Nodaļa — Masu saziņas līdzekļu apskats

Uz vietas nevar sēdēt
www.diena.lv

Pretēji neredzīgajiem, kas no neierastā baidās, Sabuhadins Mamedovs meklē jaunas iespējas.

«Pats jau domāju par datoru, jo ar to var daudz ko sasniegt,» noteikti saka S. Mamedovs (29), saudzīgi turot rokās jauno klēpjdatoru, ko ieguvis Lattelecom projekta Pieslēdzies, Latvija! akcijā 1+1=90.

Datorlietām Sabuhadins agrāk nepievērsa īpašu uzmanību, jo kopš dzimšanas ir neredzīgs, taču, arvien vairāk dzirdot par datora un interneta plašajām iespējām, nosprieda — «man arī tajā visā vajadzētu iekļauties». Akcijai par Sabuhadinu uzrakstīja vecākā māsa Meta, bet līdzi jutuši un par iesūtīto stāstu balsojuši arī daudzi citi Kārļu ciemata iedzīvotāji Ogresgalā.

Nu Sabuhadins sper pirmos soļus datorprasmju apgūšanā. Puisis savulaik mācījies Strazdumuižas neredzīgo internātvidusskolā, tāpēc, saņemot jauno datoru, devies uz Juglas neredzīgo pilsētiņu pēc palīdzības audioprogrammas Jaws uzstādīšanā. Vārds pa vārdam, un Sabuhadinam piedāvāts piedalīties divu mēnešu rehabilitācijas kursos, kuros neredzīgos māca pīt, šūt, gatavot ēdienu, arī apieties ar datoru. Šādi kursi notiek regulāri, Sabuhadins iepriekš jau iemācījies darināt klūgu groziņus un paplātes. Labi sanākot, esot arī pircēji, viņš stāsta.

Tagad Sabuhadins apgūst datormāku un spriež, ka, ja arī turpmāk viss veiksies tik labi kā līdz šim, mājiniekus ar lūgumiem kaut ko ierādīt datorā varēs vairs netramdīt. Sabuhadina divām māsām un brālim ir sava ģimene, viņš pats dzīvo kopā ar vecākiem. Agrāk, pa radio izdzirdot kādu interneta adresi, viņš bieži vien lūdzis mājiniekiem nolasīt priekšā attiecīgajā tīmekļa vietnē rakstīto. Drīzumā viņš to varēs darīt pats saviem spēkiem, uzzinot gan jaunākās ziņas, gan citu vērtīgu informāciju.

Sabuhadins ar datora palīdzību grib arī sazināties ar draugiem un paziņām; līdz šim nācies iztikt ar telefonu un neredzīgo žurnālu «Rosme». Smaidīgais puisis ir ļoti sabiedrisks un priecājas par katru iespēju iziet cilvēkos. «Es uz vietas nevaru nosēdēt, man ir ļoti garlaicīgi vienam. Kamēr māte un tēvs darbā, ir šausmīgi grūti, tāda sajūta, ka prātā var sajukt. Izej ārā, bet visu laiku vienu un to pašu apli ej. Sabiedrībā es sevi savādāk jūtu, viss ir savādāk, rodas jauni draugi. Kad beigsies rehabilitācija, atkal meklēšu kaut ko jaunu, lai nav tā, ka atkal sēdi un nezini, ko darīt,» Sabuhadins stāsta.

Daudzi neredzīgie esot ļoti nedroši, viņiem bail mēģināt kaut ko neierastu, bet Sabuhadinam griboties iet un darīt. «Tas mani dzen uz priekšu, tik uz priekšu.» Neredzīgo pilsētiņa Juglā puisim ir kā otrās mājas, kur pazīstamas visas taciņas, un kursi ir iespēja uzzināt ko jaunu un komunicēt ar citiem cilvēkiem.

Sabuhadins stāsta, ka notiek arī dažādi pasākuni — visi kopā brauc uz jūru, tiek rīkoti koncerti. Sabuhadins pats gan neredzīgo korī nedzied, bet vairāk iesaistās pulciņos, kur var apgūt kādas praktiskas iemaņas. Tagad, mācoties strādāt ar jauno datoru, viņš, izmantojot internetu, cer atrast arī kādu darbiņu. «Es ļoti mīlu darbu un ļoti gribētu strādāt. Rokas klausa, daudz ko varu izdarīt — pīt, kaut ko mezglot, veidot zīmējumus,» Sabuhadins ir apņēmības pilns neļauties pasivitātei. «Esmu visu pieņēmis, pie visa jāpierod. Bet uz vietas nevar sēdēt,» viņš saka un brīdi vēlāk bilst, ka kopā ar mammu plāno aizbraukt pie kādas zinošas profesores, varbūt var palīdzēt iegūt redzi.

«Gribam riskēt. Pasaulē notiek brīnumi,» Sabuhadins saka.