Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Gaismas pielietā tumsā

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2008Nr. 2 - 2008

Gaismas pielietā tumsā
Eseja
Dzintra Žuravska
LNB Ventspils TO

Ausīs ieskanējās kaut kur dzirdēts teiciens — tumsa arī var būt gaismas pielieta un klusums — šausmu piekliegts.

Jūs jautājat, vai es maz zinu ko nozīmē gaisma? Kādreiz es to zināju. Es vēl atceros cik zaļgani caurspīdīgi ausa vasaras rīti. Cik maigi zaļa gaisma starojās cauri tikko saplaukušo bērzu lapām. Atceros saulgriezi, kuru kā saulstari ieskāva zeltaini dzeltenas ziedlapas. Atceros zilu debesi augstu pāri galvai un zilu jūras tāli. Sarkanus saulrietus violetos vakara mākoņos, pērļaini pelēkas līčupes miglas. Es daudz ko vēl atceros. Zinu vēl varavīksnes krāsas un nokrāsas. Tikai par to vienu, to melno pašlaik vairs negribu domāt.

Tagad man ir cita gaismas izpratne, uz kuru esmu gājusi gadu garumā. Esmu lauzusies cauri izmisumam un bezcerībai kā caur tumšu mežu, kad liekas, jau nākamais solis var būt pēdējais. Ir bijuši brīži, kad dzīvot vairs negribējās. Varbūt tieši gaismas alkas bija tās, kuras mani noturēja uz dzīvības robežas.

Smaga ir pāreja no gaismas tumsā. Apziņa kliedz kā aizšauts vanags, kurš nespēj vairs pacelties debesīs. Bija gaismas pielieta tāle, un pēkšņi... Pēdējais, ko atceros, spoži žilbinošas pretīn braucošās mašīnas ugunis. Kā zibens uzzibsnījums. Un pēc tam tumsa. Dziļa, bieza, nepārvarama tumsa.

Un tagad jūs jautājat, vai es zinu, kas ir gaisma. Toties es zinu, kas ir tumsa. Esmu to iepazinusi visos tās izpausmes veidos. Esmu situsies pret to, kā pret biezu, akmenscietu mūri. Esmu ieķepusi tajā kā lipīgā darvā. Bet esmu arī tinusies tajā kā siltā, pūkainā segā, kad pašai bija augsti un dvēselei sala.

Tumsa nav tikai melna, kā varētu likties. Tai, tāpat kā gaismai, ir daudzi toņi un nokrāsas. No dzidri caurspīdīgas līdz piķa melnai. Tā var būt palsa un pelēka kā bezcerība, kurā var apmaldīties kā miglainā laikā uz purva takas. Tādā krāsā ir izmisums, kad tu lūdzies kaut pēc niecīgākā gaismas uzplaiksnījuma, taču tas tev ir liegts.

Jā, es zinu, kāda krāsa ir tumsai, izmisumam, sāpēm un bezcerībai, tikai ilgi nezināju, kāda krāsa ir cerībai, laimei un priekam. Līdz tam vēl bija ejams tāls ceļš caur neticību, šaubām un neziņu. Viena es to nebūtu spējusi noiet, ja līdzās nebūtu mani mīļie. Viņi mani uzmundrināja un balstīja, neļaujot ieslīgt bezcerībā. Uzturot dzīvu manī cerību uz rītdienu. Bet, kamēr cilvēks cer, viņš dzīvo.

Pirmie brīži bija vissmagākie, kad apzinies, ka kļūmīgs gadījums jeb liktenīgs pavērsiens ir atņēmis gaismu uz mūžu. Un velti ir jautāt, par ko, kādēļ. Tagad sliecos domāt, tas tādēļ, lai, zaudējot reālo gaismu, iegūtu domas un sirds apskaidrību. Laikam biju pārāk šaursirdīga un egoistiska, iedomādamās, ka šī pasaule pastāv manis dēļ. Liktenis liek pārvērtēt vērtības un apzināties, ka ne jau pasaule pastāv mūsu, bet mēs — pasaules dēļ. Tikai no katra paša atkarīgs, cik daudz no tā mēs ielaižam sevī.

Pēc tam, kad apzinājos, kas ar mani noticis, pirmajā brīdī likās, ka pasaule kā tāda ir pazudusi. Izgaisusi. Nav vairs nekā, tikai viena vienīga melna nakts. Kad sajūtu sevi kā milzīga tukšuma vidū, tad baidies spert kaut soli uz priekšu, jo liekas, jau nākamajā brīdī vari iegāzties bezdibenī. Liekas, tevis paša vairs nav. Dzīva vairs tikai tava dvēsele, kas lido izplatījumā, kuram nav ne gala ne malas. Nav nekā pie kā domai un cerībai pietverties.

Bet tad cauri melnajai bezcerībai izlaužas pirmie trokšņi un skaņas, pirmie vārdi. Tie ir mani tuvinieki, mani mīļie, kuri mani uzmundrina un drošina, kaut apziņa vēl mēmi kliedz, ka visam ir beigas, tikpat nekam vairs nav nozīmes. Tomēr pamazām mostas pārliecība, ka tu šajā pasaulē vairs neesi viens, pamests savā melnumā un izmisumā. Tev līdzi ir citi, kuri cenšas tevi balstīt un iedrošināt.

Drīz sāku apjēgt, ka pasaule nenoslēdzas tikai manas istabas četrās sienās. Jo plašāka tā pavērās, jo tālāk atkāpās tumsa. Man nav vairs jāredz, es sajūtu priekšmetus ap sevi. Sajūtu cilvēkus, kuri atrodas man līdzās. Atpazīstu tos pēc balss. Pēc tikko tveramas noskaņas uztveru, vai viņi smaida un jūtas apmierināti, vai arī tos nomāc bažas un nepatikšanas. Tad cenšos ar savām likstām vēl vairāk nepalielināt viņu ikdienas smagumu, bet ar smaidu, ar gaišu domu palīdzēt viņiem tikt pāri visam. Es atkal varu justies kā pilntiesīgs savas ģimenes loceklis un savas dzīves daļa.

Mana uztvere ir saasināta, un pirksti kļuvuši jūtīgi. Es sajūtu gaismu. Sajūtu siltumu, kāds no tās plūst. Tas man dod izpratni par sauli. Ne tikai to, kura spīd augstu pār galvu, katru dienu pārstaigādama debesjumu, bet arī par to, kas apspīd un apgaismo katra cilvēka mūžu. Kas atdala dienu no nakts, gaismu no tumsas un dod dzīvei jēgu.

Mani pirksti kļuvuši tik jūtīgi, ka varu uztvert ne tikai starojumu, kāds plūst no apkārtējiem priekšmetiem, no attēliem un krāsām, bet saprast arī punktiņu rakstu uz biezajām kartona lapām. Manas istabas sienas ir sākušas atkāpties, ielaižot pie manis pasaules plašumu.

Tagad es atkal zinu, kā brāzmains vējš atkal piepūš buru. Zinu kā dienvidu tveicē tvan vībotnes pļavā. Kā smaržo tikko pļauts siens. Kā palsos ziedu putekšņos aizkūp rudzu lauks. Un kā sārtojas āboli dārzā. Zinu, kā saulainos žēli kliegdamas, aizlaižas dzērves. Pat varu nojaust, kāda smarža ir pirmajam sniegam, kas klāj zemi un kāda tā ir pavasaros, kad tas jautri čalodams, aiztek sīkās urgās un strautos. Es atkal visu atceros, zinu un saprotu.

Bet bija laiks, kad pretojos visam. Kad, tuvinieku nosēdināta pie galda, negribēju likt plaukstas uz šiem sīkiem punktiņiem izraibinātajām lapām. Jo baidījos izjust sāpes, ko pasaule varētu man nodarīt. Gribējās ievilkties kā gliemezim čaulā, lai neko vairs nevajadzētu ne uztvert, ne dzirdēt, ne pārdzīvot.

Paldies maniem tuviniekiem mīļajiem, draugiem un paziņām, kuriem pietika pacietības ar mani noņemties. Paldies tam, kurš izgudrojis šo sīko punktiņu rakstu, jo caur to es atkal varu sajust pasauli. Varu izceļoties laikā un telpā, iepazīt svešas zemes un tautas, just līdzi citu priekiem un bēdām, ņemt dalību citu likteņiem. Es atkal esmu šajā pasaulē un pasaule ir ar mani. Šis punktiņu raksts man atdeva dzīvesprieku un cerību uz rītdienu. Atdeva dzīves jēgu.

Tagad es atkal zinu kāda krāsa ir priekam un dzīvības dziņai. Tāda ir siltumam, gaismai un mīlestībai. Mīlestībai pret tuviniekiem, pret līdzcilvēkiem, pret visu pasauli.

Mans klusums vairs nav šausmu piekliegts, bet mana tumsa ir gaismas pielieta.