Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Atziņas no Uģa Kuģa lekcijas

Jaunumi

Atziņas no Uģa Kuģa lekcijas
Foto: Sandra Smona

Š.g. 13.decembrī projekta „Apkaimju iniciatīvas līdzdalības un piederības veicināšanai” ietvaros viesojās Latvijā iemīļotais lektors Uģis Kuģis. „Kuģis” nav viņa uzvārds, bet gan pseidonīms, kuru viņam piedēvēja mazā krustmeitiņa. Pēdējos trīs gadus Uģis lasa vēdiskās filozofijas lekcijas, bet pirms tam septiņus gadus viņš ir dzīvojis klosterī. 21 gadu vecumā viņš aizgāja dzīvot uz klosteri un ir vadījis vairākus tempļus – Somijā, Krievijā un Tallinā, un ilgus gadus nodzīvoja Indijā. Šajā valstī skatījums uz dzīvi ir savādāks nekā citur pasaulē un tas Uģi uzrunāja.

               Uģis lekciju sāka ar stāstu par Džonu Lenonu. Kad viņš mācījās skolā 5. klasē, skolotāja audzēkņiem uzdevusi uzrakstīt par ko katrs vēlas kļūt, kad izaugs liels. Visi bērni sarakstījuši savas sapņu profesijas, bet, kad skolotāja piegājusi pie Lenona, viņam uz lapiņas bija rakstīts: „Es vēlos būt laimīgs”. Skolotāja viņam aizrādījusi, ka viņš neesot uzdevumu sapratis, bet Lenons pasmaidījis un atteicis viņai: „Skolotāj, man šķiet, ka Jūs neesat sapratusi dzīvi”. Arī Uģis Kuģis tā uzskata, ka jebkurš no mums vēlas būt vienkārši laimīgs, kaut gan mūsdienu pasaule ir ļoti izkropļota. Lektors uzsver, ka katram cilvēkam laimes izpratne ir atšķirīga, bet jebkurš no mums dzīvē realizē divas lietas: pirmā lieta – mēs visi vēlamies būt laimīgi, un, otrā lieta – mēs atgrūžam visu, kas mūs padara nelaimīgus. Katru dienu cilvēkam notiek iekšējā cīņa ar sevi un visgrūtāk ir savaldīt prātu. Lai to pierādītu praksē, Uģis dalībniekiem uzdeva uzdevumu. Viesiem bija jāapsēžas ar taisnu muguru, aizvērtām acīm un jāieņemt tādu brīvu pozu, kurā varētu nosēdēt divas minūtes nekustoties.  Pēc vingrinājuma lektors pierādīja, ka mūsdienu cilvēki nemāk atslābināties un pareizi elpot. Mūsu smadzenes ir atradušas no nepieciešamā skābekļa daudzuma, jo mēs dzīvojam nepārtrauktā stresā un kustībā. Visa mūsu rietumkultūra cilvēci ir pieradinājusi ātri kustēties un ātri domāt, mēs nemākam atslābināties un vienkārši atpūsties no ikdienas.  Vispareizākais atpūtas veids ir uz kaut ko koncentrēties, tas ir tas, ko mēs vairs nemākam darīt. Cilvēkam ir trīs pozīcijas kā viņš dzīvi uztver: pirmā pozīcija ir „Es varu”, bet šī apņemšanās ilgst aptuveni 2 dienas. Tad iestājas nākamā pozīcija „Es nevaru”. Šīs pozīcijas cilvēka dzīvē nepārtraukti mainās, vienu dienu cilvēks var, bet citu jau nē. Bet trešā pozīcija ir tā, kuru cilvēks pielieto vismazāk – „Es mācos”, tā ir mūsu egoisma pazīme, kuru grūti pārvarēt, jo katrs ir viszinošākais un visvarošākais. Egoisms cilvēkiem izpaužas atšķirīgi, it īpaši sievietēm un vīriešiem. Vīriešiem ir nepieciešams, lai viņiem pakļaujas, ja tas tā nenotiek, tad viņi paliek par istabas augiem un aug savā dīvānā vai stūrī. Bet ir cilvēki, kuriem ir nepieciešams kustēties un dzīvot, lai arī viņiem ir kādi veselības traucējumi, viņi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un izmanto citas maņas. Vēl mūsdienās ir raksturīgi novērtēt “dārgo” dzīves stilu. Cilvēciskās īpašības ir zaudējušas savu dzīves vērtību un tas ir traģiski.  Daudzi nesaprot, ka galvenais ir sirdsmiers un nevis bagātība. Mūsdienās ir populārs sakāmvārds: „Cilvēki izmanto cilvēkus un mīl lietas”, bet vai nevajadzētu būt otrādi? Daudzi cilvēki nenovērtē to, kas viņiem ir dots, tā pati redze vai dzirde. Un tikai tad, kad viņam aizsien acis, viņš sāk redzēt ar citām savām maņām, kuras pirms tam nav izmantojis. Viņš sāk ievērot apkārtni, kurā viņš dzīvo, sāk dzirdēt skaņas, kuras līdz šim nebija dzirdējis. Tāpēc nevajag nolaist degunu par to, ka kāds neredz vai nedzird, tas savā veidā ir dzīves eksāmens.

Dzīvojot Indijā, Uģis Kuģis mācījās kopā ar bērniem, jo viņiem māca tādas lietas kā pacietība, padevība, vecāki, cieņa, sieviete, vīrietis, jo lielākais ieguvums no mācībām ir iemācīties būt par cilvēku. Šajā skolā mācās tikai puiši un pirmais, ko viņiem tur iemāca, ir cienīt sievieti kā sievieti. Viņiem tas tiek audzināts no mazām dienām. Meitenēm ģimene iemāca teikt “nē”, bet puišiem to cienīt. Rietumeiropā mēs neprotam cienīt viens otru vai ģimeni, mēs katrs dzīvojam savā dzīvē aiz augsta žoga vai dzīvoklī aiz trīs durvīm, mēs radam sev apkārt cietumu, un ne tikai apkārt, bet arī galvā.

Runājot par vērtēšanas sistēmu, Uģis Kuģis uzsver to, ka mūsu valstī visus bērnus vērtē skolā pēc vienādiem kritērijiem, kaut gan tā tam nevajadzētu būt, jo katrs mēs esam atšķirīgs. Vienam bērnam ir attīstīta matemātika, bet citam atkal zīmēšana. Taču mēs visus bāžam   vienā maisā, neattīstot bērna individuālo talantu. Neviens cilvēks nav perfekts visās jomās, arī dzīvē tā ir. Kad Uģis Kuģis mācījās pie skolotāja Himalajos, viņš uzdeva jautājumu, kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem. Un skolotājs uz viņu paskatījies un pateicis, ka pasaulē nav labu cilvēku, katram galvā ir kāda baktērija. Cilvēki parasti pie problēmām pieraduši vainot citus, bet vajag arī sevi izvērtēt. Vingrinājums, kuru Uģis Kuģis lekcijas dalībniekiem parādīja, lika nedaudz aizdomāties. Bija jāapsēžas ar taisnu muguru, jāpaceļ labā roka augšā un jāizstiepj rādītājpirksts. Pēc tam roku vajadzēja izstiept sev priekšā un rādīt uz citiem ar pirkstu, ka viņi vainīgi pie visām problēmām. Taču, kad lektors uzdeva jautājumu, cik pirksti kulakā norāda uz mums pašiem, tas lika aizdomāties, vai visas problēmas mēs neradām sev paši? Pats grūtākais dzīves uzdevums ir sadzirdēt sevi, veidot šīs attiecības ar sevi. Laiks atņem mums visu – veselību, tuvākos, tas nevienu nesaudzē. Mums šķiet, ka dzīve ir netaisnīga, ka citi pret mums izturas netaisnīgi, bet viss īstenībā ir vienkārši - mēs neredzams dzīves kopējo sistēmu, mūsu dzīves plānu. Ir labs sakāmvārds: „Gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam savus dzīves plānus”. Daudzi cilvēki saka, ka netic Dievam. Bet tā nav! Visi tic! Tikai dažādām Dieva izpausmēm. Vienam Dievs ir daba, otram vīriņš, bet trešajam lielas smadzenes. Ir trīs lietas, kas cilvēkam ir jāiemācas: ticība, uzticēšanās un cerība. Pirmā atziņa, kuru Uģis Kuģis izstāstīja, bija par ticību. Vienā ciematā nebija lijis lietus jau ilgu laiku. Tad nu visi ciema iedzīvotāji sarunāja satikties, lai lūgtu Dievam lietu. Visi iedzīvotāji atnāca, bet tikai viens puisītis atnāca ar lietussargu, jo viņš ticēja, ka būs lietus. To sauc par ticību. Otra atziņa ir par uzticību. Ikviens no mums atceras, kā bērnībā tētis mūs meta gaisā un pēc tam noķēra - mēs uzticējāmies, ka vienmēr viņš mūs noķers un to cilvēks spēj tikai bērnībā, uzticēties citam. Un trešā atziņa ir par cerību. Katru vakaru ejot gulēt, mēs uzliekam modinātāju ar cerību, ka no rīta mēs pamodīsimies, bet to neviens nevar zināt, mēs vienkārši ticam. Nekad nevajag aizmirst šīs trīs atziņas, jo mūsdienās cilvēki nemāk ne ticēt, ne uzticēties, ne arī cerēt. Bet vislielākā bagātība ir patiesa draudzība un mīlestība. Ja ir kaut viens cilvēks, kurš Jūs patiesi mīl, tad Jūs esiet ļoti bagāts, jo mīlestību un draudzību nevar nopirkt par naudu. Patiesus draugus mēs iepazīstam tikai nelaimēs, pārējie visi mēģināja būt labi. Vēl raksturīgi mūsdienu cilvēkiem noslēgties sevī, neiet ārā no savām četrām sienām un līdz ar to viņi kļūst nelaimīgi, jo viņiem nav neviena cilvēka ar kuru parunāt un padalīties savos dzīves notikumos. Vissvarīgākais ir ieklausīties sevī, sadzirdēt sevi, un to var izdarīt tikai tad, kad spēj sevi kontrolēt – muti, ausis, acis, vēderu. Ieklausoties sevī, mēs spēsim atrisināt savas problēmas nevis tikai gudri spriedelēt. Vēl viens Uģa Kuģa ieteikums bija nesaaugt kopā ar Jūsu viltus Ego un mantiskām vērtībām, bet gan ar morālām vērtībām. Manta ar laiku izzudīs, bet garīgās vērtības paliks un tās neviens Jums neatņems. Esiet atvērts pret līdzcilvēkiem, palīdziet viņiem, pat ja viņi to nelūdz, viņi būs Jums pateicīgi un Jūs kļūsiet laimīgāks. Atceraties, ka laimīgi cilvēki biežāk smaida   un tas liek smaidīt arī apkārtējiem cilvēkiem.

Lekciju noslēdzot, Uģis Kuģis dalībniekiem liek izpildīt vēl vienu uzdevumu, lai atvērtu katrs savas čakras. Apsēžas ar taisnām mugurām un atbrīvo rokas, lai nekas netraucētu, tad paceļ rokas augšā un jāsajūt plaukstās, ka kaut kas pukst. Pēc tam nedaudz iztaisno kājas un paceļ augšā, lai sajustu vēdera presi, un sāk kratīt kājas un rokas kopā. Pēc kratīšanas lektors pasmaida un pasaka, ka šim vingrinājumam nemaz nebija nekādas nozīmes, tas lika mums tikai pasmaidīt, kas atvēra vaļā visas mūsu čakras. Viens Indijas garīgais līderis ir teicis frāzi: „Ne jau tempļa sienas vai mājas sienas padara mūsu ģimeni par ģimeni vai mājas par mājām, bet to padara cilvēki, kuri tur dzīvo”. Lektora novēlējums lekcijas dalībniekiem bija: „Nesmociet savās galvās! Ielaižat tur gaisu”.

Šī lekcija klātesošiem lika aizdomāties par katra ikdienu un vērtībām, kā arī uzdot jautājumu – vai esmu laimīgs? Ja atbilde ir noliedzoša, tad būtu vērts pašam izvērtēt sevi un mainīt vispārpieņemtos domāšanas standartus. Ir pienācis laiks dzīvi mainīt un skatīties uz pasauli ar smaidu.  

 

Izsākam lielu pateicību Uģim Kuģim par iedvesmojošo lekciju un uzmundrinošiem vārdiem mūsu Strazdumuižas iedzīvotājiem. Sirsnīgs paldies Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentam par atbalstu projekta realizācijā.
Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

 

Rakstu sagatavoja Aija Sabale