Ir jāstrādā, jāmācās un jāiet izklaidēties
Baiba Pare
«Ogres vēstis»

Jau deviņus gadus Raimonds Smagars pārvietojas ratiņkrēslā, pēc traumas, ko guva lecot ezerā. Raimonds strādā Invalīdu un viņu draugu apvienībā «Apeirons» par vides speciālistu un pašlaik ir vienīgais cilvēks ar invaliditāti Latvijā, kurš, lai aizstāvētu savas tiesības, ir vērsies tiesā un uzvarējis.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts Raimondu ir izraudzījis par vienu no Vienādu iespēju Gada sejām. Par gada sejām ir kļuvuši tie cilvēki, kuri saskaras vai ir saskārušies ar diskrimināciju, pārvarējuši to vai cīnās par vienlīdzīgām iespējām, tādejādi kalpojot par piemēru citiem, kas līdz šim nav uzdrošinājušies aizstāvēt savas tiesības.

Sarunāties ar raimondu ir viegli. Viņš daudz smaida, joko un ir pozitīvi noskaņots 29 gadus vecs vīrietis. Raimonds dalās savā pieredzē, runājam par apkārtējo cilvēku stereotipiem, attieksmi, par to, kā pēc invaliditātes iegūšanas pārvarēt emocionālās krīzes un saņemties dzīvot tālāk.

- Ar ko ikdienā ir visgrūtāk — vides nepieejamību, sabiedrības attieksmi, stereotipiem, nepilnībām likumdošanā vai darba devēju nevēlēšanos ņemt darbā cilvēkus ar kustību traucējumiem?

- Primārais, manuprāt, ir vide, jo, ja ir sakārtota vide, tad cilvēks var izvēlēties, ko viņš grib darīt. Par sabiedrības attieksmi — galvenie stereotipi: invalīds ir nabags, neko nevar. Šie stereotipi veidojas no tā, ka uz ielām tiešām daudzi invalīdi ubago. Taču tos, kuri strādā, uz ielām nemana, jo no rīta viņi brauc uz darbu, vakarā mājās, vai arī strādā turpat mājās.

- Kādas iespējas ir cilvēkiem ar invaliditāti Ogrē?

- Man ir pazīstams jauns puisis no Ogres, kurš ir redzes invalīds. Viņš atradis darbu pilsētas pašvaldībā. Ir vairāki ogrēnieši ar invaliditāti, kas iesaistās dažādās «Apeirona» aktivitātēs. Un — tas ir lieliski, ka Ogres estrādē varu apmeklēt koncertus.

- Ja salīdzina apkārtējo cilvēku attieksmi — kāda tā bija vairākus gadus iepriekš un tagad, — vai ir jūtamas atšķirības?

- Attieksme ir kļuvusi labāka un turpina mainīties uz labo pusi, jo aizvien vairāk par to tiek runāts masu medijos, notiek dažādi pasākumi, aktivitātes, arī Vienādu iespēju gada ietvaros. Domāju, tas tikai veicina sapratni, jo cilvēkiem ir tāda īpašība — baidīties no nezināmā. Galvenais ir saprast, ka invalīds ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie, viņam ir tādas pašas vajadzības. Piemēram, pavisam nelielā Kurzemes pilsētiņā vietējais veikals uzbūvēja uzbrauktuvi savas pilsētas iedzīvotājam, kurš ir ratiņkrēslā un tāds ir vienīgais šajā pilsētiņā. Lai viņš varētu tikt veikalā. Turpretī Rīgā daži lielie supermārketi nezin kāpēc to nevar izdarīt!

- Lai arī esat rīdzinieks, vai jums ir pazīstami cilvēki ar invaliditāti citās Latvijas pilsētās?

- Jā, diezgan daudz šādus cilvēkus pazīstu. Parasti tiek uzskatīts, ka iespējas ir tikai un vienīgi Rīgā, neskatoties uz to, vai tu esi pilnīgi vesels, vai sēdi ratiņkrēslā. Bet patiesībā tās ir arī reģionos, un tas, cik daudz var izdarīt, lielā mērā atkarīgs no paša cilvēka, viņa vēlmes kaut ko sasniegt.

Piemēram, Aigars Apinis. Puisis ratiņkrēslā, kurš tagad aktīvi nodarbojas ar sportu, turklāt profesionālā līmenī — piedalījies paraolimpiskajās spēlēs, ieguvis daudzas medaļas, ir Eiropas čempions diska mešanā. Viņš nav rīdzinieks, nāk no lauku viensētas Ogres rajona Birzgalē, un sākums šiem treniņiem ir bijis pavisam vienkāršs — viņš uz lauka akmeņus mētājis. Tāpēc ir svarīgi meklēt variantus, jābūt vēlmei kaut ko sasniegt, izvirzīt sev reālus mērķus. Tas ir arī personīgo ambīciju jautājums. Taču vissvarīgākā lieta ir izglītība — ja tā ir, tad var arī tālāk runāt par kaut kādām citām iespējām.

- Kā motivēt cilvēkus, lai viņiem rastos šī vēlme censties un darboties?

- Ir vajadzīgs atbalsts no ārpuses — jārada iespējas. Taču pēc tam tās realizēt var tikai pats. Taču ir divas dažādas lietas — vai cilvēkam ir invaliditāte no bērnības, iedzimta, vai iegūta traumas rezultātā jaunībā, aktīvā dzīves posmā. Tā ir liela starpība, jo, ja trauma ir iegūta, tad ir daudzas psiholoģiskās fāzes, kurām jātiek pāri. Vispirms ir šoks, tad reakcija un pēc tam var iestāties dažādi krīzes posmi. Viena no stadijām ir citu vainošana pie tā, kas ar tevi noticis. Bet tajā pašā laikā cilvēki bieži vien neaizdomājas, ka neviens jau nav vainīgs.

Piemēram, ja cilvēks pats ir iekāpis automašīnā, pie kuras stūres sēž piedzēries vadītājs, vai vainot var tikai viņu? Tev pašam ir galva uz pleciem un tu vari izlemt, vai ir prātīgi kāpt tādā automašīnā. Tikai tad, kad cilvēks pārstājis visus vainot par to, kas ar viņu noticis, var sākt runāt par kaut kādu attīstību un virzību. Pretējā gadījumā ar viņu ir ļoti grūti komunicēt, viss viņam ir slikti, šķiet, ka visa pasaule noskaņota pret viņu, kaut gan patiesībā ir pavisam pretēji. Ir jāatrod veids, kā tik pāri šīm krīzēm — citiem tas ir psihologs, citi paši tiek galā. Man palīdzēja grāmatas. Katrs var atrast kādas metodes, kā tikt tam pāri un sākt atgriezties dzīvē.

- Cik ilgu laiku jums tas prasīja?

- Apmēram divarpus līdz trīs gadus. Ir ļoti daudzas lietas, kas mainās dzīvē pēc traumas iegūšanas. Tu līdz šim esi bijis jauns, stiprs, mācījies, strādājis, bet pēkšņi vienā dienā tev nav vairs nekā — ne darba, jo tu fiziski to nevari vairs paveikt, ne mācību, jo tu ar ratiņkrēslu nevari iebraukt augstskolā. Tu pat vairs nespēj mājās lampai spuldzīti pats nomainīt, jo nevari piecelties kājās. Tās ir dažādas ikdienišķas lietas, par kurām agrāk pat aizdomājies nebiji. Es agrāk strādāju galdniecībā, tas bija darbs, kas man ļoti patika, un datorus ciest nevarēju. Pēc traumas situācija pilnībā mainījās, jo galdniecībā vairs nevarēju strādāt.

Tagad ar datora palīdzību daru daudz dažādu lietu — montēju video, veidoju interneta mājaslapas. Šajā jomā speciālistu trūkst, un algas ir labas. Daudzi gaida to laimīgo dienu, kad atkal varēs staigāt, taču jāatceras, ka arī līdz tam ir jānodzīvo normāla, pilnvērtīga dzīve, ir jāstrādā, jāmācās, jāiet izklaidēties. Ir cilvēki, kuri desmit gadus nosēdējuši mājās un tomēr pēc tik ilga laika spējuši atgriezties dzīvē. Ja cilvēks ar invaliditāti ticis pāri visu vainošanas krīzei, bieži vien vajadzīgs tikai neliels stimuls no malas, parādot iespējas, ko viņš var darīt.

- Kad cilvēki zvana uz «Apeironu», kādi ir visbiežāk uzdotie jautājumi?

- Pats aktuālākais jautājums ir — «Kas man pienākas!», retāk — «Ko es varētu darīt?». Ja cilvēks ir ieguvis invaliditāti, tad automātiski domā, ka tagad viņam no valsts pienākas lielā pensija. Taču, ja viņš pats pirms tam nav maksājis nodokļus, ko gan viņš var prasīt? Jā, viņš varbūt strādāja, pelnīja tūkstots latus mēnesī, nodokļus nemaksāja, bet tagad brīnās, kāpēc viņam invaliditātes pensija ir tikai 50 lati mēnesī.

- Kas parasti interesējas, ko varētu darīt? Un ko jūs viņiem iesakāt?

- Parasti par iespējām interesējas jaunieši no Latvijas pilsētām un lielākoties viņiem iesaku mācīties, jo, lai atrastu darbu, liela nozīme ir izglītībai. Protams, svarīgi arī tas, cik liela ir pilsētas pašvaldība, vai iespējams tajā atrast darbu. Diezgan daudz darba vietu ir atbrīvojušās, jo daudzi aizbraukuši uz Īriju. Darbu vajag meklēt, tas pats pie tevis neatnāks. Sāc zvanīt, sāc interesēties, skaties sludinājumus. «Apeirona» interneta mājas lapā var atrast darba piedāvājumus, var zvanīt arī uz apvienību «Apeirons» un interesēties.

- Vai ikdienā ir gadījušās kādas absurdas situācijas, kas saistītas ar pārvietošanos ratiņkrēslā vai apkārtējo cilvēku stereotipiem?

- Jā, piemēram, manam paziņam, kurš siltā vasaras vakarā bija izbraucis ārā sagaidīt sievu no darba un sēdēja ratiņkrēslā pie autobusu pieturas. Pēkšņi pienāca nepazīstams vīrietis, pārstūma viņu pāri ielai un aizgāja. Rezultātā sarežģījumi izveidojās pavisam negaidot — pēc tam bija problēmas nokļūt atpakaļ, otrā ielas pusē. Tāpēc, pirms tu centies palīdzēt, vispirms pajautā, vai tas ir nepieciešams.

- Vai jūsu draugu attieksme ir mainījusies pēc traumas iegūšanas? Un kā draugiem izturēties pret cilvēku, kurš ieguvis invaliditāti?

- Skaitījis neesmu, bet bija tādi cilvēki, kuri pārtrauca sazināties ar mani. Varbūt kādam ir bail, kādam varbūt vairs nešķiet interesanti tikties ar cilvēku ratiņkrēslā, jo šķiet — viņš jau neko vairs nevar. Bet vairāk draugu tomēr ir nākuši klāt nekā pazaudēti. Galvenais, draugiem nevajadzētu mainīt attieksmi — nevajadzētu nepārtraukti žēlot, jo tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkam zūd motivācija kaut ko pašam darīt. Protams, ari man sākotnēji bija bail — kā es viens pats varēšu ratiņkrēslā pārvietoties, bet to uzzināt var, tikai ejot un darot. Tikai tā iespējams kaut ko sasniegt. Nevajag cerēt, ka kāds kaut ko izdarīs tavā vietā. Un nav svarīgi, vai tev ir invaliditāte, vai nav — tev vienmēr pašam par sevi ir jācīnās.