Redzēt ir māksla
Silvija Ķikute
www.vesels.lv

Bulgāru dziednieks Beinsa Duno teicis: «Dievs ir iedevis jums acis kā dimantus, lai no tām starotu visskaistākā gaisma un skatiens nekad nekļūtu greizs.» Taču civilizācija iespaido mūsu redzi, liekot tai pielāgoties mūsdienu tehnikas neprātīgajiem attīstības tempiem.

Cilvēka acs evolūcija beidzās ilgi pirms grāmatas, televīzijas, datora izgudrošanas. Tā piemērota galvenokārt skatienam tālumā. Redze senajam cilvēkam bija pasīvs process, kurā muskuļu piepūle nebija vajadzīga. Redze tuvumā bija nepieciešama reti un īslaicīgi, acs akomodācijas mehānisms (t. i., mehānisms, lai acs redzētu dažādā attālumā) nebija noslogots.

Ja senajam cilvēkam, domājams, nebija gandrīz nekādu redzes traucējumu, tad mūsdienu civilizētam cilvēkam (deviņos no desmit gadījumiem) tie ir, jo līdz ar civilizācijas attīstību palielinājās redzes piepūle. Acs nespēja pielāgoties ārkārtīgi straujajai tehnikas attīstībai, tās izraisītai spriedzei un nepietiekamiem, retiem atpūtas brīžiem.

Pēc vairāk nekā 30 gadu ilgiem acs refrakcijas pētījumiem, izmeklējot daudzus tūkstošus cilvēku,kuri sūdzējās par redzes pasliktināšanos, amerikāņu ārsts V. H. Beits secināja, ka uzskats, ka refrakcijas anomāliju (tuvredzību, tālredzību utt.) nevar uzlabot, ir nepareizs.

Lai acs varētu fokusēt, t.i., skaidri redzēt priekšmetus dažādos attālumos, nepieciešams koordinēts acs muskuļu darbs. Acij ir gan ārējie, gan iekšējie muskuļi. Ar īpaša iekšējā jeb t. s. ciliārā muskuļa palīdzību tiek mainīts acs lēcas izliekums, tādējādi noteiktā pakāpē mainās arī acs refrakcija.

Ja cilvēks ir tālredzīgs (hipermetrops), acābols parasti ir relatīvi mazs. Visi gaismas stari, kas ienāk acī no tuva priekšmeta un krustojas vienā punktā, un paralēlie stari, kuri nāk no tāla priekšmeta, fokusējas aiz tīklenes, nevis tīklenē, kā tam būtu jābūt. Tālredzība ir neprecīzs termins, jo cilvēki, kam ir lielāka hipermetropijas pakāpe, labi neredz ne tuvu, ne tālu.

Tuvredzības gadījumā acs ābols ir liels. Izklīstošie gaismas stari no tuviem objektiem tīklenē fokusējas, bet paralēlie stari no tāliem objektiem tīkleni nesasniedz, un tāpēc cilvēks slikti redz tālumā.

Ja viss redzes process būtu atkarīgs tikai no acābola lieluma un refrakcijas, tad tiem vajadzētu būt konstantiem lielumiem. Taču tas tā nav.

Eksistē arī tāda anomālija, ko sauc par astigmātismu. Tas nozīmē, ka ir nepareizs, nevienmērīgs radzenes izliekums, un tādēļ gaismas stari no priekšmetiem fokusējas vairākos punktos pirms vai aiz tīklenes, un redze pasliktinās.

Daudzos eksperimentos pierādīts, ka ar gribasspēka palīdzību jebkuru savas refrakcijas veidu varam mainīt apmēram triju dioptriju robežās. Tātad — neviena refrakcijas anomālija nav sastindzis lielums un zemas refrakcijas anomālijas pakāpes ir iespējams pilnīgi novērst, bet lielas — samazināt.

Apsekojot desmitiem tūkstošu cilvēku, zinātnieki ir noskaidrojuši, ka acs lēca nebūt nav vienīgais faktors, kas ļauj skaidri saskatīt gan tuvus, gan tālus priekšmetus. Acī šis process notiek gluži kā fotoaparātā — mainoties acābola garumam. Šīs acābola garuma pārmaiņas savukārt notiek, saraujoties vai atslābstot acs ārējiem muskuļiem. Tika izteikta doma, ka visas minētās refrakcijas anomālijas, tai skaitā arī t. s. vecuma redze (lēcas audu elastības samazināšanās), lielā mērā ir saistītas ar acs ārējo muskuļu darbības traucējumiem, kurus iespējams novērst.

Cilvēka acs ir mainīgs lielums. Tas atkarīgs no apstākļiem un situācijām, īsā laika brīdī var notikt vairākas pārmaiņas. Redze var būt labāka no rīta, bet sliktāka dienā, un otrādi, piemēram, pēc acu piepūles vai negulētas nakts. Tā mainās narkozē un bezsamaņas stāvoklī, kā arī intensīvi cenšoties aplūkot tuvumā kādu nepazīstamu priekšmetu vai, piemēram, ģeogrāfisku karti. Cilvēks kļūst uz brīdi tuvredzīgs!

Redzes pasliktināšanos var izraisīt pēkšņs, ļoti stiprs troksnis, nokļūšana no klusas lauku vides lielpilsētas troksnī.

Tāda fiziska vai psihiska diskomforta apstākļos kā sāpes, satraukums, depresija, pārmērīgs karstums vai aukstums redzes anomālijas palielinās.

Dažkārt strauju redzes asuma svārstību dēļ notiek nelaimes gadījumi, vadot transporta līdzekļus, kuģus, uz dzelzceļiem, aviācijā. Nozīme, protams, ir arī acu zīlīšu reakcijai uz gaismu un vispārējai cilvēka reakcijas spējai. Tā katram no mums ir atšķirīga, tāpēc rūpēsimies par savu acu darba apstākļiem.