Acu ārste Kristīne Baumane
Anija Pelūde
«Ievas veselība»

— Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas 1. Acu nodaļas ārste.

— Maizes darbs: glaukomas diagnostika un ķirurģiska ārstēšana, radzenes transplantācija.

— Grāmatas «Redze un brilles» (2001) autore. Tā ir pirmā izglītojošā grāmata pacientam-briļļu valkātājam.

— Piedalās starptautiskā komisijā, kas eksaminē jaunos acu ārstus Eiropā. Pasākums notiek reizi gadā Parīzē.

— Nepatīk modernais teātris, toties mīl operu un klasisko mūziku. «Elīna Garanča Kapuleti un Monteki Filharmonijā bija burvīga...»

— Nekad nav bijusi pie psihologa un nekad neko nenoklusē sevī. Dzīvi sakārto, skaļā balsī aprunādamās ar vienu, otru, trešo un beigās nonākot pie risinājuma.

— Vīrs — urologs Edgars Baumanis klīnikā Gaiļezers, meita Beate (14) un dēls Aleksis (8). — Acu krāsa — brūna.

«Man bija brīnumainas brilles, ārkārtīgi labas!» aktrise Helga Dancberga iesaucas. «Taču vienām es uzsēdos virsū un otras aizmirsu lidmašīnā atceļā no Varšavas. Tik žēl, nu ļoti...»

Šīs brilles H. Dancbergai izrakstīja ārste K. Baumane. Un ne tikai viņai. Daudzi ikreiz, kad ar abām rokām lepni uzliek uz acīm brilles, domās sūta simtu paldies dakterei. Taču pierunāt intervijai viņu gan nebija vienkārši. Pirmkārt, daktere Baumane, cik vien var, izvairās no publicitātes. Otrkārt, gandrīz neiespējami atrast brīvu brīdi, kad viņa neoperē, nav nodarbināta starptautiskos klīniskajos pētījumos, nemāca studentus un nepieņem pacientus. Pat tagad!

Ir vēls piektdienas vakars, tikko sākam runāties, kad dakteres somiņā jau iezvanās mobilais. «Es pacelšu...» viņa atvainojas. Noprotu, ka zvanītāja ir kāda paciente. «Jums slikti? Ko tas nozīmē — slikti?... Galva sāp, reibst?... Nekreņķējaties, rīt jūs būsit stipri veselāka. Bet piezvaniet gan man rītdien, kā jūtaties. Un šodien paņemiet miegazāles un ejiet laicīgāk gulēt. Lūdzu.» Viņa telefonu atkal paslēpj somiņā.

— Nu tā, ko jūs man gribat vaicāt? Varat droši rakstīt, ka ģimene ļoti cieš no mana darba. Es loti maz laika veltu saviem bērniem.

— Un, kā smejies, vakariņām...

— Mums mājās ir tante — vecmammas māsa. Viņa palīdzēja auklēt abus bērnus, bet tagad dzīvo pie mums pavisam. 85 gadi. Tante mums izvāra putras, griķus un rīsus. Taču es pati vakariņas gatavoju reti. Brīvdienās. Tas tā briesmīgi skan, bet sacepu karbonādes visai nedēļai, kas pēc tam stāv ledusskapī. Un tagad ir galīgi švaki ar to gatavošanu — mums ir mainījušās darba slodzes, un man ir sešas diennakts dežūras mēnesī.

— Daudz.

— Nu, jā. Un manam vīram tieši tāpat. Šonedēļ vīru praktiski neesmu redzējusi. Vienu nakti blakus gulējām.

— Jāsaka, jums vēl paveicies, ka esat paspējuši tikt pie bērniem!

— Tajos laikos mēs tik traki nestrādājām. Bet tagad tiešām ir tā, ka nevar saprast, kad to trešo — pa kuru laiku...

Profesore Laganovska jau arī smējās: «Atvaļinājumā iet tev ir ļoti bīstami.» Es prasu: «Kāpēc bīstami?» — «Tu savu vīru esi tik maz redzējusi, tagad atvaļinājumā būsi ar viņu biežāk kopā un pēkšņi sapratīsi, ka esi apprecējusies ne ar to cilvēku!» Tā viņa mani baidīja. Bet es zinu, ka neesmu apprecējusies ne ar to cilvēku, mums tiešām vienu mēnesi bija kopā atvaļinājums — viss labi.

— Ko jūs darījāt atvaļinājumā?

— Izgulējos. Izlasīju dažus sieviešu romantiskos romānus, tai skaitā vienu angliski — man ļoti gribējās...

— Bet ikdienā jūs veicat radzenes transplantācijas. Tiklīdz parādās, ko pārstādīt, : kaut nakts laikā jāceļas un jādara.

— Tik traki nav. Radzeni ledusskapī var noturēt 24 stundas un pārstādīt nākamajā dienā. Transplantantus ņem no tikko miruša cilvēka, acābolu vietā ieliek speciālas protēzes, aizšuj, nu tā...

Nevaru pateikt, kādi patlaban ir likumi, bet cik noprotu, Latvijā audus un orgānus ņem tikai no tiem, kas savas dzīves laikā devuši atļauju to darīt, vai arī tuvinieki tam piekrituši. Manus orgānus pēc nāves arī drīkst izmantot transplantācijai, pirms daudziem gadiem parakstīju tādu papīru. Un domāju, ka tas ir prātīgi.

— Radzenes iznāk bieži pārstādīt?

— Vajadzība ir liela, taču mums ir ļoti maz donoru materiāla. Šogad esmu varbūt 10 operācijas veikusi, arī vēl docente Petrova Gaiļezerā. Protams, ka transplantātus var arī pirkt no audu bankas, cena ir apmēram 500—600 dolāru. Radzenes no ASV pasūta Dr. Solomatina acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centrs, arī Latvijas-Amerikas acu centrs. Ar lidmašīnu atved, tikai jāpārskaita nauda.

— Bet tas taču ir pret transplantācijas humāno principu, ka cilvēka audi NAV prece un tos nedrīkst pārdot!

— Latvijā, piem., ir nosacījumi, ka radzenes donoram nedrīkst būt vairāk par tik un tik gadiem, nedrīkst būt acu slimības, savukārt amerikāņi ņem radzenes no visiem, kam tik ir labas analīzes.

Biju Prāgā uz donoru radzeņu sagatavošanas centru un viņu audu banku, un, cik sa¬protu, čehi saviem iedzīvotājiem arī nepārdod audus. Kad kādam nepieciešama radzene, to pieprasa un sagādā. Savukārt ķirurgs, tiklīdz saņem radzeni, to transplantē. Čehijā saviem valsts pilsoņiem par materiālu nav jāmaksā. Bet kādā sakarībā viņiem vajadzētu gādāt radzenes mums? Nekādā. Ja mums to nav un mēs tās gribam, tad ir attiecīga cena.

Radzeņu transplantācijas ir plānveida operācija. Neatliekama radzeņu pārstādīšana notiek tikai tad, ja pēc smagiem apdegumiem radzene šķīst laukā vai arī radies radzenes plīsums no čūlas. Tas gan gadās ļoti reti, bet ārkārtīgi nelaba lieta ir mikroorganisms akantamoeba, kura mitinās baseinos un kas to radzeni sabojā zibenīgi.

— Kas tas par mošķi?!

— Nūū... viņš dzīvo pat hlorētā ūdenī. Kontaktlēcu nēsātājiem, peldoties baseinos, ir lielāks risks dabūt šo infekciju, jo viņu acīs mēdz būt mikrotraumas. Un, ja laikus neuztaisa radzenes transplantāciju, cilvēks zaudē redzi.

— Jūs esiet tik tieša savos izteikumos, un tajā pašā laikā cilvēki par jums saka: daktere Baumane ir ļoti jauka.

— Medicīnā ir tik daudz dažādu situāciju... Man arī gadās, ka pacients pie manis vēršas tādā brīdī, kad es gribēdama nevaru viņu mierīgi un laipni uzklausīt. Slimnieks operāciju zālē jau guļ uz galda, un nāk viens garām pa koridoru un saka: «Daktere Baumane, vai es varu pie jums tagad?» — «Nē, jūs tagad nevarat, meklējiet kādu citu.» Es uzskatu, labāk viņam godīgi pateikt, ka šajā brīdī neesmu runājama, un cilvēks tad nesaprot: kā tad tā — viņš atnācis uz slimnīcu, un daktere atļaujas šādi izturēties?!

Attiecības starp ārstu un pacientu tiešām ir abpusējas. Ir slimnieki, kuri mani nekad nenokaitinās — smagi pacienti, ar kuriem ir ļoti viegli. Un ir smagi pacienti, ar kuriem ir ļooooti smagi.

Par tām pašām radzenēm runājot... Ir cilvēki, kuri pieņem to, ka viņiem tāda slimība un ka ārsts var visu ko darīt, bet tad iestājas brīdis, kad neko vairs nevar. Viņš ar to samierinās. Un ir cilvēki, kas nemitīgi turpina ar to savu šausmīgo nelaimi bradāt tev pa nerviem, un es jūtos vēl sliktāk. Jo pacientam jau nevajag, lai es raudu kopā ar viņu — viņam vajag, lai palīdzu, taču ir robeža, kur medicīnas iespējas beidzas.

Un diemžēl daži nesaprot, ka viņi ar savu drausmīgo vaimanāšanu ārstu atgrūž no sevis. Starp diviem cilvēkiem notiek arī enerģētiskas lietas... Ja es jūtu, ka pēc kontakta ar to pacientu pašai kļūst slikti, ka viņš atņem man spēku, es no viņa bēgu prom, jo enerģiju man vajag ļoti daudz — man taču ir ļoti liels darba apjoms, un es kontaktējos ar ļoti daudziem cilvēkiem. Šodien man jau aizsmakusi balss no runāšanas.

— Tiešām, cik esmu nākusi uz acu nodaļu, vienmēr koridorā sēž pāris cilvēku, kas jūs gaida.

— Jo man jau nav poliklīnikas rindas, es daru savu darbu slimnīcas nodaļā, un tad ir tā: es neesmu ārsts, kurš izoperē un par tiem cilvēkiem vairs neliekas ne zinis. Es viņiem visiem iedodu savu mobilā telefona numuru — lai zvana, ja kaut kas nav labi. Tā arī saku: «Ja jums rodas problēmas, varat atnākt pie manis — es paskatīšos.» Man arī morāli vieglāk, ja pacients nāk pie manis, nevis staigā apkārt un meklē citus dakterus, kas viņam varbūt sastāstītu kaut ko — ne to, ko es par to visu domāju, un tikai sajauktu pacientam galvu.

Man vieglāk viņu ātri paskatīties. Un tad gan ir tā: «Kad es, dakter, varu atnākt?» — «Nāciet, es esmu slimnīcā. Bet, ja man būs kādi darbi vai trauma, pasēdēsiet, pagaidīsiet.» Mana maize ir glaukomas, un es tās tiešām ļoti daudz operēju. Ja izbraucu kaut kur uz ārzemēm un pasaku, ka veicu 10 glaukomas operācijas nedēļā, tad kolēģi gandrīz noģībst, jo tas ir daudz.

— Glaukomas operācija skaitās sarežģīta

— Glaukoma nozīmē, ka acī, kur cirkulē acs iekšējais šķidrums, rodas aizsprostojums, šķidrums netiek laukā, paaugstinās acs spiediens, kas spiež uz redzes nervu, un tas pamazām atrofējas. Un tad acī ir jāuztaisa mazs caurumiņš, lai atbrīvotos acs šķidruma atteces ceļi. Bet problēma tā, ka glaukomas ķirurģija ir absolūti neparedzama un ar ļoti augstu komplikāciju risku. Nevar zināt, kāds būs iznākums.

— Tad jau jums nav nekāda prieka!

— Ir gan. Ja es visu izdaru smuki, sausi, bez sarežģījumiem, man ir gandarījums jau operāciju zālē. Un, ja pacients pēc kāda laika atnāk vēl ar labu acu spiedienu un stabilām redzes funkcijām — vispār super! Jo principā esmu izdarījusi visu, lai šis cilvēks nekļūtu akls. Glaukoma ir slimība, kas neārstēšanas gadījumā beidzas ar 100% redzes zudumu.

— Acs taču ir tik trausla...

— Ir ārsti, kas nevar operēt acis. Punkts, un beigas — nevar, un viss!

Pirmkārt, dakterim jābūt vieglām rokām, Rokas nedrīkst trīcēt zem mikroskopa. Protams, ka nervu sistēma uzdod. Man pašai gadījies, ka operācijas laikā sirds tik traki sitas, ka jādzer betablokatori, lai ritms kļūtu nedaudz lēnāks un rokas netrīcētu.

Tālāk... Lai operētu acis, nedrīkst nobīties! Mums bija viena kolēģe — jauna ārste, ļoti gudra, perfekti apskata slimnieku, bet tajā brīdī, kad viņu vajag operēt, notiek klikšķis smadzenēs, un viņa saka: «Nē, es esmu jauns, nepieredzējis dakteris, cits izoperēs labāk. Bet es ne.» Viss, vina nevar. Taču bez darīšanas tu neiemācīsies to darbu!

Vēl, lai operētu, nedrīkst baidīties no komplikācijām. Protams, ka sarežģījumi mēdz būt. Nav patīkama situācija, bet galā ir jātiek. Man arī tā gadās: izoperēju un redzu: šķidrums filtrējas par daudz... Bet zinu, ka pēc laika es to cilvēku izārstēšu, un pacientu nomierinu. Taču ir ārsti, kas netiek pāri neveiksmēm. Kam šķiet: nē, es gribu operēt tikai tad, ja garantēts labs rezultāts. Nu nenotiek tā! Kurš daudz dara, tam gadās ari sarežģījumi.

Un vēl es domāju, ka ļoti, ļoti svarīgi... ārstam tomēr ir jāmīl cilvēki. Tu nedrīksti savus pacientus čakarēt. «Pasakiet, kas man vainas un vai man jāoperējas vai ne?» cilvēks vaicā ārstam. «Nu es jums to nevaru pateikt, es jūs redzu pirmo reizi mūžā. Ja atnāksiet pie manis vēl kādas divas trīs reizes, tad pateikšu...» Nu kas tā ir par tādu aplinkus runāšanu?! Būdams profesionālis, tu jau pirmajā brīdī ļoti labi saproti, kas notiek — vai cilvēks drīkst pilināt acu pilienus un gaidīt, vai ari viņam uzreiz jāiet uz operāciju.

Tāpat par modernajām ārstēšanas iespējām... Es uzskatu, ka vispirms jāizvērtē, ko tu cilvēkam vari reāli palīdzēt, nevis jāpiedāvā viss pēc kārtas. Jo, ko piedāvāt ir daudz, bet ne viss palīdz. Piem., ir tāda acu slimība, kas, bojājot tīklenes centru — mākulu, pamazām iznīcina smalko centrālo redzi, kas atbild par sīko detaļu un krāsu uztveri, un rezultātā cilvēks pilnībā zaudē redzi. Pret šo slimību ir izgudrotas zāles, viena ampula maksā nedaudz mazāk par 1000 latu. Taču nevajag pacientiem arī stāstīt, ka pēc šīs brīnumšprices viņiem atgriezīsies iepriekšējā redze! Ja process aizgājis pārāk tālu un ir rētaudi, redze neuzlabosies. Toties, ja slimība mākulā tikko sākusies, tad tik tiešām šīs zāles ir ārkārtīgi efektīgas, un es esmu pacientiem teikusi: «Jums noteikti jādabū nauda un jānāk uztaisīt šo poti.»

— Daktere Stabiņģe, kas strādā par acu ārsti Gaiļezerā, stāstīja... Agrāk viņa uz dar¬bu braukusi no Ogres ar vilcienu un viņu, sē¬žam vagonā, ierauga pacienti: «Vai, dakter! Jūs neapskatītos, kas man ar tām acīm?...» — «Jā, tūlīt. Izģērbieties, lūdzu!»

— Nē, nē vilcienā es nevienu neesmu skatījusies! (smejas) Mums ar vīru patīk opera, toreiz abi sarunājām pirms izrādes tikties pie ieejas... Es tagad steidzos pa ielu un skatos: man blakus iet kāds puisis, saķēris aci, šausmīgi berzē un gandrīz vai skaļi vaid. Domāju: «Nē, nu ko es viņam tagad uz ielas metīšos klāt: kas jums vainas? Lai viņš iet, kur jāiet — es došos uz savu operu...» Satieku savu vīru, noklausāmies pirmo cēlienu, bet starpbrīdī skatos: tas pats puisis kopā ar draudzeni staigā pa koridoru, joprojām ar roku aizsedzis aci, un es dzirdu, ka viņš meitenei stāsta, cik briesmīgi grauž. Es, protams, sapratu, ka tas ir svešķermenis zem augšējā plakstiņa, un vairs neizturēju. «Zini, es tagad kādu mazliet paārstēšu...» saku vīram un ķēros pie rokas puisim. «Esmu acu ārste, un es uz jums jau kādu laiku skatos...» Mēs turpat koridorā atrodam krēslu, bet tur — tumšs, un man nekādas gaismas līdzi nebija. Principā es jutos nelaimīga, ka esmu viņam uzmākusies — izgriezu plakstiņu otrādi, man bija sagatavota salvete, ar ko noņemt gruzi, bet — es tur neko neredzēju... Toties puisis bija ļoti priecīgs par padomu, jo es viņam ieteicu: ja jums vēl tik traki grauž, ka nevarat izturēt, brauciet pa taisno uz Stradiņa slimnīcu, tur ir dežūrējošais acu ārsts. Jo tas puisis domāja, ka tik vēlu neviens acu dakteris vairs nestrādā. Tā arī tas beidzās, bet kopš šīs reizes es vienmēr stipri piedomāju, pirms kādam uzmācos ar savām laipnībām.

Manam dēlam ir kustīgi plaksti un ļoti garas skropstas, un, kad kāda skropsta iebirst acī, viņš priecīgs lēkšo pie manis: «Mammu, man atkal kaut kāds gruzis acī!» Tad gan apgriežu plakstiņu otrādi, noņemu skropstu, un viņš laimīgs aizskrien. Bet es atkal nodomāju: cik labi, ka esmu acu ārste!

— Jums jau ģimene tāda! Nākat no slavenas ārstu dzimtas, jums nebija cita varianta.

— Mamma — acu ārste Aizkrauklē, daktere Lūcija Volkova. Tētis — Andrejs Volkovs — ilgus gadus bija Aizkraukles slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs. Tāpēc es arī strādāju Aizkraukles slimnīcas operāciju zālē par sanitāri no 15 gadu vecuma.

Mana vecmāmiņa, tēta mamma, ir anatomijas profesore Genovefa Jēča. Ļoti slavena kundzīte, kura tūkstošiem ārstu iemācījusi anatomiju. Anatomijas katedrā strādāja no kāda 1946. g., bet jaunie viņu nezina, jo pēdējos 10 gadus mana vecmāmiņa vienkārši ir par vecu, lai mācītu studentus. Savukārt viņas vīrs, tēta tētis, bija ginekologs Rīgas 1. slimnīcā, Sergejs Volkovs. Viņš nomira ļoti jauns — 44 gadu vecumā, es vēl nebiju dzimusi, bet mans tēvs tolaik studēja 1. kursā.

Karš vectēvam sabojāja veselību. Bija Ļeņingradas blokādē, ļoti labs dakteris. Tiešām izglāba daudzu sieviešu dzīvības, jo smuki taisīja ķeizargriezienus.

Mana tēta māsa arī ir ārste — ginekoloģe Valda Zaļkalne, strādā Veselības centrā 4. Viņas vīrs ir profesors Jānis Zaļkalns, gerontoloģijas speciālists. Viņu abu meita, mana māsīca, ir ārste, un mana māsa ir zobārste. Mēs saviem vecākiem esam pieci bērni un divi — dakteri.

Protams, saka arī, ka uz ģēniju bērniem daba atpūšas — ne vienmēr izcilam dakterim bērns ir izcils, bet es domāju — tādiem normāliem ārstiem arī bērni kļūst par normāliem ārstiem. Par labiem ārstiem.

— Jūs ģimenē esat pieci bērni? To gan nezināju!

— Jā, malači vecāki. Un esmu vecākā. Nu, kā?! Sākumā mēs bijām trīs meitas — trīs bērni, tas ir normāli. Bet ceturtais un piektais radās tādēļ, ka mēs visas aizgājām uz skolu un vecmāmiņa mājās sajutās viena un nevienam nevajadzīga, pat visādas dīvainas runas sāka runāt. «Kas tev — gribas vēl kādu auklēt?» mamma saka. «Brīnišķīgi, tūlīt sagādāsim!»

Tā mani vecāki ar divu gadu starpību sagādāja vēl brālīti un māsiņu, taču vecmāmiņa — nomira! Pēkšņi. Aizbrauca uz dzimtas kapu svētkiem, bija karsta diena, strauji nokrita ar insultu un uz vietas bija beigta.

Vecākiem šausmīgs šoks, jo patiesībā mēs bijām < pieci mazi bērni un viņi abi strādājoši ārsti. Neko, izaudzināja. Vēl tagad atceros, ka vasarā mammai poliklīnikā bija pieņemšana, man 12 gadi, brīvlaiks, un atstāta auklēt jaunākā māsiņa, kurai bija 6 mēneši. Es, protams, tiku galā labi, bet viņa bija nešpetna meitene — raudulīga un nemierīga. Kā es tos ratus stumdīju un kratīju!

— Bet izauga?

— Tikko vasarā izdevām pie vīra. Kļuvusi par juristi, cienījamu personu, arī maģistrantūru Stokholmā pabeidza. Viņa gan par dakteri negribēja kļūt, it nemaz. Neiekratīju es viņā to medicīnas mīlestību.

— Sakiet, vai tiešām visiem jaundzimušajiem ir pelēkas acis?

— Visi bērni šajā pasaulē ierodas ar zilganīgi pelēcīgām acīm, un tad mēneša laikā apmēram var saprast, vai tās kļūst gaiši zilas vai iet uz brūno pusi.

— Vai zaļas acis ir?

— Acis ir ļoti dažādas: sarkanīgas, pelēkas, brūni dzeltenas, koši zilas. Piem., kosmētiskās kontaktlēcas, kuras lieto, lai nosegtu kaut kādus defektiņus acī, piemeklē pēc veselās acs krāsas, un ir biezi katalogi ar visdažādākajiem varavīksneņu toņiem. Tāpat kā sienu krāsu katalogi, kuru šķirsti, skaties un atrodi atbilstošo.

— Tagad ir arī kontaktlēcas, kuras ieliek un mēnešiem neņem laukā...

— Nekas labs tas nav, it sevišķi, ja cilvēks uzturas piesmēķētās telpās. Un tiem, kam cukurslimība. Man ir paciente, kāda meitene ar diabētu, kura nēsā kontaktlēcas, vienu nakti aizgāja gulēt ar visām — viņa tādā čūlā iedzīvojusies! Tagad nelaimīga, ārstējas. Tāpat runājot par redzes uzlabošanu ar lāzeru... Kolēģi, kuriem pieder šie lāzeri, būs uz mani dusmīgi, bet es tiešām uzskatu, ka arī radzenes refraktīvā ķirurģija nav nekas labs.

— Kāpēc? Cilvēks taču pēc tam redz bez brillēm!

— Bet radzene paliek plāna. Viss ir labi, kamēr labi — kamēr acī nav iekaisumu, kamēr nav čūlu, kamēr nav svešķermeņu un kamēr nav acu slimību. Kamēr nav vecuma. Šobrīd refraktlvā lāzerķirurģijā pieredze ir 20 gadu, un tie, kam redze labota ar lāzeru, ir jauni cilvēki, kas domā, ka visu mūžu būs jauni un ka viņiem nekad nebūs ne katarakta, ne glaukoma, ne tīklenes distrofija. Un tad, ja kaut ko vajadzēs darīt, šādām lāzera skartām acīm būs grūtāk palīdzēt, jo ir lielāks komplikāciju risks.

Otra problēma — tiem cilvēkiem, kam uztaisīta refraktīvā ķirurģija un kuriem pienākuši gadi, kad parasti parādās glaukoma, šo bīstamo slimību palaiž garām, jo plānu radzeņu īpašniekiem izmēra zemāku acs spiedienu, nekā tas ir patiesībā. Viņiem to nevar noteikt precīzi. Protams, ir speciālas metodes, kad vispirms izmēra radzenes biezumu un pēc formulas nosaka acs spiedienu, bet — tā ir baigā ķēpa, dakteri mēdz noslinkot, un arī rezultāti tikai aptuveni. Tāpēc ir ielaisti glaukomas gadījumi. Vienkārši izmēra spiedienu — viss labi; sveiki, vari staigāt, glaukomas nav!

— Kas jūs būtu, ja nebūtu acu ārste?

— Droši vien terapeite. Bet acu ārstes specialitāti man ieteica vīrs — kursa biedrs, kad ar viņu sestajā studiju gadā apprecējos. Edgars to uzskatīja par ļoti sievišķīgu specialitāti. Cerēja, ka man nebūs nakts dežūru...

— Ko jums vēl gribētos?

— Profesionālas lietas — labāk operēt kataraktas un skaisti taisīt radzenes slāņa transplantācijas. Bet dzīvē? Nezinu. Braukšanu ar slaloma slēpēm es jau apguvu! Mans vīrs ir liels slēpotājs, un tad, kad mēs draudzējāmies, es viņam sameloju, ka arī braucu ar slēpēm. Bet mums tas draudzēšanās periods iekrita tādā laikā, ka viņš mani nepārbaudīja, un tikai tad, kad apprecējāmies un Edgars teica, lai dodos ar viņu kopā slēpot, es paziņoju, ka nemaz neprotu: ne man slēpju, nekā! «Tu mani apmānīji?» — «Protams!» Ko tik visu cilvēks nesastāsta mīlestības vārdā?!

Jā, es biju nopietni uz viņu iecentrējusies, un ne to vien būtu iestāstījusi, ka protu. Edgars, protams, jutās drusku vīlies, bet — nu, labi, neprot sieva braukt ar slēpēm, tāpēc vien jau nešķirsies!... Tad piedzima meita, un viņš teica: jāliek uz slēpēm un jābrauc uz kalnu. Bērnam mazas slēpītes, man kažoks mugurā, un tā es tur pa bērnu kalnu tuntulēju. Tad parādījās otrs bērns. Arī puiku divu gadu vecumā Edgars stutēja uz slēpēm, un es atkal kažokā ar mazo pa bērnu kalnu, kamēr viņš ar meitu brauc pa lielo. Beigu beigās vīrs man vienā dienā nopirka slēpes, zābakus un slēpošanas kostīmu. Neprasīja, vai man patīk vai ne.

— Kādā krāsā?

— Smuks, tiešām smuks. Jaka oranža ar baltu un gaiši zilas bikses. Drusku, drusku par mazu, bet es problēmas netaisīju — veikalā samainīju pret tieši tādu pašu, tikai izmēru lielāku. Un tā man gribot negribot bija jāsāk mācīties slēpot, jo sapratu, ka slēpo arī abi mani bērni un tad vai nu es brīvdienās palieku mājās un gatavoju viņiem ēst, vai arī braucu ar visu ģimeni uz kalnu. Tas man bija baigais arguments.

Un tagad tiešām esmu laimīga, ka visa ģimene vienu reizi gadā dodamies uz AIpiem, vēl vectētiņu — vīratēvu — paņemam līdzi. Februārī vai martā — tā ir viena nedēļa uz slēpēm, ļoti labi. Taču, lai es apgūtu vēl kādus ekstrēmus sporta veidus?! Negribu. Man adrenalīna dzīvē pietiek. To es bez liekuļošanas varu pateikt: pieredze ir pieredze, tomēr katra operācija ir pārdzīvojums, un, kad izeju no zāles, man ir tāds atvieglojums, kā kalns nogāzts, un es varu dzīvot tālāk. Man nevajag neko īpaši meklēt, mana profesija ir tāda, ka es dabūju visu, ko no dzīves gribu. Man patīk būt praktiskam ārstam.