Vides pieejamība redzes invalidiem Rīgā
Baiba Čunčiņa

no kvalifikācijas darba SDSPA «Attīstība»
(5. turpinājums)

Vides raksturojums un tās pieejamība Rīgā neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem
Ikvienas valsts attīstības pamatā ir cilvēks, kuram ir savas vajadzības, intereses un vēlmes. Vajadzības pēc drošības, pēc piederības, pēc pamatvajadzību apmierināšanas. Vai vienmēr vide ir piemērota, lai cilvēks būtu mobils, lai viņš varētu apmierināt savas pašrealizācijas, pēc novērtējuma. Cilvēkiem, kļūstot par redzes invalīdiem, mainās sensorās sajūtas un viņi ir spiesti balstīties uz citām maņām, lai iegūtu informāciju par apkārtējo pasauli. Ko nozīmē vides pieejamība?

«Vides pieejamība nozīmē — ielas, sabiedriskā transporta, sporta, sabiedriskās telpas, atpūtas un izklaides vietas. Pieejamai ikvienai vietai, kās paredzēta cilvēkam.»

Būvniecības likums nosaka pieejamas vides nepieciešamību būvēs. Lai nodrošinātu būvniecības likuma izpildi, būvnormatīvos ir noteiktas prasības projektējot sabiedrībai pieejamas dzīvojamās vai publiskas lietošanas ēkas un būves, kā arī ielas, laukumus un citas publiskas lietošanas telpas, paredzot iespēju cilvēkiem ar invaliditāti ērti iekļūt, pārvietoties un komfortabli uzturēties tajās, kā arī patstāvīgi izmantot minētos objektus atbilstoši to projektētajai funkcijai.

Rīgas situācijas raksturojums
Vides pieejamība uz ielas
Iela ir tā vide, kur neievērojot noteikumus, ikviens esam pakļauti riskam. Šī spriedze pieaug, ja tajā nonāk neredzīgi vai vājredzīgi cilvēki. Neiespējami vai grūti ir saprast pretimnākošos cilvēkus, noteikt viņu kustību virzienu, arī klusāko mašīnu kustību trajektoriju.

Neredzīgi cilvēki, izmantojot balto spieķi, drīkst krustot ceļu jebkurā punktā, bet Rīgā noteikti tas ir ļoti bīstami un parasti sociālie rehabilitētāki to neiesaka. Drošību krustojumos regulē luksofori, kuri ne vienmēr ir redzei pieejamā augstumā. Skaņu signāli ir apmēram 4—5 luksoforiem no 250 Rīgā esošajiem. Salīdzinoši ar Liepāju, kur no 19 esošiem luksoforiem 11 ir apgādāti ar skaņas signāliem, tas ir ļoti maz.

«Pasaulē ir trīs, četri luksofora skaņu signāli līdzīgi motora burkšķiem, āmuriņu klaudzieniem, mobilā telefona signāliem, arī čivināšana.»

Pie mums Latvijā luksofori ir ar čivināšanas signālu, arī Rīgā esošie.

Uz ielas ir iespēja saskarties ar dažādiem neparedzētiem un paredzētiem šķēršļiem: atvērtām, nenorobežotām lūkām, ceļu remonta vietām, uz ietves novietotām automašīnām, dažādiem ceļazīmju stabiem un laternām, kuras dažkārt novietotas tieši gājēju trotuāru daļā. Tātad vides pieejamību uz ielas raksturo:

— skanu luksofori;
— trotuāra seguma kvalitāte;
— laicīgi norobežoti negaidīti šķēršļi;
— apgaismojums uz ielas.

Transports un iekļūšana tajā neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem
Pie nākošiem šķēršļiem ar ko saskaras neredzīgi, vājredzīgi cilvēki ir sabiedriskais transports. Lai pārvietotos no vienas Rīgas apdzīvotas vietas līdz otrai, ir jāizmanto sabiedriskais transports (autobusi, trolejbusi, tramvaji un taksobusi). Nevarētu teikt, ka Rīgas dome šajā sakarā nedomā par invalīdiem, kā vēsta Invalīdu lietu nacionālās padomes sēdē 2007. g. 8. februāra protokolā Nr. 10 teiktais:

«I. Girucka informē par veiktajiem pasākumiem Satiksmes ministrijas kompetences jomā: 70% autoostu ir pieejamas cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. 2005. g. ir iegādāti 45 invalīdiem pielāgoti autobusi.

Saeimā ie¬sniegts sabiedriskā transporta pakalpojuma likumprojekts, kas paredz primāri sabiedriskā transporta pieejamību cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti; jaunu elektrovilcienu iegādei ir iekļauta norma par pieejamību, peroniem nepieciešams komplekss risinājums.»

Un tomēr vēl joprojām neredzīgi un vājredzīgi cilvēki saskaras ar to, ka nespēj nokonstatēt pretim nākošā transportlīdzekļa maršruta numuru, jo tas atrodas pārāk augstu un nepiemērotā lielumā, it īpaši tas sakāms par taksobusiem. Taksobusu cipars uz jumta ir gana liels, bet bez apgaismojuma.

Taksobusam, braucot ar palielinātu ātrumu, maršruta numuru logā nevar konstatēt pat redzīgs cilvēks. Braucot autobusos un trolejbusos, bieži gadās situācija, ka paziņotās pieturas neatbilst reāli esošai, kas viegli var cilvēkus mulsināt ar nepareizu informāciju, līdz ar to radot nevajadzīgu spriedzi un nevēlamas situācijas.

Vēl joprojām ir situācijas, kad neredzīgi cilvēki netiek uzņemti sabiedriskajā transportā, pat pieturā ieņemot vietu iekāpšanai aptuveni pie pirmajām transporta līdzekļa durvīm, piem., ja pieturas vietā pietur vairāki sabiedriskā transporta līdzekļi, un ja šis cilvēks ir bez pavadoņa, tad viņš nespēj konstatēt sev vajadzīgo maršruta transportu.

Transports tiek apstādināts pārāk tālu no pietura vietas, cilvēks nevar noorientēties un sasniegt ieejas durvis. Nav atzīmēti pakāpieni, nav atšķiramas stieņi no pārējā salona noformējuma. Šobrīd samērā veiksmīgi ir noformēti tramvaji, bet šeit grūtības var sagādāt augstās kāpnes, kas piebilstams arī par vilcieniem. Jāatzīmē pozitīvi, ka tieši tramvajos un vilcienos ir vismazākās kļūdas, pavēstot par nākamās pieturas tuvošanos. Kvalitatīvi pasažieru pārvadājumi ir viens no valsts labklājības rādītājiem. Transporta pieejamību raksturo:

1. Pienākošā transporta līdzekļa numura atpazīstamība:
— numura lielums;
— numura izgaismošana;
— numura atrašanās vieta;
— audiāla informācija;

2. Pielāgotu transporta līdzekli raksturo:
— atzīmēti pakāpieni;
— zemi pakāpieni;
— audiālās informācijas kvalitāte;
— durvis (ir vai nav skaņas signāls);
— stieņi (ir vai nav nokrāsoti kontrastkrāsā).

Telpas pieejamība neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem
Jebkura institūcija atrodas telpā, un no tās atrašanās vietas un pieejamības ir atkarīgs, cik pieņemami invalīds jutīsies šajā vidē. Invalīdu informācijas un vides pieejamības centrs «VAR!» (Vide, apmācība, resursi) kopā ar «Apeironu» katru gadu veic vides pieejamības novērtējumu jaunām un rēno vētām mājām un iestādēm. Ar nožēlu jāsaka, ka tikai retā ir pielāgota neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.

Durvis ir tās, kas sagaida ikvienu no mums. Vājredzīgiem cilvēkiem būtu ļoti svarīgi, lai tās būtu pamanāmas, lai saprastu, kur atrodas rokturis. Šobrīd Rīgā jaunā arhitektūra ir iecienījusi stikla durvis, kas ar savu dizainu priecē rīdzinieku acis, bet diemžēl ne redzes invalīdus! Pie noteikta leņķa stikls nav redzams, un praktiski cilvēks var gūt pat traumas.

Vēl bīstamākas ir rotējošās durvis, pa tādām neredzīgs cilvēks bez pavadoņa nevar ieiet. Vājredzīgs var nenovērtēt rotācijas ātrumu un durvju apmali. Starp durvīm atrodas neakcentēts slieksnis. Pie durvīm esošie kodi ir bez reljefa.

Kāpnes ir nākošais šķērslis, kas var sagaidīt neredzīgu, vājredzīgu cilvēku. Netiek atzīmēti pirmie un pēdējie pakāpieni, vadošās margas trūkums (kāpnes vēl turpinās, margas vairs nav). Kāpņu telpas ir tumšas. Dažādi pakāpienu platumi, augstumi un dziļumi, neritmiskums ir traumu veicinoši.

Lifti — bez Braila raksta apzīmējuma, bez informācijas palielinātā drukā. Netiek paziņots stāvs, kurā uzbrauc. Lifta telpas tumšas. Lifta durvis pārāk ātri aizveras.

Telpā — vājredzīgam cilvēkam rada problēmas neakcentēti stikla paneļi, jo rodas sajūta, ka stikla nav un ceļš ir brīvs. Traumu iemesli var būt: vienādi gaišas vai tumšas mēbeles attiecībā uz pārējo interjeru, neparedzēti šķēršļi uz grīdas, piem., ugunsdzēsības aparāts ar spieķi sataustāmā rādiusā. Telpā kontrastējošs apgaismojums, kas apžilbina vājredzīgu cilvēku. Telpas pielāgotību raksturo:

1. Atbilstošs apgaismojums;
2. Atzīmēti pakāpieni;
3. Atzīmēti slīdošo kāpņu pakāpieni;
4. Margas, kuras sākas nedaudz pirms pakā¬piena un beidzas nedaudz pēc;
5. Lifti (ciparu pogas ar reljefa apzīmējumu un Braila rakstā);
6. Durvis:
— parastām ar atzīmētu roktura vietu un atzīmētu durvju ieloku;
— stikla ar atzīmētām trīs līmeņos ar kon¬trastējošu krāsu;
— rotējošām un automātiskām durvīm pa¬redzētu alternatīvu ieeju.

7. Telpas noformējumam:
— jābūt kontrastainam ar tajā esošiem
priekšmetiem;
— neparedzētu priekšmetu izolācija.
8. Grīdas seguma kvalitāte.

Informācijas saņemšanas un nodošanas veids
Neredzīgi un vājredzīgi cilvēki labprāt informāciju uzņem audiāli. Sakarā ar to ir grūtības gan pastos, gan bankās, kur informācija tiek pasniegta galvenokārt ar vizuālo piesaisti. Tas pats attiecas uz bankomātiem, kurus neredzīgi vai vājredzīgi cilvēki praktiski cenšas neizmantot, ja vien kāds no redzīgajiem nenāk viņiem palīgā.

Lai sazinātos savā starpā ar interneta palīdzību, neredzīgi cilvēki izmanto «Jaws» programmu, kura veic katras darbības nolasīšanas funkcijas. Vājredzīgie izmanto arī «Zoomtext» programmu, kura palielina pašu ekrānu cilvēkam nepieciešamā lielumā. Šīs programmas ir dārgas, un tikai retais tās spēj iegādāties. Arī pie jaunākajām tehnoloģijām ir iezīmējušās negatīvas tendences, interneta mājas lapas ir izveidotas tik sarežģītā salikumā, ka «aws» programma nespēj to atpazīt, līdz ar to arī nolasīt.

Neredzīgi cilvēki sarakstās arī ar Braila raksta palīdzību. Pilnveidojoties tehnoloģijām, ir iespēja pie datora pievienot Braila rindu, kur neredzīgais izlasa paša uzrakstīto, bet teksts uz tā monitora parādās redzīgo rakstā. Ari šis palīglīdzeklis ir ļoti dārgs un praktiski netiek iepirkts.

Arī neredzīgie un vājredzīgie cilvēki labprāt izmanto mobilos telefonus. Šobrīd ir ieviesti telefoni, kuri līdzīgi «Jaws» programmai paši nolasa, katru izdarīto darbību. Tas nenoliedzami uzlabo neredzīgu un vājredzīgu cilvēku dzīves kvalitāti. Informācijas saņemšanu un nodošanu raksturo, kādas tehnoloģijas izmanto invalīds:

— datoru;
— mobilo telefonu;
— magnetolu;
— radio;
— televīziju;
— «Jaws» un «Zommtext» programmu pieejamība;
— iespēja lasīt un rakstīt Braila rakstā;
— iespēja saņemt un nodot informāciju palielinātā rakstā.

(Turpinājums nākamajā numurā)