Sēru vēsts

Aiz Dinas paliks gaišas pēdas

26.07.1964. — 5.07.2008. Skaitļi, kuros ietverts Dinas Varanauskas mūžs. Nežēlīgi īss mūžs. Tik daudz vēl varēja viņas dzīvē notikt, tik daudz viņa vēl varēja izdarīt.

Kad Dina saslima, viņas pienākumus sadalījām savā starpā. Ar domu — viņa noteikti izveseļosies un atgriezīsies. Kopš 2000. gada, kad viņa pirmo reizi iegriezās Liepājas Neredzīgo biedrībā un sāka strādāt par brīvprātīgo, viņa kļuva mūsējā. Līdz pēdējai vīlītei, līdz pēdējai šūnai. Viņai bija mediķes zināšanas un ārkārtīgi liela mīlestība, degsme sirdī kalpot tiem cilvēkiem, kuri nonākuši invalīda situācijā. Jo Dina bija ticīga, garīga dvēselīte, kas laicīgo pasauli sasaistīja ar Dieva gribu.

Dievs viņai bija ļoti nozīmīgs. Viņas dvēsele dega par to, lai cilvēki neaizietu pazušanā. Bet viņa nebija fanātiski reliģioza. Viņa darīja savu sociālās rehabilitētājas darbu, rakstīja projektus jeb, kā mēs smējāmies — zīmēja biedrībai naudiņu, veidoja kopā ar citiem «Dzīves skolu», kurā cilvēkiem, kas bija ieguvuši invaliditāti, mācīja par sevi gādāt, dzīvot pēc jauniem noteikumiem, iztikt bez acīm, bez kājām vai rokas, pārvarēt savu traģēdiju. Dina bija kopā ar viņiem ar sirdi un dvēseli. Un šie cilvēki viņai uzticējās.

Viņā viss bija kopā: viņa sludināja, paēdināja, aprūpēja, sarāja un samīļoja. Kopā ar Dinu esam pārdzīvojuši arī vājuma brīžus, jo esam tikai cilvēki. Bet viņa mums ir atstājusi gaišas, tīras pēdas. Lai Dievs dotu, ka mēs spētu labāko paturēt un viņas sāktos darbus turpināt!

Dina ļoti gribēja vēl strādāt un kalpot. Bet viņa arī bija gatava padoties Dieva gribai — neskatoties uz tām drausmīgajām ciešanām, ko viņa pēdējos divos mēnešos piedzīvoja.

Izsakām dziļu līdzjūtību Dinas mammai un tētim, citiem tuviniekiem.

Liepājas Neredzīgo biedrība