Nodaļa — Intervija

Georgs redz citādi
Dina Vjātere
«Ievas Veselība»

GEORGS BĀRDA. Deviņgadīgs cilvēks, kas dzīvi tver aizrautīgi, drosmīgi un ar prieku. Un uz jautājumu: «Vai, būdams neredzīgs, tu jūties atšķirīgs no citiem?» — ar izbrīnu un pārliecību atbild: «NĒ!»

Kad lūdzu Aivijai Bārdai interviju Stiprajam stāstam par viņas dēlu Georgu, kas ir zaudējis redzi, bet mācās parastā skolā kopā ar redzīgiem bērniem, Aivija teica: «Tad jums jārunā ar pašu Georgu!» Tikšanās ar Georgu mums izvēršas tik dzīva un jautra, it kā viņš būtu pieradis diendienā sniegt intervijas. Mamma tajā piedalījās tikai beigās un atzina, ka dažas lietas par savu dēlu uzzina pirmo reizi. Jo Georgs esot mazliet partizāna tips — nestāstīs, ja negribēs. Par ko zēns atbild, ka gribot mammu pažēlot, jo viņa citreiz par daudz uztraucoties. Piem., par to, ka Georgs viens pats ar divriteni drāžas pa ielu... Arī mūsu sarunā Georgs bija gan ļoti lakonisks, gan aizrautīgs runātājs.

Vakarā savai ģimenei stāstīju, cik fantastiskus cilvēkus satiku. Tik dzīvespriecīgus, enerģiskus, starojošus, ar tādu pašcieņu un humoru! Par spīti nelaimei ar Georga acīm. Un tikai nākamajā reizē, kad tikāmies ar Aiviju divatā, uzzināju, ka šī nav vienīgā nelaime. Ir citas, kuras prātam pat grūti aptvert, skatoties uz gaišo smaidu viņas sejā. Par tām viņa patiesībā nebija gribējusi stāstīt. Bet tad mūsu sarunai par Georgu un viņa talantu dzīvot ar prieku un degsmi trūktu kā ļoti būtiska.

Pirmā saruna. AR GEORGU
— Georg, ko tev patīk darīt?
— Man patīk tehniskas lietas, visu ko skrūvēt, esmu rāvis naglas ārā, metālu ar fleksi griezis, metāla flīzi zāģējis, koku ar rokas zāģi. Palīdzu mājās, kad vajag kādu slēdzeni nomainīt.

— Tu palīdzi tētim?
— Nē, tētis dzīvo Anglijā, bet man ir asistents Mārcis, kas ar mani darbojas. Viņam tūlīt būs 20 gadu. Esmu ar viņu kopā visu laiku pēc skolas. Brīvdienās viņš brauc uz mājām Valmierā. Es esmu asistentiem bagāts cilvēks! Kā firmas prezidents. Man skolā arī ir asistents, kas māk Braila rakstu. Jo es rakstu Braila rakstā ar rakstāmmašīnu. Tie ir tādi punktiņi.

— Un kā tu zini, ko skolotāja raksta uz tāfeles?
— Viņa skaļi nolasa.

— Tev patīk skola?
— Jā! Es jau esmu tikai 3. klasē, un skolotāja visu laiku liek vienīgi 10, 3. klasē jau viegli!

— Tu arī zīmē?
— Jā, ir tādas kā desiņas, no plastilīna izveidotas, ko izmanto kā zīmuļus. Ja es gribu redzēt, ko citi bērni uzzīmējuši, tad skolotājs apliek apkārt lipekļus, es izčamdu un saprotu, ka tas ir kuģis vai jūra.

— Tu zini, kāds izskatās kuģis?
— Jā, es tikai no 5 gadiem neredzu.

— Kas tev notika?
— Acī ieleca karote. Es vienkārši spēlējos, uzsitu pa karotes galu, un tā forši palecās. Uzsitu vēlreiz, tā tikai novibrēja, un es kļuvu dusmīgs. Uzsitu ar kulaku, un tad tā uzleca gaisā, apmeta kūleni un ar kātu acī. Man bija operācija, pēc tam kaut kāds iekaisums sākās — un pārgāja uz otru aci.

— Tu ļoti pārdzīvoji?
— Nē. Es tikai atceros, ka tas notika pirmdienas vakarā un es ļoti negribēju vairs iet uz bērnudārzu. Pēc tam atkal gāju.

— Kā tev šķiet, cilvēki ievēro, ka tu neredzi?
— Man šķiet, ka nē. Mums atnāca jauns klasesbiedrs, un es nejauši dzirdēju, ka viņš pilnīgi histēriski uz savu tēti bļauj: «Viņš nevar būt akls! Kā tad viņš varēja līdz manam solam atnākt? Viņš vismaz 70% redz!»

— Tev ir daudz draugu?
— Jā. Skolā un mājās, mēs bieži tiekamies. Skolā mēs spēlējam, piem., zirdziņkaujas. Viens otram uzkāpj mugurā un triecās virsū un spārdās.

— Vai ir bērni, kas tev nepatīk?
— Nē.

— Ko tu dari pēc skolas?
— Es mūzikas skolā spēlēju mežragu. Kad otro gadu gāju svētceļojumā uz Aglonu, sadraudzējos ar Jēkaba katedrāles draudzi, un viens no viņiem spēlēja mežragu. Man iepatikās. Bet tētis sacīja, ka tas nav solo instruments, un ieteica man saksofonu. Viņš jau to bija nopircis, bet mūzikas skolā saksofona skolotājs bija aizņemts, un tā es sāku spēlēt mežragu.

— Tu divas reizes esi gājis svētceļojumā?! Cik garu ceļu?
— Esmu četras reizes gājis! Pirmo gadu no Ogres uz Aglonu, otro no Rīgas un pēdējos divus no Valmieras. Tas nebija ļoti grūti, interesanti bija. Es cenšos tajā laikā ar kādu iedraudzēties. Mana vecuma bērni svētceļojumā neiet. Esmu visu laiku tur visjaunākais. Tikai šogad viena meitene stūma ratiņus ar divgadīgu bērnu. Mamma reizi kādas četras dienas atbrauc mani apciemot un vēl saldumus atved. Bet saldumus tur nedrīkst, un tos man visu laiku konfiscē, ja pamana. Man ir pašam sava telts, kur guļu viens. Man visus gadus patika to pašam celt, tikai šogad tā garlaicīgi — jāattaisa vienkārši siksniņa un jāpamet gaisā, un tā saliekās. Tētis no Anglijas atsūtīja.

— Kā tu iepazīsties ar cilvēkiem? Kā tu gūsti par viņiem priekšstatu, pirmo reizi satiekot?
— Pēc runas veida, kā cilvēks izsakās. Es jūtu, ja smaida. Kad cilvēki ir dusmīgi, viņi tādu kā enerģiju izdala. Un, ja nelaimīgi, tad ir nepatīkama aura apkārt. Nomācoša.

— Tev ir arī citas īpašas spējas?
— Nu nē. Es tikai nekustīgu priekšmetu varu sajust no 2 m. Vairāk kokus. Mums skola ir pašā jūras krastā, un visapkārt ir priedes, es tas labi jutu.

— Tev ir nedaudz citāda dzīve kā citiem cilvēkiem, vai ne? Vai tu atšķiries no citiem?
— Nē!

— Tu esi tik dzīvespriecīgs. Vai dusmīgs arī kādreiz esi?
— Nu, protams, esmu! Tad es no visa spēka izkliedzos spilvenā!

— Tu gribētu redzēt?
— Varbūt pat nē, jo ir zināmas priekšrocības, ja neredzi.

— Kādas?
— Man pievērš vairāk uzmanības — man patīk. Ja par daudz, tad gan nepatīk. Bet tā jau laikam gribētu redzēt.

— Vai zini, par ko gribi kļūt, kad izaugsi liels?
— Gribētu par arheologu. Man patiktu kaut ko interesantu pētīt, kas ir zemē, kā tas tur nokļuvis, kas uz tā rakstīts. Parasti man dzimšanas dienā dāvina vienu un to pašu dāvanu. Tas ir tāds kā ķieģelis, bet drupans. Tur nāk vel klāt otiņa un nazītis, kam otrā galā āmuriņš. Tu drupini, ar otiņu tīri netīrumus, pasit ar āmuriņu. Un tur viss kaut kas atklājas, piemēram, sfinksas galva, žetoniņi, lādīte ar kaut kādiem kauliņiem.

— Tev ir kāda liela, liela velēšanās?
— Es gribētu pats savu zirgu, suni vai kuģi. Visvairāk zirgu. Man laukos ir četri zirgi. Kad es tur aizbraucu, jāju ar zirgiem. Otrā vietā ir suns. Es gribu laiku, tie ir pūkaini un ziemeļos velk kamanas. Bet man gribot no Francijas labradoru dāvināt. Nu tad es pirmā stāvā dzīvošu ar visiem saviem suņiem. (Šajā brīdī sarunai pievienojas mamma Aivija.)

A (mamma Aivija): — Par to, ka Georgs ir iemācījies auļot ar zirgiem, es uzzināju tikai pēc gadiem diviem, kad aizvedu viņu uz Vaivariem, kur ir rehabilitācijas zirgi. Viņš man saka: tie nav nekādi zirgi, viņi tikai lēni staigā... Izrādījās, ka laukos ar zirgiem viņam jau viss iet pa nopietnam.

G: — Es pats viņu vadu, kad auļoju! Tas ir tik forši!

— Tu peldi arī? (Iestājas neizpratnes pilna pauze.)
G: — Nu, protams! Kā bez tik elementāras lietas vispār var dzīvot?!

A: — Patiesībā es esmu ļoti priecīga, ka Georga iespaidā man ļoti daudzpusīga dzīve jādzīvo! Jālec, piemēram, no tiltiņa Lielupē, kur kuģi piestāj. Ja viņš ir ielecis, man arī jālec, nav variantu.

G: — Mammai bail, bet es viņai piedraudu ar pārpeldēšanu pāri Lielupei, ja viņa nelec (lieli smiekli).

A: — Visu laiku ir ekstrēmi notikumi, kuros viņš mani iesaista. Jo Georgs ir ļoti aktīvs. Es, piem., nekad savā dzīvē nebiju slidojusi, bet Jūrmalas dome sagādāja iespēju visiem skolēniem slidot jaunajā slidotavā. Georgs ņem un iemācās, un ved mani rādīt. Es saku, ka ar zābakiem paskriešu līdzi. Nekā nebija. Viņš aizslido, un man jāslido pakaļ. Biju domājusi, ka varbūt jāņem instruktors, kas man iemācīs, bet vienā dienā Georgs to panāk pats. Ko tik visu es neesmu iemācījusies pa šo laiku.

G: — Mamma nemāk stūrēt uz slidām. Un ļoti lēni slido.

— Ko tu vēl mammai māci?
G: — Pa visām trubām braukt akvaparkā un tad lidot ūdenī!

A: — Mums ir tandēma ritenis, ar ko braucam abi, bet viņam ar to nav interesanti, viņš pats grib stūrēt, un tagad es zinu, ka viņš pats braukā ar riteni pa ielu.

G: — Mēs ar Mārci rīkojam olimpiskās spēles ar mammas riteni. Mūsu ielas galā ir sarkanā māja, es braucu līdz tai un atpakaļ. Diezgan ātri. Un vienreiz ienesos tajā mājā. Tā man ir mācība, ka mazliet ātrāk vajag bremzēt.

— Bet mašīnas?
G: — Mūsu iela ir diezgan klusa, tur gandrīz nebrauc mašīnas. (Georgs nopēta diktofonu, kurā tiek ierakstīta intervija, un noprasa: «Cik tāds diktofons maksā? Es laikam arī tādu gribētu nopirkt»)

A: — Ko tad tu ar to darīsi?

G: — Ierakstīšu, kad tu niķojies, un pēc tam atskaņošu. Tad tu varēsi klausīties un kaunēties, ka esi niķojusies. Un no savām kļūdām mācīties! (Ar skaļu smiešanos Georga intervija beidzās. Vēl tikai vienojāmies, ka Georgam būs jāfotogrāfējas «Ievas Veselībai». Viņam nav nekādu iebildumu. Tikai atskan jautājums: «Hm, «Ievas Veselība»? Vai tā IEVA bija slima?» Un mums atkal visiem skaļi jāsmejas.)

Otrā saruna. AR MAMMU AIVIJU
— īstenībā dzīve ir fantastiska. Droši vien es to nemaz nesaskatītu, ja visu laiku nebūtu kaut kādi ekstrēmi notikumi, kas mums jāpārvar. Skaidrs, ka ir arī visādas problēmas, visādi kreņķi. To visu menedžēt patiesībā nemaz nav bijis tik vienkārši.

— Vispirms, Aivij, kā tas Georgam gadījās — vai tiešam vienkārša karote?
— Ar karoti viņš iesita pa actiņu, un sekoja operācija. Viņam bija ļoti skaisti zilas acis, mums nevienam ģimenē tādu nav, un visi vienmēr teica: cik skaistas acis! Pēc operācijas es pat vēl domāju, kā mēs kosmētiskās lietas risināsim. Kas vēlāk izrādījās dumjības... Šis, par nožēlošanu, ir ārstu vainas gadījums. Viņi palaida garām, ka infekcija iegāja otrā actiņā, un ar pilieniem ārstēja to, kurā vajadzēja radikāli iejaukties. Pēc tam visu to slēpa. Tā arī diagnozēs tagad rakstīts, ka ārstu nolaidība, bet ko mums tas dod?! Kā es toreiz varēju zināt?! Man ir draugi Krievijā, kas pārdzīvoja, zinot, ka Georgam actiņai operācija. Tas viss notika novembrī, un uz Maskavu es viņu aizvedu maijā, kad Georgs gandrīz vairs neredzēja. Maskavā mēs sākām cīnīties ar slimību. Tā ir ļoti reta. Simptomātiska oftalmija, vienkārši skaidrojot — patoloģiska imūnsistēmas reakcija, ka viena slimā actiņa sāk iznīcināt otru. Krievijā fantastiski cilvēki darīja visu iespējamo un neiespējamo. Ir bijušas daudzas operācijas. Nesen bijām uz pārbaudi, un mums pateica, ka slimība ir beigusies! Tikai neviens nevar pateikt, vai redze atgriezīsies. Zinātne ļoti attīstās, un es visu laiku sekoju līdzi, kas pasaulē notiek, un tas patiesībā ir stimuls kaut ko darīt, strādāt. Jo, protams, jācer!

— Šķiet, Georgs dzīvo ļoti pilnvērtīgi, ar savu neredzēšanu neauklējoties.
— Es skatos, kā viņš attīstās, bez televīzijas, datorspēlēm, kas patiesībā ir fantastiska iespēja! Kāda viņam veidojas uztvere! Georgs ļoti daudz klausās ierunātās grāmatas no neredzīgo bibliotēkas. Labas grāmatas! Tikai to kasešu beigās ir teksts, ka tās ierakstītas neredzīgo biedrībā. Viņš ar tādu agresiju to slēdz ārā, neklausās. Viņš to nepieņem. Georgs visu laiku sapņoja, ka gribētu zem ūdens peldēt. Pirms kādas operācijas mēs aizbraucām uz Ēģipti. Un tur mēs nirām. Un viņš pārliecinoši stāsta, ka redz visas zivis. Vai tā ir fantāzija vai... Man ir sajūta, ka viņam ir cita redze. Es kādreiz prasu: «Georg, kas ir tas, ko tu gribētu ieraudzīt?» Viņam ir draudzene Gunta. «Guntu taču tu gribētu ieraudzīt?». «Bet es viņu redzu!» «Tev viņa patīk? » «Nu jā, viņa tāda kaulaina,» viņš koķetē. «Tu ko, Gunta ir tik smuka meitene!» Viņš smejas: «Tāda kā tu?» Citreiz viņš atjoko: «Es gribētu redzēt, kāds mums ir palags — ar pumpiņām vai puķītēm.» Patiešām — rodas sajūta, ka ir citas maņas, ar kurām viņš redz pasauli. Georgs taču brauc ar riteni, kas man šķiet šausmas. Bet viņš redzot to sienu. Viņš reiz tajā ietriecās, jo ir ļoti ātrs un pārgalvīgs puika, bet tomēr viņš kaut kā to jūt. Kad Georgs gāja uz slidotavu, man bija tāds stress, jo viņš slido ātri, turklāt neviens jau nezina, ka viņš neredz. Ir jau viņš ietriecies bortos un citur, un sāpes ir bijušas lielas. Bet tas notiek arvien retāk. Tās maņas kaut kā darbojas. Jo viņš negrib iet ar spieķi, un es arī saprotu, ka ar Georga dabu spieķis būtu vienkārši ierocis. No otras puses, būtu labi, jo cilvēki saprastu, ka viņš neredz. Viņš saka: tas man nav vajadzīgs. Viņi, piem., Vaivaru skolā uz ēdnīcu iet par tiltiņu, kurā ir caurums. Kad es to ieraudzīju! Bet skolotāja mani mierina: Georgs taču redz, viņš visu zina! Tādi momenti ir ik uz soļa, vaļējas akas un viss cits uz mūsu ielām. Tā vienkārši ir Dieva žēlastība, kas viņu sargā. Un viens jau viņš tomēr nekur neiet, bet gribētu!

— Georgs teica, ka viņam dāvināšot labradoru!
— Mana draudzene Francijā bija aizgājusi uz suņu audzētavām, kur skolo aklo cilvēku pavadoņus, un sarunājusi Georgam vienu labradoru kā dāvanu. Speciali apmācītie suņi ir šausmīgi dārgi, ap 10 000. Georgam ir liela vēlēšanās pašam ar draugiem iet un nākt no skolas mājās. Tagad autobusiņš viņu atved un aizved, aukle pavada un sagaida. Nu viņam ir sapnis, ka ar suni varēs iet pats. Georgs ļoti grib būt patstāvīgs. Bet es nezinu, kā tas būs, kad viņš ieradīsies skolā ar suni, kā notiks mācības. Ja vispār tā skola vēl būs, jo šodien, piem., notiek pikets pie Jūrmalas domes, kas šo skolu vēlas pievienot lielākai skolai. Traki, ja tādas labas lietas tiktu sagrautas. Jo tur mācās parasti bērni kopā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Tā ir svētīga lieta, tās attiecības, kas veidojas, ir vienkārši fantastiskas!

— Kā jūs vispār izlēmāt to, ka Georgam jāmācās parastā, nevis neredzīgo bērnu skolā?
— Tā visa ķibele sākās 2004. g. rudenī. Redze zuda pakāpeniski, un viņš vēl paspēja burtus iemācīties. Patiesībā mēs visu laiku par redzi cīnījāmies un cerējām, ka viņš varēs skolā aiziet. Tomēr, kad redzēju, ka nē, aizbraucu uz Strazdumuižu Juglā, kas ir neredzīgo bērnu skola, un sapratu, ka nevēlos, lai Georgs tur mācās. Jo, pirmkārt, es nepiekritu tādai formai kā internātskola, bet mēs dzīvojam Jūrmalā. Otrkārt, 1. klasītē tur mācās latviešu, krievu bērni un bērni ar garīgo atpalicību. Nu, kāda tur var būt mācīšanās! Sapratu, ka droši vien būs Georgs jālaiž skolā Londonā, kur dzīvo viņa tētis, jo Anglijā pats par sevi saprotams, ka aklie bērni mācās parastās skolās. Jau samierinājos, ka pati tur dzīvošu, kaut Latvijā man ir lielisks darbs un bieži komandējumi uz Krieviju (Aivija ir Baltijas Arhitektūras centra vadītāja un Krievijas Arhitektu savienības pārstāve Baltijā). Tā kā Georga tētis ir Lielbritānijas iedzīvotājs, Georgam pienākas ari visas sociālās garantijas. Ja mēs dzīvojam šeit, tad viņam nav nekas, viss jāsedz pašiem. Bet Georgs bija tam kategoriski pret: «Jūs varat dzīvot viens Londonā, otrs Krievijā, bet es dzīvošu Latvijā, jo Latvija ir visskaistākā vieta pasaulē!» Viņš nekur nebrauks, un viss. Viņš mums ir Latvijas patriots. Tad es satiku Aivaru Vētru (Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari direktoru), kas teica — pamēģiniet Vaivaru skolā! Vaivaru pamatskolas direktore Inese Kārkliņa ļoti nāca pretī: «Vienkārši mēģināsim!» Tas nebūt nav tik vienkārši, jo tur ir atsevišķa programma, kas jāadaptē, tad visas asistentu lietas, ko mūsu valstī neapmaksā. Strazdumuižā gan teica, ka mums nekas nesanāks un Georgs tik un tā atgriezīsies, bet tagad viņi atzīst, ka viss ir ļoti labi. Daudzas neredzīgo bērnu mammas, uzzinājušas, ka Georgs iet parastajā skolā, darīja, ko varēja, lai arī viņu bērni tādās mācītos, diemžēl nesekmīgi. Lielās skolas tam nenāk pretī, jo acīmredzot nav īsti piemērotas, un direktoram ir jābūt atbildīgam par to, kas ar bērnu notiks. Jāatzīst, tas ir arī liels Georga nopelns, jo viņš ļoti centās. Galva viņam ir laba. Es viņam nopirku datoru ar Braila programmu, bet sākumā Brails bija jāiemācās ar rakstāmmašīnu, kas ir tāda kā pagājušā gadsimta 50. gados. Visi Brailu ir iemācījušies, izņemot mani. Mārcis, skolotāji. Es teikšu, skola ir fantastiska! Klases bērni vienkārši ir lieliski! Un skolā viņam piešķirts asistents. Aukles Georgam ir bijušas dažādas, bet pagājušajā gadā sapratu, ka viņam ir piegriezušās visas tās sieviešu aukles. Viņas uzreiz puiku ved pie rokas, ko var saprast, jo tā taču drošāk. Bet ar Mārci viņš bija iepazinies svētceļojumā, un, kad Mārcis meklēja darbu, viss atrisinājās. Viņam ir muzikālā izglītība, spēlē saksofonu. Arī Georgs ir ļoti muzikāls, un viņš arī jāvirza šajā jomā. Georgs ir ļoti komunikabls un sabiedrisks puisis. Kad Georgs iet svētceļojumā, es viņam vienmēr braucu pakaļ. Un tad man jābrīnās, kādi tik cilvēki Aglonā viņam nāk klāt un runājās, visi viņu pazīst!

— Kā radās doma par svētceļojumu uz Aglonu?
— Es kādreiz Romas Katoļu garīgajā seminārā pasniedzu kristīgo mākslu un ikonogrāfiju (Aivija ir mākslas vēsturniece). Tā man bija pirmā darbavieta pēc Mākslas akadēmijas, tāds ļoti skaists laiks, visas Atmodas
pārmaiņas. Seminārs tajā laikā bija vienīgais Padomju Savienībā, tur mācījās ukraiņi, baltkrievi, kazahi un krievi. Tagad visi mani studenti ir kļuvuši par bīskapiem. Ar Georga tēti strādājām, bijām tikai ar mākslu aizrāvušies, cits nekas neeksistēja (Georga tētis ir tēlnieks Jānis Bārda). Un savu vecāko meitu Annu, kurai tolaik bija 7 gadi, bet tagad jau 25, devām līdzi maniem studentiem svētceļojumos uz Aglonu. Tas ir tāds labs ķieģelis, kas viņai ielikts pamatā. Georgam ir modernās vecmāmiņas, kas viņu nevar pieskatīt, un, kad man bija jābrauc komandējumos, es sāku Georgu vest pie sava bijušā studenta Andreja Mediņa, kas tagad ir Saldus draudzes prāvests. Viņš kopā ar atkarīgajiem cilvēkiem rehabilitācijas programmā Bauskas rajonā atjauno Bruknas muižu. Viņš ir ļoti enerģisks cilvēks, no tiem trakajiem — izgājis Afganistānu, palicis dzīvs un nu velta savu dzīvi Dievam. Tas, ka es tur Georgu laižu, protams, ir diskutējami, bet cik vienkārši Georgs uz to visu skatās, viņš ar visiem atrod ļoti labu kontaktu! Bruknā ir estetizētie lauki — tur ir govis, aitas, zirgi. Georgs pat ir govi iemācījies slaukt. Un tur ir ļoti jauka gaisotne. Garīga. Tā tas viss sākās un ar Aglonas svētceļojumiem turpinās.

— Vairākas operācijas citā valstī, kā finansiāli varējāt to atrisināt?
— Ieķīlāju visu, kas man pieder, tas ir pilnīgi dabiski. Šodien man nekā vairs nav — tas arī pilnīgi saprotami. Bet slimība ir apstādināta. Tagadējā krīze? Mēs to visu izgājām pirms 5 gadiem. Zaudējām visu. Šobrīd tas viss šķiet vienkārši nieks, nekas taču nav noticis. Es domāju, ka krīze arī ir atgriešanas pie garīgām vērtībām. Kad cilvēks ar tādām grūtībām sastopas, viņš daudz kam iziet cauri, daudz ko saprot, tāpēc tā krīze arī mums dota. Tas, protams, bija diezgan traki, kad viss notika. It kā tev blakus ir cilvēki, bet neviens nepalīdz. Un palīdz cilvēki, kuriem neko no tevis nevajag, īstenībā es ne no kā vairs dzīvē nebaidos. Ja ir problēmas, tās ir jārisina. Ir jādzīvo. Kad mēs ar Jāni strādājām un dzīvojām intensīvu mākslas dzīvi, mums bija ļoti veiksmīgs liktenis. Jānis strādāja Vatikānam, veidoja tēlniecības darbus, es pasniedzu seminārā, un 90. gados mēs vispār nezinājām, kas uz ielas notiek. Ar finansēm viss bija kārtībā. Es arī zinu, ko nozīmē, kad nauda ir, bet tu neesi laimīgs. Jo nauda ir ļoti liels pārbaudījums, ja tu neesi tai gatavs. Un tāpēc tev visu paņem nost. Tad tā dzīve sākas, jo cilvēks diemžēl pats ir diezgan slinks. Meitas — Anna un Katrīna — cēlās un gāja uz skolu, bet mēs ar Jāni palikām gulēt, jo bijām visu nakti ar mākslu ņēmušies, un mums tikai desmitos rīts sākās. Tagad esmu ļoti priecīga, ka man jāceļas pusseptiņos, es visu ko varu izdarīt. Es priecājos, ka nenoguļu savu fantastisko dzīvi.

—Jūs minējāt, ka audzināt Georgu ļoti vīrišķīgu.
— «Es pazīstu tik daudzus foršus džekus, man ir daudz interesantu kolēģu, bet tu man esi visforšākais,» es Georgam saku, un tā tas arī ir! Viņš tiešām ir ļoti interesants! Es dēlu tā arī audzinu — ļoti vīrišķīgu. Līdz ar to es pati varu justies ļoti sievišķīgi. Viņš man vienmēr roku padod. Un jokojas: «Nu, kas tad atkal tai blondīnītei noticis?» Ja mēs braucam ar riteni un nokrīt ķēde, Georgs saka: «Tu ar saviem lakotajiem nadziņiem pat neķeries klāt.» Un viņš tiešām to salabo, kaut gan tandēma ritenim tā ķēde nebūt nav vienkārša. Es tikai ļoti baidos no mammas lomas pārspīlējuma dzīvē. Ir tāda vīriešu kategorija, kas ļoti savas mammas ceļ debesīs, tāpēc sievām ir grūti. Tas nekas labs nav. Negribu, lai viņš izaug memmesdēliņš. Viņam patīk visādi darbi — laukos malku krāmēt, sniegu šķūrēt. Viņam skrūvgrieži patīk, un es viņam ļauju ar tiem izpausties. Viņam patīk tā doma, ka viņš rūpējas un ka tas ir iespējams.

— Georgs jau no mazotnes audzis kristīgā ticībā?
— Tas viss ir bijis tā ļoti sarežģīti. 1999. g. Georgam noslīka māsiņa. Vienkārši aizgāja jūrā un noslīka. Ziemā. Georga tētis tad salūza. Es biju Maskavā, organizēju izstādi, skolēniem bija brīvlaiks, viņa mācījās 1. klasītē. Abi ar tēti bija dzēruši tēju no rīta, un Katrīna saka: «Tēt, tu zini, tev aiz muguras ir eņģelis.» Tie bija viņas pēdējie vārdi. Man pēc tam arhibīskaps Pujats zvanīja, lai izteiktu līdzjūtību, un prasīja, cik viņai bija gadu. Vēl nebija septiņi. «Nu tad viņa ir pie eņģeļiem. Tie cilvēki, kas nepagūst 7 gadu vecumu sasniegt, tie kļūst par eņģeļiem. Kādam ir jālūdzas par mūsu grēkiem.» Es to tā arī pieņēmu, ka viens no maniem bērniem ir debesīs pie eņģeļiem. Georgs piedzima tieši pēc gada. 13. Februārī mēs Katrīnu glabājām, un Georgs piedzima 14. februārī. Fantastisks puika, ar zilām acīm. Bet tētis... Jānis tagad Londonā ir ļoti slims, viņam ir vēzis. Es domāju, ka no visiem pārdzīvojumiem.

— Aivija, kur jūs ņemat spēku nesabrukt? Ne tikai nesabrukt, bet spēt tik gaiši uztvert dzīvi un Georgu audzināt ar tādu pašcieņu, bez gaušanās un žēlošanās par likteņa sitieniem?
— Cilvēkam ir dabas dota spēja visu slikto aizmirst un iet uz priekšu. Dzīvības instinkts ir spēcīgs. Jūs tagad esat iepazinusies ar Georgu. Nu, kā es viņam blakus varētu sākt domāt par padošanos, gaušanos?! Kaut kā tā dzīve... Es nevaru būt tai nepateicīga. Lai kas arī notiek, es noteikti zinu, ka Georgs redz vairāk nekā viens otrs redzīgais. Viņš ir ļoti labs un interesants cilvēks. Redzēs, kāds būs viņa liktenis. Georgs man saka: viņš grib dziedāt, grib uzstāties. Viņš raksta ļoti skaistus tekstus, viņam ir tēlaina uztvere. Georgam arī ļoti patīk lasīt priekšā, viņš patiesībā no galvas skaita. Pasakas, ko sacerējis. Tā dzīve ir ļoti interesanta padarīšana.