Nodaļa — LNB vēsture

Izglītības biedrības darbība neatkarīgās Latvijas laikā (1918 — 1933)
Ilgvars Hofmanis, Mag. Hist.

Nobeigums

Šā darba tēma tomēr nav paši Neredzīgo institūta iemītnieki, bet gan viņu senie labdari, proti, izglītošanas biedrība. Šī organizācija turpināja pastāvēt, kaut bija zaudējusi gandrīz visas agrākās funkcijas. Neredzīgo institūtu, kurā ietilpa skola, amatniecības darbnīcas, patversme, kā arī pārrakstītās grāmatas, pārņēma valsts, uzņemoties arī agrāk vācu valodā pārrakstīto grāmatu sakārtošanu un tādejādi pilnībā pārņemot izglītošanas biedrības dāmu komitejas veikto grāmatu pārrakstīšanas un saglabāšanas darbu.

Izglītošanas biedrības darbinieki nu bija nokļuvuši pretrunīgā situācijā — no vienas puses bija piepildījies viņu ideāls — uzlabojies Neredzīgo institūta iemītnieku stāvoklis, bet, no otras puses, pati biedrība nekādu valsts palīdzību nesaņēma.

Ko īsti šīs organizācijas līderi par jaunradušos situāciju domāja, nav zināms. Lai kā arī nebūtu, 1924. gadā Tieslietu ministrija reģistrēja organizāciju ar nosaukumu «Latvijas Neredzīgo un vājredzīgo izglītošanas biedrība (Neredzīgo institūtā Strazdumuižā)». Šāds nosaukums liecina par to, ka izglītošanas biedrība pārtraukusi darbību bijušajā Vidzemes igauņu daļā.

Interesanti, ka 1924. gada izglītošanas biedrības statūti sarakstīti latviešu valodā, bet vēlākajos likvidācijas dokumentos atkal lietota vācu valoda. Par savu mērķi šī organizācija uzskatīja sekot, kā valsts un pašvaldības ievēro «neredzīgo mācības» (kā jau minēts, mēs šodien teiktu — tifloloģijas principiem).

Jaunie institūta saimnieki, šķiet, gluži labi tikuši galā ar šo savu pienākumu.

XX. gs divdesmitajos gados latviešu pedagogi centās iepazīt pasaules tiflopedagoģijas un tiflopsiholoģijas atziņas un reizēm arī paši nevairījās no teorētiskiem vispārinājumiem.

Tā, piemēram, jau minētajā 1928. gadā izdotajā neredzīgo institūtā gatavoto izstrādājumu katalogā mēģināts grupēt neredzīgus cilvēkus pēc tā, kādā vecumā viņi zaudējuši redzi. Tie, no viņiem, kuriem neesot atmiņu no «gaismas pasaules», labāk piemērojoties savam liktenim un vairāk paļaujoties uz saviem spēkiem.

Izglītības organizatori neatkarīgajā Latvijā atzina tiflopedagoģiju par vispārējās pedagoģijas sastāvdaļu. Tā, piemēram, 1924. gadā sarīkotajā pedagoģiskajā izstādē defektīvo bērnu skolu nodaļā demonstrēja gan Strazdumuižas institūta koka izstrādājumus, gan Braila rakstāmpiederumus un mācību grāmatas, gan reljefās kartes un globusu.

Tomēr Vācijas uzkrātā ievērojamā tifloloģijas pieredze būtu latviešiem lieti noderējusi. Vācijā pirmā pasaules karā 8% ievainojumu skāra redzi. No šī kara neredzīgajiem tikai 17% nebija nodarbošanās.

Vispār neredzīgie nopelnījuši ne mazāk, bet vidēji vairāk kā redzīgie. To veicinājusi galvenokārt ārkārtīgā neredzīgo spēja koncentrēties uz savu darbu.

Berlīnes Neredzīgo darba iespēju pētīšanas komisija atzīmējusi 17 ražošanas nozares ar 122 darba veidiem, kas pieejami neredzīgajiem, piemēram, darbi tekstila, papīra, dažādās ķīmijas un veselā virknē citu rūpnieciskās ražošanas nozaru. Nav bijis izslēgts arī lauksaimniecības darbs, kura sagatavošanai pastāvējušas vairākas speciālas mācību iestādes.

Pastāvējusi Neredzīgo Akadēmiskā savienība (Marburgā), kas darbojusies ļoti enerģiski. Tai piederējis liels skaits zinātniska satura grāmatu, kas iespiestas reljefā.

Manuprāt, iespējams, ka izglītošanas biedrība būtu varējusi kļūt par Vācijas, Austrijas un varbūt arī citu valstu tifloloģijas pieredzes popularizētāju Latvijā.

Savukārt latviešu tiflopedagogi nebūt nenoliedza palīdzību lietuviešiem. Zīmīgi, ka 1928. gadā Kauņā tieši Rīgas Neredzīgo institūta absolventi nodibināja Neredzīgo skolu. Līdzekļus šim pasākumam viņi ieguvuši ubagojot.

Arī lietuviešu valodas Braila sistēma izstrādāta, pamatojoties uz latviešu un esperanto valodu sistēmām. Tai pašā 1928. gadā nodibināta Lietuvas Neredzīgo savienība.

Trūkst noteiktu ziņu par to, kādēļ izglītošanas biedrību likvidēja. 1932. gadā beidzās šīs biedrības līgums ar valsti, kura iznomāja Neredzīgo institūtu. Tai pašā gadā tiesa atjaunoja Pihlauu ģimenes mantinieku tiesības uz agrāko izglītošanas biedrības īpašumu.

Par likvidācijas iemeslu varēja kļūt gan lielās depresijas sekas, gan citas ekonomiska vai varbūt politiska rakstura grūtības. Lai kā arī nebūtu, likvidācijas process sācies 1931. gada 17. Jūnijā, par likvidāciju izglītošanas biedrība paziņoja 1933. gada 31 decembrī laikrakstā «Valdības vēstnesis».

Nobeigums
Neredzīgo un vājredzīgo izglītošanas biedrība bija pirmā organizācija, kas Latvijas teritorijā uzsāka cilvēku ar redzes problēmām sociālās rehabilitācijas un integrācijas darbu. Tā bija privāta labdarības organizācija, kas nesaņēma nekādu būtisku valsts palīdzību. Izglītošanas biedrības vēsturē izšķirami divi atšķirīgi periodi:
1) Krievijas impērijas laikā (1878. — 1918. gads)
2) Latvijas republikas laikā (1918. — 1933. gads).

Savas darbības pirmajā periodā izglītošanas biedrība bija vienīgā organizācija, kas uzturēja Neredzīgo institūtu. Otrajā darbības periodā Neredzīgo institūtu no izglītošanas biedrības iznomāja valsts, taču pati biedrība nekādu būtisku palīdzību nesaņēma.