Nodaļa — Novados
«Latvijas lepnums 2008» — Aija Rīvīte
«Diena»
Neredzīgiem un vājredzīgiem iemācīt tikt galā ar sadzīvi — gatavot ēst, mazgāt drēbes un veikt citus ikdienišķus darbus. Tas ir Cēsu neredzīgo vecākās sociālās rehabilitētajās Aijas Rīvītes darbs, par kuru viņa saņem algu, taču ir vēl simtiem citu aktivitāšu neredzīgo atbalstam, kurās Aija iesaistās, lai neredzīgie uzdrošinātos dzīvot savu dzīvi ne tikai mājokļu četrās sienās, bet ārpus tām. Arī Aija ir 1. grupas redzes invalīde, tāpēc labi saprot citu neredzīgo problēmas un vajadzības. «Tikai nevajag redzes invalīdus žēlot,» intervijas laikā atkārto enerģiskā sieviete. Palīdzēt — jā, bet nedarīt viņu vietā!
Aija dzimusi Valkā, bijusi viens no trim bērniem ģimenē. Agrā bērnībā guvusi galvas traumu un zaudējusi redzi. Nav tā, ka pilnīgi melna tumsa, viņa atzīst. «Atšķiru siluetus, redzu, kur cilvēkam ir acis, bet neredzu acu krāsu, redzu, kur ir deguns, redzu, ka mati jums ir gaiši.» Pa Cēsīm Aija pārvietojas pēc atmiņas — zina, kur priekšā būs pakāpieni, kas sekos aiz tās lielās mājas. «Balto spieķi gandrīz nelietoju, tas man ir mājās — ja nu kas.»
Pēc Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolas pabeigšanas sadales kārtībā Aija nonāca Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu mācību un ražošanas uzņēmumā — gatavoja apgaismes ierīču detaļas. 80. gadu beigās nācis piedāvājums kļūt par sociālo rehabilitētāju. «Amata nosaukums bija, bet, kas jādara, skaidrs nebija,» atceras Aija.
Tā kā jau skolā viņai paticis organizēt un palīdzēt, aptuveni plāni, ko darīt, bijuši — vajadzēja cilvēkiem dot iespēju justies brīvi un iemācīt pašiem tikt galā ar sadzīvi. Nesen viņa pabeigusi augstskolu «Attīstība», iegūstot sociālā rehabilitētāja augstāko profesionālo izglītību un vienlaikus ar personīgo pieredzi parādot, ka arī neredzīga cilvēka iespēju loks var būt daudz plašāks, nekā šķiet.
Nu jau vairākus gadus Aija ir LNB Cēsu TO valdes priekšsēdētāja, dara sociālās rehabilitētajās darbu. Tas kļuva akūti nepieciešams — pēc valsts neatkarības atgūšanas invalīdu uzņēmumi izputēja, cilvēki palika bez darba, sākās izmisums un depresija. «Mēs bijām tie, kas aicināja — nāciet! Pirmie, kas atsaucās, ieradās kaut vai tādēļ, lai nebūtu vieni. Lai būtu cilvēkos.» Tas laiks Aijas atmiņās saistās ar lielu nedrošību, nestabilitāti. Tagad LNB Cēsu TO iestājies ap 100 cilvēku, taču tie ir tikai «organizētie». Vājredzīgu cilvēku, piemēram, pensionāru, Cēsīs ir vairāk. Biedrība cenšas viņus izvilkt cilvēkos, rīkojot kulinārijas šovus, galda spēļu turnīrus, solot mācīt rīkoties ar speciālo datortehniku un gatavot ēst.
Aija neredzīgajiem palīdz nokārtot formalitātes oficiālajās iestādēs un veikt lielākus pirkumus, kā arī iesaistās, ja jārisina ar preču garantiju saistīti jautājumi. Cēsu neredzīgie brauc ekskursijās uz jūru, teātri, tiekas pie bagātīgi klāta galda Ziemassvētkos.
Bijuši arī vairāki lielāki projekti — pateicoties Aijas aktivitātei, neredzīgie kaut uz laiku tikuši pie pavadoņiem. Viņas nopelns ir arī luksofori ar skaņas signālu Cēsīs. Taču nākusi smaga nelaime — viņa pakritusi slidotavā, guvusi smadzeņu kontūziju un galvaskausa lūzumu. Satrauktajiem radiem par pārsteigumu Aijas vienīgā rūpe slimnīcā bijis kāds projekts — visi darbi koordinēti pa tālruni.
Aija ne tikai sekmīgi atlabusi. Viņā it kā atvērušās slēptas enerģijas rezerves, liekot ķerties pie arvien jauniem darbiem, īsts Aijas audžubērns ir projekts «Jaunu sociālās rehabilitācijas programmu īstenošana redzes invalīdiem Cēsīs, Rēzeknē un Daugavpilī». «Invalīds ir cilvēks, kas neko nevar, bet neredzīgie ir cilvēki, kas tikai drusciņ nevar,» pamato Aija.
