Nodaļa — Mūsējo literatūra

Svētuma un prāta gaišuma ceļš
Valentīna Jēkabsone

(nobeigums)

Tuvojās pl.14, jādodas pusdienās. Tas arī nozīmēja laiku, kad TV pārtrauca pasākuma translāciju.

Līdz ēdamzālei divi stāvi, gari koridori, zālē ap četri simti klientu, bet es noteikti biju vienīgā tik priecīga, cik patiesībā priecīga biju. Bet dalīties ar prieku vēl bija pāragri. Es priecājos un smaidīju iekšēji. Mums visiem zināmi tādi iekšējā prieka mirkļi. Tādus mēs cenšamies kultivēt iekšēji, apkārtējai videi tie var izrādīties mazāk nozīmīgi, un tas mūs varētu ļoti sarūgtināt. Mēs uzurpējam sev tiesības tos kādu laiku saudzīgi norūdīt un gaidīt īsto vietu un brīdi, kad tos laist pasaulē.

Svētdien atbraucu uz mājām. Zvanu draudzenei, tik ļoti gribējās kaut ko vairāk uzzināt par unikālo notikumu. Nu, tas vairs nebija pasākums. Nu, jau tas ir vēstures fakts ar konkrētu Laikmeta vērtību.

Draudzenes balsi klausulē neatpazīstu. Draudzene krekšķina, klepo, rij gaisu, nevar atgūt elpu pēc klepošanas. Par iesnām parasti jautā — Kur tās nopirki? Te, nu, izklausījās nopietnāk, joki būtu nevietā.

Vārds pa vārdam, un es uzzinu, ka draudzene bijusi uzteiktā Notikuma epicentrā. Tieši pie ieejas Gaismas pilī. Nejauši? Viņa dzīvo Pļavniekos. Ziņkāres apmierināšanai? Gadu nasta sniedzas pāri 80. Pie tam, 18. janvāra dienā bija izteikti auksts laiks. Taustos vārdu un jautājumu satura izvēlē.

Manī trīsuļo galvenais jautājums. Nedrīkstu, nedrīkstu to tik ātri izgrūst. Jātur sevi grožos.

Zinot viņas dzīves artistiskumu, ilggadējā Jelgavas Tautas teātra dalībniece, dzirkstošs un apkārtējos aizraujošs cilvēks, kārtējo reizi pierakstu viņai kā pieņemamu un saprotamu. Augstas raudzes dullības ir viņas dzīves moto. Un tomēr.

Vēl par agru uzdot manu tiešo jautājumu. Ar pastiprinātu interesi un uzmanību uzklausu likstas un cenšos izprast iekšējās bravūras pamatojumu. Pārsteidzoši! Izrādās, mēs abas esam bijušas pēdējā tramvaja pasažieres. Ja es sev visā pilnībā drīkstēju attiecināt vietu pēdējā vagonā, tad, nu, nopratu, ka draudzene bijusi pēdējā tramvaja pirmajā vagonā. Ja tas būtu bijis jaunās sērijas tramvajs, mēs noteikti būtu sastapušās. Laikam pēdējais tramvajs bija no pēdējiem vecā modeļa tramvajiem. Mūsu stāstiem nebija lemts sastapties.

Viņas īpašā grāmata asimilē sevī atmiņas par viņas brāli. Uzdrošinājums rīkoties arī viņu pārsteidza novēloti. Un, tomēr, identiskos manis jau aprakstītajos apstākļos viņa kā veltījumu Valsts Nacionālās bibliotēkas Tautas grāmatu plauktam nodeva Pasaules tautu dzejas izlases apkopojuma grāmatu. Pēc viņas nostāstiem, arī viņa saņēma labvēlīgu uzmundrinājuma devu. Viņa dāvinājumu noformēja tūlīt un uz vietas, un veltījuma vārdi klājās uz baltas lapas ar roku rakstītā formā. Man tas bija sarežģītāk. Es rokrakstā neko nevaru veikt. Es ar pasauli sazinos vārdiski vai ar datora starpniecību.

Vilinu draudzeni stāstījuma paplašināšanā. Visbeidzot pienāca brīdis, kad pārjautāju, vai viņa saņēma un nodeva tālāk sava dāvinājuma grāmatu. Sekoja skumīgas noskaņas atbilde — nē. Viņa esot tā pārsalusi, ka bijusi spiesta doties mājup. Tai brīdī viņu esot priecējis fakts, ka svēto grāmatu Bībeli viņa saņēmusi saudzīgā sniedzienā un mirkli svētumu paturējusi savās rokās. Atģidusies un tūdaļ Bībeli rūpīgi nodevusi jau pretim tiecošās rokās. Tas tad devis viņai dvēselisko gandarījumu un morālās tiesības steigties mājup, lai ātrumā baudītu karstu zāļu tēju. Nu, būšot vajadzīgas pāris dienas apcerei un arī pāris — veselības atgūšanai.

Balss skanēja viņas ierastajā optimismā. Nu, sadrošināju sevi uzdot savu tā saucamo kroņa jautājumu, kurš tik ilgi gaidīja kārtu.

— Vai tev gadījās redzēt grāmatu «Dons Kihots»?

— Jā.

— Un tu to turēji savās rokās?

— Jā! Tās bija divas lielas, smagas grāmatas vienā iepakojumā!

— Un tu tās grāmatas ar savām rokām nodevi uz priekšu nākošajās rokās?

— Protams!

— Vija, tu nevari iedomāties, kādu darbu tu esi veikusi! Tās bija grāmatas, kuras es pēdējā grāmatu iesniegšanas dienā atnesu kā savu īpašo grāmatu, saistītu ar maniem

vecākiem. Tā ir grāmata, ko es saņēmu kā dāvanu savā 16. dzimšanas dienā. Tā ir grāmata, kuras vāku iekšējā atvērumā mājo manas dzīves iezīmētā likteņstāsta atslēgu vārdi.

Vija, kādus vārdus es varu izteikt, lai tie neizklausītos pliekani tava veiktā darba uzteikšanai. Šai brīdī tu atraisīji manu sasprindzinājuma mezglu. Tu to atraisīji! Tu palaidi brīvībā uzplaiksnījumu, ka grāmatai «Dons Kihots» ir piešķirts indekss, tai ir konkrēts inventāra numurs. Tā ir iegrāmatota! Grāmata ieguvusi likumīgas tiesības mājot Gaismas pilī līdz pašas Gaismas pils pastāvēšanas faktam. Tātad — mūžīgi!

Vija, atzīšos, tas ir simbolisks piemineklis maniem vecākiem. Nu, es drīkstu to pastāstīt arī visiem savējiem. Stāsts ir ieguvis reālas aprises. Tas ir reāls stāsts.

Tagad es uzsākšu gaidīt vēl vienu realitāti. Sākšu gaidīt iespēju apmeklēt Gaismas pils Tautas grāmatu plauktu. Gaidīšu stipru plecu, kura vadībā es varētu ienākt zem Gaismas pils velvēm un būt kaut daļēji piederīga tās laikmetīguma liecībai un darbošanās piesaistei.

Svētums. Pils. Gaisma. Uzturami un saudzējami jēdzieni. Ikviena cilvēka un arī mūsu stāsts par Gaismas pili ir tikai ieskicēts. Jābūt turpinājumam!