapas, ko nevar teikt par hortenziju ziedēšanu prezentācijas dārzā — te, priežu paēnā, tām laikam tomēr pietrūkst saules. Patīk ūdensrozes — dīķī es tās pat esmu ravējis no citu ūdensaugu uzbāzības!

— Es daudz esmu rakstījis par Latvijas skaistākajiem dārziem, uzsvērdams, ka tie ir ceļa zīmes rītdienai un ka mums visiem daudz jāstrādā, lai, sagaidot Latvijas simtgadi, kas vairs nav aiz kalniem, visa Latvija būtu kā viens skaists kopts dārzs. Līdzīgi daudzajiem izcili koptajiem Nīcas novada dārziem, kurus arī jūs skatījāt Nīcas puķu draugu saietā šovasar.

— Neapšaubāmi, Latvijas simtgade jāsagaida un jānosvin ar prieku, ar gandarījumu, ka mēs jūtamies laimīgi savā dzimtenē, savā valstī. Ja pieminam Nīcu un tās dārzus, noteikti jāuzsver, ka katrs skaistais dārzs ir viena laimīga ģimene, kura katru dienu pamostas ar prieku un labi padarīta darba sajūtu. Visa Nīca ir kā tāda saliedēta kopiena. No viņiem vajadzētu mācīties ikvienam novadam, ikvienas mājas saimniekiem, bet jo īpaši ikvienam daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājam: ja viņi savas mājas sakopšanai un labiekārtošanai veltītu kaut pāris stundu, tā būtu fantastika!

Manuprāt, cilvēki, kopjot savus dārzus, savu mājvietu, savas dzīvesvietas apkārtni, kļūst daudz labāki, daudz labsirdīgāki un iecietīgāki cits pret citu — tās ir pozitīvas emocijas. Savukārt pozitīvas emocijas atkal rada pozitīvas emocijas un vairo tās.

Tāpat kā darba prieks pāriet no viena uz otru, tā arī skaistuma izjūta pāriet no viena uz otru. Līdzīgais vairo līdzīgo.

Turklāt tas ir pašapziņas jautājums. Sākas ar savu stūrīti zemes (mūsu sakoptie dārzi), bet šai sajūtai jāpāraug Latvijas mērogā: latvietim jājūtas kā kungam savā zemē un jāgādā, lai visa mūsu zeme, visa valsts kļūtu par mūsu zemeslodes koptu stūri. Liekam kopā visus mūsu koptos zemes stūrīšus, līdz visa zeme ir kopta un skaista: ģimene pie ģimenes ar saviem koptajiem dārziem un saimniecībām veidos koptu novadu, bet kopts novads pie otra kopta novada, un veidojas kopta valsts. Cita ceļa nav.

— Kur jūs vēlētos pavadīt mūža nogali, pensijas gadus?

— Esmu dzimis rīdzinieks Rīgas trokšņainajā centrā. Ja man būs vajadzība pēc pilsētas steigas un trokšņiem, pēc tās lielajiem kultūras pasākumiem, tad būšu Rīgā. Ja būs vajadzība pēc dabas miera, putnu dziesmām, puķu smaržām un dārza darbiem, tad būšu laukos. Šādā veidā ceru laimīgi nodzīvot savu dzīvi.

Modernajā pasaulē Latvija ir ideāla vieta, jo no lielpilsētas vides un trokšņiem jau stundas laikā vari nokļūt dziļos laukos, īstā lauku oāzē, kas nav iespējams daudzās citās pasaules valstīs. Šī iespēja daudzus ārzemniekus vilina uz mūsu zemi. Mēs paši daudzreiz neprotam novērtēt tās bagātības, kas mums pieder. Mums ir četri gadalaiki: pavasara prieks, skaista vasara ar burvīgu jūru un pludmalēm, krāšņs rudens un ziema — balta jo balta (vismaz pagājušā). Nav traku dabas katastrofu — zemestrīču, vulkānu izvirdumu, lielu plūdu. Ar saprātīgu saimniekošanu un mīlestību pret Latviju bērniem un mazbērniem varam atstāt brīnišķīgu mantojumu — zaļu oāzi Baltijas jūras krastos. Mums tas jāvar!

— Ko varat teikt par latviešu dārzniekiem? Zinu, ka esat apmeklējis ne vienu vien Latvijā pazīstamu dārzsaimniecību un stādaudzētavu.

— Tikai to labāko. Latviešu dārznieki — puķu vai stādu audzētāji — ir labestīgi, apsēsti cilvēki, kas no visas sirds mīl savu profesiju, mīl augus un savu darbu. Tie ir cilvēki, kas no pirmās rīta minūtes līdz pēdējai vakara minūtei strādā un domā par augiem, par savu saimniecību, par to, ar kādiem augiem — retumiem — vēl un vēl iepriecināt dārzu draugus. Tāpēc arī ir tik labi rezultāti. Mēs savam dabas dārzam pērkam stādus, kas izaudzēti tikai Latvijas dārzniecībās, jo pierādījies, ka mūsu dārznieku pieradinātie, selekcionētie un izaudzētie augi un to šķirnes ir pilnīgi piemērotas Latvijas klimatam. Mūsu zemei. Mūsu dārznieku augiem var droši pievienot uzrakstu «Audzēts Latvijā», un tas ir gluži kā kvalitātes zīmogs.

— Vai jūs varētu nosaukt kādu Latvijas dārznieku, kura audzētie augi jūsu ģimenei īpaši iepatikušies?

— Tādu ir daudz. Visus jau nenosaukšu. Lai nenosauktie neapvainojas. Es jau teicu, ka pēdējos gados esam ļoti iemīlējuši rododendrus. Tāpēc ne reizi vien esam apmeklējuši LU Babītes rododendru audzētavu, kuru vada profesionāls dārznieks selekcionārs R. Kondratovičs. Viņš ir akadēmiķis, bioloģijas doktors, profesors, bet viņam ir īsta dārznieka dvēsele, kas mīl augus, un tāpēc arī viņš sasniedzis tādus panākumus rododendru selekcijā. No šīs audzētavas gan uz Valsts prezidenta prezentācijas dārzu, gan uz mūsu dabas dārzu pārceļojuši daudzi skaisti rododendri.

Ar prieku atceros Dobeles skaisto ceriņu dārzu (Latvijas Augļkopības institūts, direktore E. Kaufmane), kur esam ieguvuši daudzas izcilas šķirnes prezidenta prezentācijas dārzam un mūsu ainavu dārzam. Tāpat mūsu dārzus krāšņo pasakainās lielziedu īrisu šķirnes, kas nākušas no selekcionāra un kolekcionāra A. Bērziņa dārza Pūrē. Ainavu dārzu kuplina Vecpiebalgas ūdensrožu popularizētāja J. Sniedzes ūdensrozes. Viņa darbu turpina meita D. Avotiņa.

Patīkami bija iepazīties ar dārznieka I. Parfenoviča stādaudzētavu Zaļeniekos. Apbrīnoju Nīcas novada pieredzes bagātos daiļdārzu veidotājus, kas savās dvēselēs ir ne vien radoši dārznieki, bet arī mākslinieki.

Mūsu dabas dārzā aug arī daudzi Latvijas dārznieku dāvinātie augi. Aug ļoti labi, tā sakot, ar lielu atbildības sajūtu. Dāvinātais augs taču ietver vairāku cilvēku darbu: gan selekcionāra, gan audzētāja, gan dāvinātāja, un, domāju, tieši tāpēc tie vienmēr tik atsaucīgi aug arī mūsu dārzā — it kā sajuzdami lielo atbildību. Un tā nav māņticība.