Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2008 / Nr. 10 - 2008

Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai
Pēteris Locāns
No kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»

(3. turpinājums)

Klientu psiholoģijas specifikas apzināšanās rehabilitācijas darbā
Rehabilitētājam, strādājot ar klientu, kam nepieciešama suņa-pavadoņa palīdzība, jāzina par neredzīga cilvēka psiholoģiju, lai varētu labāk iemācīt prasmes, kas klientam jāapgūst veiksmīgai komandas veidošanai un kopīgam darbam ar suni-pavadoni. Zināt neredzīgo un vājredzīgo cilvēku psiholoģijas pamatelementus ir svarīgi arī tālab, lai varētu ieteikt, kā orientējoties sadarbībā ar suni-pavadoni, labāk izmantot redzes zudumu kompensējošās sajūtas — galvenokārt tausti un dzirdi.

Par klasisku mācību līdzekli tiflopedagogiem tiek uzskatīts A. Litvaka darbs «Neredzīgu un vājredzīgu cilvēku psiholoģija» Lappuses no šīs grāmatas izdevuma pārtulkoju un izmantoju šajā darbā.

«Neredzīgo cilvēku personības attīstību ietekmē redzes zaudēšanas cēloņi, vecums, kurā iestājas redzes defekts, redzes funkciju stāvoklis, acu slimības norises raksturs, prognoze, blakus slimības. Pilnīgs vai daļējs redzes funkcijas traucējums atsaucas uz fizisko darbošanos, ko nosaka telpiskās orientācijas traucējumi un pārvietošanās ierobežojumi. Bet arī tad, ja ir vienāds divu cilvēku redzes stāvoklis, viņi atšķiras cits no cita ar prasmi patstāvīgi orientēties telpā un pielietot citas uztveres iespējas.»

Pastāv uzskats, ka cilvēkiem vispār orientēšanās prasme nav nesaraujami atkarīga no citām intelektuālajām īpašībām. Cilvēks var diezgan slikti veikt, teiksim, algebras vai fizikas uzdevumus, bet labi orientēties apkārtnē. Var būt arī otrādi. šis paradokss visai uzskatāmi parādās redzes zuduma gadījumā, kas jāņem vērā, reāli izvērtējot maršrutu apgūšanas iespējamību un klienta spējas. Orientēšanās spējas, protams, var attīstīt darbībā, bet darbība būs vairāk iespējama tiem, kas jau sākotnēji uzrādījuši lielākas iedzimtās spējas.

Sociālā rehabilitētāja psiholoģiskais atbalsts un pārliecināšanas darbs ir vairāk nepieciešams tiem, kuru orientēšanās spējām vajadzīga uzņēmība, darbība un attīstība. Ir trīs jutekliskās uztveres veidi: pasīvā, aktīvā un instrumentālā uztvere.

Orientējoties kopā ar suni-pavadoni, ir būtiski sīkāk pieminēt instrumentālo uztveri, kas darbojas tad, kad objekta aptaustīšana notiek ar kāda cita priekšmeta palīdzību. Piemēram, ja ceļu tausta ar spieķi.

Instrumentālajai uztverei priekšrocības ir tajos gadījumos, kad priekšmeti ir grūti sasniedzami, lai tos aptaustītu tiešā veidā. Orientējoties apkārtnē (īpaši ārpus telpām), priekšmeti lielākoties ir ārpus tiešās aptaustīšanas saprātīgajām robežām, tādēļ arī svarīgs ir spieķis, kas jau izsenis palīdzējis neredzīgiem cilvēkiem gūt priekšstatu par apkārtējo pasauli. Priekšstatu veidošana, protams, atšķiras no tās, kas veidojas, vizuāli aptverot ainu kopumā, taču sistēmai ir sava loģika un efektivitāte.

Instrumentālā uztvere ir viens no svarīgiem faktoriem orientēšanās apmācības procesā. Vajag arvien atcerēties cik svarīga ir garā spieķa pielietošanas prasme arī tad, ja ceļots tiek kopā ar suni-pavadoni. Kaut vai gadījumos, kad jāiztausta šķērslis, pie kura ar suni esat apstājušies.

Apgūstot jaunus maršrutus kopā ar klientu, būtiski pievērst uzmanību objektiem maršrutā, kas var palīdzēt noteikt pareizo iešanas virzienu un nenomaldīties no ieplānotā ceļa. Šeit ir vieta radošai izdomai, jo priekšmets, kas ir mazsvarīgs, ja maršrutu uztver vizuāli, var izrādīties izšķiršoši svarīgs, ja redzes uztveres spēju nav. Vērā ņemams var būt jebkas, daudzmaz paliekošs — objekts, kas atradīsies tajā vietā, kad klients maršrutu veiks patstāvīgi. Var noderēt, piemēram, koks, ceļa reljefa pacēlums vai kritums, nožogojums utt.

Apgūstot jaunu maršrutu orientēšanās nodarbībās, lieki der atcerēties, ka, zūdot vienai sajūtai, pārējām sajūtām un centrālai nervu sistēmai jāiztur lielāka slodze. Labi būtu padomāt, kā pasaudzēt klienta sajūtas, izvairoties no vietām, kur ir nepatīkamas smakas vai pastiprināts trokšņu līmenis. Protams, pilsētā, tur, kur notiek remonta, pārbūves vai celtniecības darbi, to ne vienmēr iespējams izdarīt. Diemžēl skaļā troksnī neredzīgs cilvēks ir pilnīgi dezorientēts.

Savā darbā rehabilitētājam jāatceras, ka «cilvēkiem ar redzes problēmām iespējami uzmanības traucējumi — kā slimības vai pārpūles sekas. Atšķirība no redzīgiem cilvēkiem ir tāda, ka redzes uztvere tiek kompensēta ar citu analizatoru darbību. Sistēma kļūst komplicētāka, un tas rada lielākus sarežģījumus uzmanības koncentrēšanā un noturībā».

Orientējoties apkārtnē, kaut arī blakus ir suns-pavadonis, uzmanībai un atmiņai ir nenovērtējama loma. Veicot maršrutu (īpaši tādu, kas nav vienkāršs), nedrīkst novērst domas kaut kur tālu prom, aizsapņoties, aizmirsties — tā var ātri vien pazaudēt mērķa virzienu un ceļu.

Novērojumi no pieredzes liecina, ka stāvoklī, kad orientēšanās objekti neatrodas savās ierastajās vietās, jāpatērē daudz vairāk pūļu un enerģijas, lai atgūtu kontroli pār veicamā maršruta īstenošanu un galamērķa sasniegšanu.

No pieredzes un saskarsmes jāizdara secinājums, ka redzes zudums diez vai pats par sevi nosaka atmiņas kvalitāti. Arī neredzīgajiem cilvēkiem atmiņas kvalitāte ir lielā diapazonā — no enciklopēdiskās līdz nespējai atcerēties neko tādu, kas saistāms ar intelektuālu darbību.

Cilvēkiem, kuri neredzīgi kopš dzimšanas, varētu būt grūtāk atcerēties lietas un parādības, kas priekš viņiem ir vārdu salikums bez vizuālas piesaistes. Grūti atcerēties stāstījumu par jaunu maršrutu, ja aprakstā parasti tiek izmantoti apkārtējie objekti ar vizuālām pazīmēm, kas redzīgam cilvēkam noteikti palīdz veidot un saglabāt atmiņā savu maršruta shēmu. Par to jādomā, plānojot maršrutu, lai detaļas tiktu aprakstītas ar tādu simbolu palīdzību, kas labi saglabājas atmiņā arī bez redzes iztēles.

«Cilvēkiem ar redzes traucējumiem liela nozīme ir gribas audzināšanai, jo viņiem savā dzīvē jāsastopas ar šķēršļiem, kas prasa tādu morāles īpašību attīstību un mērķtiecīgu darbību grūtību pārvarēšanā, ko nosaka tieši viņu redzes stāvoklis.»

Tam kopumā var piekrist, jo, salīdzinot divus parastus cilvēkus (ar un bez redzes zuduma) un hipotētiski pieņemot, ka visi pārējie dotumi un pārvaramie šķēršļi ir vienādi, redzes sajūtas trūkums, protams, liek pielietot vairāk piepūles, nervu un gribas saspringuma šķēršļa pārvarēšanai. Tikko pārvarēts viens šķērslis, drīz vien uzradīsies jauns — kā jau dzīvē.

Dzirdes priekšstatu veidošanās un virzība neredzīgiem cilvēkiem ir labāk sagatavota redzes trūkuma kompensēšanai. Dzirdes uztveri ir svarīgi attīstīt, jo tā labi palīdz orientēties telpā.

Skaņai ir priekšmetisks raksturs tādēļ, ka katram priekšmetam piemīt savs noteikts skanējums. Līdzīgi kā gaisma, apgaismojot dažādus priekšmetus, sniedz par tiem dzīvnieku un cilvēku dzīvei un darbībai nepieciešamos signālus, arī skaņa no zināma attāluma var dot informāciju par apkārtējo vidi un konkrētiem priekšmetiem tajā.

Nav grūti iedomāties, kādu svarīgu nozīmi dzirde iegūst pilnīga redzes zuduma vai pasaules vizualizēšanas neiespējamības gadījumā. «Ar tās palīdzību neredzīgie orientējas apkārtējā vidē, atpazīst priekšmetus un cilvēkus. Ir nozīmīgas pat niecīgas skaņas izmaiņas, ko redzīgie varētu arī nepamanīt. Piemēram, pēc balls tembra un intonācijas izmaiņām var spriest par sarunas biedra noskaņojumu. Intonācijas izmaiņas neredzīgajiem kalpo par svarīgāko un dažkārt par vienīgo kritēriju viedokļa veidošanai par līdzcilvēka raksturu, noskaņojumu un attieksmi pret citiem.»

Augstāk minēto lieti noder atcerēties rehabilitētājam, uzņemoties starpnieka lomu, informējot saskarsmes partnerus no sabiedrības vidus par neredzīgiem cilvēkiem. Jāuzsver, ka neredzīgs cilvēks par otru cilvēku veido priekšstatu, galvenokārt uztverot balss tembru, intonāciju, valodas kultūras līmeni un garīgo radniecību (intelektuālo interešu kopību).

«Dzirde dod neredzīgam cilvēkam iespēju sazināties ar līdzcilvēkiem, kas ir arī vissvarīgākais redzes defekta un tā seku kompensācijas priekšnosacījums. Neredzīgajiem daudz biežāk nekā redzīgajiem nākas izmantot dzirdi dažādos darbību veidos. Tādēļ ir ļoti nevēlams trokšņu fons, kas nomāc informāciju nesošo skaņu.»

Tādēļ arī klientam ar suni-pavadoni svarīgi, lai apkārt būtu pēc iespējas mazāk lieku trokšņu. Rehabilitētājam, kopā apgūstot maršrutu, ja vien tas iespējams, jāpalīdz izvēlēties klusākais ceļš. Tas radīs mazāk stresa un neliks tik ļoti sasprindzināties.

Kinestētiskajām jeb muskuļu-locītavu sajūtām arī ir svarīga loma klienta orientēšanās un veiksmīgas sadarbības ar suni-pavadoni spēju izvērtēšanā un attīstīšanā.

«Tās ir sajūtas, ko rada smadzenēs ienākošie signāli no funkcionējošajiem kustību orgāniem. Šīs ķermeņa sajūtas atspoguļo pārvietošanās ātrumu un precizitāti telpā. Tām ir vadošā loma objektīvās pasaules telpisko, fizisko un laika īpašību atspoguļošanai. Kinestētiskās sajūtas attīstīšana ir īpaši nozīmīga, ja nav redzes un kustību koordinācijas. parasti visas kustības un darbības kontrolē redze. Pilnīgs vai daļējs redzes zudums to traucē vai padara neiespējamu.

Kompensējot redzes kontroles zudumu, kinestētiskā analizatora darbība kļūst spēcīga un izšķirt spējīga.

Kinestētiskajām sajūtām ir liela nozīme priekšstata veidošanā par apkārtni,jo kustību analizators vienlaicīgi veic gan darba, gan kontroles funkcijas.

Ja redzīgam cilvēkam aizsien acis, tad precīzu roku kustību rādius viņam parasti ir 35 centimetru robežās no sevis. Neredzīgajiem precīzu kustību rādius ir ievērojami plašāks — līdz 60 centimetriem. Tomēr bez redzes līdzdalības kinestētiskā jutīguma, izšķirtspējas efektivitāte, kā arī apzinātu darbību precizitāte ir daudz mazāka nekā tad, kad redzes kontrole darbojas.

Kinestētisko sajūtu attīstībai jāveltī īpaša vērība, jo, pareizi izkopta, tā ir viens no svarīgākajiem redzes zudumu kompensējošajiem līdzekļiem.»

Teiktais par kinestētiskajām sajūtām vēlreiz apliecina, cik liela loma rehabilitētāja darbā ir iztēlei, kas nepieciešama ne tikai maršruta plānošanā, bet arī citās nodarbībās. Dažkārt minētais triviālais piemērs, ka cilvēks ar normālu redzi tūdaļ iejutīsies neredzīga cilvēka ādā, tiklīdz aizsies acis, manuprāt, nav pareizs, jo zudušo sajūtu kompensēšana notiek pakāpeniski, nevis «Vienā jaukā brīdī».

Tā, aizsienot acis, redzīks cilvēks jutīsies daudz neveiklāk par neredzīgu, jo viņam kinestētiskās un citas sajūtas uzreiz nebūs attīstītas tik lielā mērā, lai varētu kompensēt redzes sajūtas zudumu.

Redzes zudumam palielinoties, pastiprinās garšas un ožas sajūtas nozīme. Nedaudzie pētījumi rāda, ka neredzīgajiem ir paaugstināta ožas sajūta, jo tā nostiprinās darbības procesā — īpaši, orientējoties apkārtējā vidē.

«Konstatēts, ka neredzīgie daudz labāk par redzīgajiem izšķir smaržas, precīzāk lokalizē to atrašanās vietu un nosaka izplatīšanās avota virzienu. Pateicoties informācijai, ko sevī satur priekšmets, kas izplata smaržu, var iegūt vērtīgas papildus ziņas par dažādu objektu īpašībām un apkārtējās vides izmaiņām. Tā ožas sajūtas zināmā mērā aizpilda tukšumu, kas, iztrūkstot redzei, rodas sajūtu pieredzē.»

Orientēšanās nodarbības kontekstā šeit jāpiebilst, ka ožas sajūta tiešām sniedz patīkami kairinošu informāciju par apkārtējās vides objektiem — īpaši sezonā, kad telpas nav slēgtas un notiek gaisa strāvojumu apmaiņa ar ārpasauli.

Smaržas izplata aptiekas, frizētavas, ēstuves un Makdonalds (jo tam ir īpaša smarža). Smaržo zaļumi tirgū un grāmatas bibliotēkā. Taču, salīdzinot ar dzirdi, tiešu objekta atrašanās vietu nekad nevarēs noteikt pēc smaržas. Varēs noteikt aptuvenu virzienu, jo smaržojošo vielu molekulas izplatās haotiski.

Cilvēkam (atšķirībā no suņa) diez vai tā būtu laba doma, orientējoties paļauties uz smaržām, jo tās ir gaistošas un pārejošas (rīt var nesmaržot tā kā šodien).

Pārvietojoties kopā ar suni-pavadoni, savu nozīmi nezaudē arī statiskās sajūtas.

«Statiskās sajūtas atspoguļo ķermeņa stāvokli telpā. Statisko sajūtu receptori izvietoti vestibulārajā aparātā — vidusausī. Tie ir telpiskās orientēšanās pamatelementi un kalpo ķermeņa stāvokļa līdzsvarošanai telpā. Pilnīga redzes zuduma gadijumā ievērojami palielinās vestibulārā aparāta nozīme, saglabājot līdzsvaru un orientēšanos telpā, jo trūkst redzes kontroles pār redzes stāvikli telpā. Daži eksperimenti pierāda, ka neredzīgajiem vestibulārais aparāts ir labāk attīstīts, jo tas tiek intensīvi trenēts tādēļ, ka ir nepieciešams ķermeņa stāvokļa noteikšanai telpā.»

(Turpinājums nākamajā numurā)