Divatā ar suni-pavadoni Brendu
Sestdiena
Jurists Raimonds Strazdiņš (35 gadi) balto spieķi paņēma rokās piecpadsmit gadu vecumā. Pirms sešiem mēnešiem viņš saņēma dāvanu — suni pavadoni. Tā ir brenda. Tagad abi mēģina viens otram pieslīpēties un iet kopīgas gaitas. Es nezinu, kādā krāsā ir Raimonda acis. Tās sedz tumšas brilles. Mēs sarunājamies Raimonda Strazdiņa darba kabinetā juristu prakses vietā kādā no Valdemāra ielas lepnajiem namiem pašā pilsētas centrā. Sarunas iemesls ir šokolādes krāsas labradora meitene Brenda. Viņa guļ savā mājiņā — palielā metāla stiepļu būrī — kabineta stūrī. Saņēmusi Raimonda atļauju, sune pieceļas un nāk sasveicināties. «Brenda ir enerģiska, skaista, gudra,» — tā Raimonds. Brenda ir pusotru gadu veca. Pasaulē viņa raugās ar dzintarkrāsas acīm. Jau nedaudz vairāk kā sešus mēnešus uz ielas, darbā, mājās, universitātē tās ir arī jurista Raimonda Strazdiņa acis.
Pēc Brendas ierastā dienas režīma pusseši vakarā ir laiks kad Raimondam jāceļas no darba galda un abiem kopā jādodas uz Latvijas Universitāti, kur praktizējošais jurists mācās maģistrantūras pirmajā kursā. Pārvietošanās no biroja uz universitāti Brendai nozīmē nelielu izkustēšanos. Sunītei nav diez cik liela prieka no pulksten astoņiem rītā visu dienu pavadīt plašajā metāla būrī, taču viņa apzinās savu misiju, tāpēc nenolaiž acis no Raimonda. Viņa acumirklī paklausīs komandai — augšā!
Saruna ar juristu ir atklāta. Par sevi viņš runā bez aplinkiem. Atvainojos par tiešumu un vaicāju sarunas biedram par man nezināmo dzīvi tumsas pasaulē. Raimonds nepiekrīt, saka — viņš zina, cik dzīve ir krāsaina, cik silts ir cilvēka smaids: «Bērnībā un pusaudža gados dzīvoju Jūrmalā, pēc tam Rīgas centrā. Bērnībā izslimoju plaušu karsoni un pusaudža vecumā zaudēju redzi. Taču tas notika pakāpeniski, tāpēc man bija vieglāk samierināties. Pilnībā notikušo pieņēmu, kad tēvs man, piecpadsmit gadu vecam zeņķim, ielika rokās balto spieķi, kas visā pasaulē ir neredzīga cilvēka palīgs.» Vecāku pūles palīdzēt zēnam atgūt redzi bija nesekmīgas. Pat Odesas un Maskavas klīnikas kapitulēja Raimonda likteņa priekšā. Taču tēvs vienmēr mudināja dēlu būt patstāvīgam, allaž uzsvēra, ka visu mūžu pie rokas viņu neviens nevadās.
Raimonds turpināja mācības Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā un neslēpj — bijis paslinks, bet ar vieglu galvu. Vienubrīd, pat vēlējies skolu pamest, iet strādāt un pelnīt naudu. Tēvs šo iespēju neliedzis, tik teicis, lai vasaras brīvlaikā pastrādājot rūpnīcā. Raimonds atceras: «Divus mēnešus montēju lifta palaišanas pogas, nopelnīju labu naudu, bet tad arī sapratu, ka visu dzīvi tādu darbu pie konveijera negribu darīt.»
Raimonda bērnības sapnis bija kļūt par juristu, taču 1993. gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē un drīz sāka strādāt par mācītāja palīgu-evanģēlistu Rīgas Jaunās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā draudzē. Tur pagāja astoņi gadi.
1997. gadā Raimonds absolvēja universitāti, ieguva teoloģijas bakalaura grādu, nokārtoja mācītāja ordinācijas eksāmenus, bet ordināciju amatā viņš tā arī nesagaidīja. Sarunas biedra raitajā runas plūdumā iestājas pauze — par šo faktu viņš negrib runāt, tik vien pasaka, ka negribējis padoties, tiesājies ar draudzi un, kad uzvarējis Augstākajā tiesā, pēc savas iniciatīvas panācis izlīgumu. Raimonds viegli pasmaida: «Dieva kalpi ir tikai cilvēki, daudzi no viņiem — vēl tikai padomju laika produkts. Kāds draugs mācītājs man reiz teica — netici cilvēkiem, tici Dievam, Dievs tevi nekad nepievis. Tā ir.»
Raimonds ir pārliecināts — viss šajā pasaulē ir Dieva ziņā. Ja viņš tiktu ordinēts mācītāja amatā, iespējams, ka paliktu nepiepildīts bērnības sapnis. Raimonds Strazdiņš sāka mācīties atkal, absolvēja Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un jau trīs gadus strādā par juristu. Tas dod patiesu gandarījumu.
Vai klientiem nav aizspriedumu pret viņu? Raimonds atbild: «Ja es avīzē ievietotu sludinājumu, ka neredzīgs jurists meklē klientus, iespējams, daudzi neatnāktu. Taču, cilvēku iepazīstot, viņu vērtē pēc spējām, pēc tā, kas viņam galvā. Es ne mirkli neesmu jutis, ka klienti no manis izvairītos un negribētu sadarboties.»
Kas Raimonda Strazdiņa dzīvē mainījies, kopš viņam ir pavadone Brenda? Jurists tikko jaušami pasmaida: «Biju iedomājies, ka viņa atrisinās visas manas problēmas, ka turēšos pie suņa saites un dungodams iešu no punkta A uz punktu B, bet pagaidām tā ir divkārša atbildība — par sevi un suni. Nevaru no rīta vairs atļauties ilgāk pagulēt, arī brīvais laiks jāplāno, rēķinoties ar suni.»
Augstā skola
Doma par suni-pavadoni Raimondam bijusi arī agrāk, taču Latvijā šādi suņi netika gatavoti. Sarunas biedrs zina teikt, ka pasaulē suņi — neredzīgo pavadoņi — ir bieži sastopami un arī dārgi. Amerikā, piemēram, suņa-pavadoņa atlasei, izaudzēšanai, apmācīšanai un nodošanai cilvēkam ar redzes trūkumu nepieciešams gads vai divi, un tāda suņa izmaksas var sasniegt pat 20 000 dolāru. Par Brendu Raimonds ir pateicīgs Notāru padomei un tās priekšsēdētājai Ilzei Pilsētniecei, kura šim nolūkam paredzēto suņu-pavadoņu iegādei un sagatavošanai ziedoja privātos līdzekļus.
Brendu sagatavoja treneris Konstantīns Mitrofanovs. Jaukā labradoru meitene dzimusi Ķekavā, viņas apmācība ilga astoņus mēnešus. Raimods zina, ka suni «studiju laikā» māca ignorēt faktorus, kas novērš uzmanību, piemēram, kaķus, ēdienu, citus suņus. Māca manevrēt pūlī, ievērot šķēršļus un novērst neredzīgā sadursmi ar tiem. Sunim jāiegaumē daudz komandu, tādas kā sop, uz priekšu, pa labi, pa kreisi un citas. Treniņi notiek pilsētas centrā un nomalē, brīvā dabā. Braucieni pilsētas sabiedriskajā transportā, vilcienā, darbs dažādās telpās — veikalā, pastā, bankā — Brendai bija jāapgūst arī šīs prasmes. Viņa apmācīta iegaumēt arī konkrētus maršrutus, spēj analizēt un sava saprāta līmenī pieņemt pareizos lēmumus. Sunim-pavadonim bija jāapgūst arī pamatpaklausības kurss — komandas: pienākt, iet blakus, sēdēt, gulēt, stāvēt, doties uz savu vietu, pacelt nokritušus priekšmetus.
Tagad Brendas un Raimonda dienas rit soli solī cieši līdzās. Brenda esot laba pavadone — pacietīga, saprātīga un paklausīga. Raimonds iezīmē abu dienas režīmu: «No rīta ceļos ap pusseptiņiem un pēc brokastīm dodos ar Brendu rīta pastaigā. Dzīvojam zaļajā Juglā. Uz darbu braucam ar tramvaju. Birojā esmu astoņos. Pēc vakariņām ap pusnakti pirms miega atkal dodos ar Brendu pastaigā.»
Kopš brīžā, kad Raimondam līdzās sākusi staigāt Brenda, jurists kardināli nav mainījis savu dzīvi, tomēr, «turoties pie suņa-pavadoņa pavadas, varu pārvietoties daudz ātrāk nekā tikai ar spieķa palīdzību. Svarīgs ir Brendas psiholoģiskais atbalsts. Cilvēki, protams, palīdzēs, ja būs tāda nepieciešamība, bet cik patīkami būt patstāvīgam!»
Nav GPS
Aicinu Raimondu uz brīdi pārtraukt sarunu un iziet uz ielas kopā ar Brendu. Sunītei komanda vēl nav pateikta, bet viņa jau luncina asti. Augšā! Brenda pienāk un ierasti pastiepj galviņu uz Raimonda pusi. Viņš uzliek četrkājainajai pavadonei iemauktiņus un piestiprina saiti. Brenda neizrāda nemazāko nepacietību. Raimonds uzvelk mēteli, paņem rokās balto spieķi. Saka — tas ražots ārzemēs. Mūsējie diemžēl nodilst dažos mēnešos.
Dodamies lejup pa kāpnēm. Brenda tek solīti pa priekšu un uz katra nākamā pakāpiena pagaida saimnieku. Varu tikai iedomāties, cik labprāt viņa trauktos uz lejup, izjoņotos pa pagalma zāli, varbūt pačurātu. Taču, nav paredzēts. Vēlāk Raimonds pastāsta, ka Brenda ēd pilnvērtīgu sauso barību, kas vieglāk ļauj kontrolēt vēdera darbību. Brendai jābūt pacietīgai. Jebkurai dzīvai būtnei ierastās nepieciešamās darbības — nokārtošanos — viņa drīkst izdarīt tikai pēc atļaujas. Raimonds paskaidro: «Mēs bieži ejam veikalos, poliklīnikā vai restorānā, braucam ar sabiedrisko transportu. Brenda nedrīkst pat iedomāties, ka šajās vietās drīkst atviegloties.»
Vai abus viena ceļa gājējus ielaiž veikalos un restorānos? Raimonds saka: «Jo augstākas klases restorāns, jo mazāk problēmu. Arī lielveikalos darbinieki kļūst saprotošāki.» Reiz viņš iegājis kādā zemo cenu veikalā nopirkt minerālūdens pudeli. Veikala darbinieki abus ar Brendu pūlējās rupji izraidīt. Bet lielveikala «Rimi» menedžere bijusi saprotoša, solījusi, ka dos rīkojumu turpmāk šī tīkla veikalos neredzīgos ar suņiem-pavadoņiem ielaist bez vārda runas.
Soļojam pa vakarstundā gājēju pārpilno Valdemāra ielu. Atkal Brenda pussolīti pa priekšu, Raimonds, tikko jaušami pieskaroties ietvei ar spieķi, viņai līdzās. Cilvēki ziņkārīgi noraugās. Raimonds ironiski pasmaida: «Man patīk Rīga! Nekur citur pasaulē neiedomājas, ka ietves vidū var iecementēt elektrības stabus, novietot ceļa zīmes vai nolikt reklāmas stendus. Tas neļauj zaudēt uzmanību. Tagad palīdz Brenda. Viņa apved apkārt šķērslim vai apstājas, ja no vārtiem brauc laukā mašīna, brīdina, kad jānokāpj no ietves.» Raimonds saka — cilvēki dažkārt taujājot, kā četrkājainā skaistā pavadone zinot, kurp jāiet. Viņš smej: «Atjokoju, ka Brendai ir globālās pozicionēšanas sistēma GPS. Es tikai pasaku adresi, un viņa mani aizved, kur vajag. Cilvēki dažkārt notic.»
Pasaule pie kājām
Pēc pārdesmit minūtēm atgriežamies birojā. Sunīte nekurnēdama ieiet savā būrī un apguļas, bet pēc Brendas gaitas var saprast, cik ļoti nelabprāt viņa to dara ieilgušās darbadienas beigās. Raimonds uzsver, ka viņa ir darba suns, tāpēc četrkājainā palīdze nav jālutina, taču emocionālai sasaistei starp abiem noteikti jābūt. Vēlāk gan Raimonds pasaka, ka Brenda viņam ir ļoti mīļa.
Zvana mobilais telefons. Tā ir Raimonda dzīvesbiedre Laura. Ārste, zinātniece. Raimonds ar Lauru ir pazīstami sešus gadus, precējušies nedaudz ilgāk par gadu. Kā abi iepazinās? Raimonds brīdi klusē, tad saka: «Nesen vēl izdomājuši leģendu, ko pastāstīt, kad tiek uzdots šis jautājums.» Jurists uzskata, ka abiem pietrūkstot tikai vienas lietas — brīvā laika. Gan Raimonds, gan Laura iziet no mājas agrā rīta stundā, bet atgriežas vēlu vakarā. Bilstu — Raimonds diemžēl nezina, cik viņa sieva ir skaista. Sarunas biedrs man jautā: «Jūs esat pārliecināta, ka es to nezinu?»
Latvijā neredzīgi cilvēki darījuši patiesi svētīgus darbus — matemātikas profesors Aivars Lorencs, mācītājs Augusts Grigors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere vēstures skolotāja Valija Briede, vājredzīgs ir bijušais labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, kurš bija Raimonda vēstures skolotājs un mudināja puisi mācīties un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Raimonds saka: «Visos laikos bijuši cilvēki, kas nav vēlējušies samierināties ar it kā likteņa atvēlēto šauro vietu šajā pasaulē.»
Raimonda Strazdiņa pasaule ir plaša. Kopš pusaudža gadiem viņš ir ļoti neatkarīgs un patstāvīgs, saka — visu nepieciešamo viņš var izdarīt pats: gan ēst pagatavot, gan māju sakopt, gan par sevi pastāvēt. 1995. gadā Raimonds bez šaubīšanās devās studēt Konkordijas seminārā Amerikā. Savā brīvajā laikā kopā ar Lauru apceļo pasauli. Abi bijuši Francijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā, Vācijā, Anglijā, Itālijā un citur.
Bilstu — cilvēki ceļo, lai pasauli apskatītu. Raimonds pasmaida: «Gribat zināt, kāpēc ceļoju es? Lai gūtu pozitīvas emocijas. Es neredzu koku vai okeānu, bet izjūtu gaisotni, apkārtējo vidi. Pasauli tveru emocionāli, man patīk būt saskarsmē ar cilvēkiem. Portugālē gribētos atgriezties vēl un vēl. Tur dzīvo brīnišķīga un pretimnākoša tauta. Rietumu pasaule ne tikai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet jebkuram indivīdam ir pretimnākoša un toleranta. Arī pie mums Latvijā lietas pamazām sakārtojas.»
