Nodaļa — Personība
Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere
No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede
Piektais turpinājums.
7. nodaļa
Meitenīte skapī
Nākamais svarīgais solis manā izglītībā bija lasīt mācīšanās.
Līdzko es iemācījos salikt kopā pirmos vārdus, skolotāja iedeva man kartona gabaliņus, uz kuriem ar reljefi em burtiem bija iespiesti vārdi. Ātri vien aptvēru, ka katrs iespiestais vārds apzīmē kādu priekšmetu, darbību vai īpašību. Man bija rāmītis, kurā es varēju salikt no vārdiem nelielus teikumus, taču, lai tos saliktu no iespiestajiem vārdiem, es vispirms tos atveidoju no priekšmetiem. Ieliku savu lelli gultā un blakus liku vārdus lelle, gulta. Tādējādi es veidoju frāzi un vienlaicīgi izteicu šīs frāzes nozīmi ar priekšmetiem.
Mis Salivana atcerējās, ka reiz es esot pielikusi vārdu meitenīte pie sava priekšauta un iekāpusi drēbju skapī. Skapja plauktā es esot likusi vārdu skapī. Nekas man nesagādāja tik daudz prieka, kā šī spēle. To spēli mēs ar skolotāju varējām spēlēt stundām ilgi. Bieži vien istabas iekārtojums tika mainīts atbilstoši dažādiem teikumiem.
No reljefā iespiestajām vārdu kartītēm līdz iespiestai grāmatai bija tikai viens solis. Savā Iesācēja ābecē es meklēju vārdus, kurus zināju. Kad es tos atradu, mans prieks šķita līdzīgs tam, kāds ir slēpšanās spēles vadītājam, kad tas atrod spēles dalībnieku, kurš no viņa paslēpies.
Ilgu laiku man nebija regulāru nodarbību. Es darbojos ļoti centīgi, taču tas vairāk līdzinājās spēlei, nevis darbam. Visu, ko man mācīja mis Salivana, viņa ilustrēja ar jauku stāstiņu vai dzejoli. Ja man kaut kas nepatika vai arī šķita ļoti interesants, viņa par to ar mani runāja tā, it kā pati būtu maza meitenīte. Viss, ko parasti bērni uzskata par mokošu, garlaicīgu vai biedējošu zubrīšanu (gramatika, grūtu matemātikas uzdevumu risināšana vai vēl grūtākas nodarbības) līdz pat šim laikam ir manās vismīļākajās atmiņās.
Nevaru izskaidrot savas īpašās simpātijas, ar kādām mis Salivana attiecās pret manām kaprīzēm un izklaidēm. Iespējams, tās bija viņas ilgstošās saskarsmes ar neredzīgajiem sekas. Tam klāt nāca viņas brīnumainā spilgtā un dzīvā raksturošanas prasme. Viņa, it kā garām slīdot, stāstījumā skāra neinteresantas detaļas un nekad netirdīja mani ar dažādiem pārbaudes jautājumiem, lai pārliecinātos, ko es atceros no iepriekšējā stundā mācītā. Ar sausiem tehniskiem sīkumiem viņa mani iepazīstināja pamazām, padarot katru mācību priekšmetu tik interesantu, ka es nevarēju neatcerēties mācīto.
Mēs lasījām un nodarbojāmies svaigā gaisā, priekšroku dodot nevis mājai, bet gan saules pielietajam mežam. Visas manas nodarbības bija stipras sveķainu priežu skuju smaržas pilnas. Šai smaržai klāt jaucās savvaļas vīnogu aromāts. Labsajūtā sēžot tulpju koka paēnā, es mācījos saprast, ka it visam ir sava nozīme un attaisnojums. «Un lietu skaistums man iemācīja to noderīgumu...» Patiesi viss, kas zumēja, vīteroja, dziedāja vai ziedēja piedalījās mānā audzināšanā: skaļās vardes, sienāzīši un circeņi, kurus es saudzīgi turēju rokās, kamēr viņi atguvušies, sāka atkal savas dziesmas un čīgāšanu, pūkainie putniņi un lauka puķes, ziedošais kizils, lauka vijolītes un ābeļu ziedi.
Es pieskāros kokvilnas pogaļām, taustīju to irdeno mīkstumu un pūkainās sēklas. Es sajutu vēja nopūtas vārpu kustībā, garo zīdaino kukurūzas lapu sanoņu un mana ponija sašutuma pilno sprauslošanu, kad mēs viņu noķērām pļavā un ielikām mutē laužņus. Ak, Dievs! Cik labi es atceros spēcīgo āboliņa lauka smaržu!
Reizēm es modos agrā rītā un devos uz dārzu, kamēr vien lielā rasa vēl gulēja uz zāles un ziediem. Ne visi zina, kāds prieks ir sajust rožu ziedlapiņu maigumu, kas skar rokas, vai brīnišķīgo liliju šūpošanos rīta vējiņā. Reizēm, noraujot kādu ziedu, es satvēru tam līdzi arī kādu kukainīti un sajutu vāju spārniņu kustības. Spārniņi berzējās viens pret otru pēkšņu izbaiļu drudzī.
Cita mīļa manu rīta pastaigu vieta bija augļu dārzs, kur, sākot ar jūliju, ienācās augļi. Lieli, maigām pūkām klāti persiki paši nāca man rokās, bet, kad draiskie vēji ielauzās koku vainagos, pie manām kājām krita āboli. Ak, ar kādu baudu es tos lasīju savā priekšautā un, piespiedusi seju gludajiem ābolu vaidziņiem, vēl pavisam siltiem no saules staru pieskārieniem, palekdamās steidzos mājās!
Mēs ar skolotāju bieži gājām uz Kelleru piestātni, vecu noplukušu koka pieturu Tenesijas upes krastā, kura tika izmantota Pilsoņu kara laikā karavīru izsēdināšanai. Mēs, mācoties ģeogrāfi ju, pavadījām ar mis Salivanu tur daudz laimīgu stundu. Es no oļiem veidoju aizsprostus, veidoju salas un ezerus, padziļināju upes gultni, to visu darīju tikai sava prieka pēc, pat neiedomājoties, ka vienlaicīgi arī mācos.
Ar aizgrābtību es klausījos mis Salivanas stāstus par mūsu apkārtējo pasauli ar tās uguni izverdošajiem kalniem, zemē apraktām pilsētām, straujajām, ledainajām upēm un daudzām citām, ne mazāk dīvainām lietām. Viņa lika man veidot no māla reljefas ģeogrāfi jas kartes, lai varētu sajust gan kalnu virsotnes, gan ar pirkstu sekot upju līkumainajam tecējumam. Tas man ļoti patika, bet Zemes dalīšana klimatiskajās joslās un polos gan manā galvā radīja apjukumu.
Šo jēdzienu ilustrējošie striķīši un kociņi, kas apzīmēja polus, man šķita tik reāli, ka vēl pat tagad tikai klimatisko zonu pieminēšana liek iztēlē redzēt daudz, daudz aplīšu, kas veidoti no striķīšiem. Nešaubos, ka tad, ja kāds man toreiz pacenstos iestāstīt, ka baltie lāči patiešām rāpjas augšā Ziemeļpolā, kas lien laukā no zemeslodes, es tam arī noticētu.
Šķiet, tikai aritmētika neizraisīja manī nekādas mīlestības jūtas. No paša sākuma mani pilnīgi neinteresēja zinātne par skaitļiem. Mis Salivana centās man iemācīt skaitīt, verot krellītes grupās, vai arī saskaitīšanu un atņemšanu, pārvietojot uz vienu vai otru pusi salmiņus, taču man nekad nepietika pacietības šai nodarbei vairāk par pieciem, sešiem uzdevumiem. Tikko pabeigusi uzdevumu, es uzskatīju savu pienākumu par izpildītu un tūdaļ pat jozu prom meklēt savus rotaļu biedrus.
Tieši tāpat es mācījos arī zooloģiju un botāniku. Reiz kāds džentlmenis, kura vārdu es neatceros, atsūtīja man dažādu pārakmeņojušos lietiņu kolekciju. Tur bija gliemežvāciņi ar skaistiem ornamentiem, smilšakmens gabals ar putnu ķepiņu nospiedumiem un brīnumainu papardes lapas nospieduma reljefu veidojumu. Tie kļuva man par atslēgu, kas pavēra durvis uz pirmsplūdu pasauli. Drebošiem pirkstiem es uztvēru šausmīgo briesmoņu tēlus ar dīvainajiem nosaukumiem, kurus bija grūti izrunāt un kuri kādreiz klejojuši pa pirmatnējiem mežiem, apgraužot gigantisku koku zarus, lai paēstu, un kuri pēc tam miruši aizvēsturisko laiku purvos.
Šie dīvainie radījumi pēc tam ilgi neizgāja man no prāta, bet drūmais laiks, kurā viņi dzīvojuši, kļuva par manas priecīgās šodienas, pilnas rožu un saules gaismas, tumšo fonu.
Citā reizē man uzdāvināja skaistu gliemežvāku, un es ar bērna sajūsmu uzzināju, kā šis sīkais molusks ir izveidojis sev šo zaigojošo namiņu, un kā klusās naktīs, kad brīze nekroko ūdens spoguli, molusks — Nautilus peld pa Indijas okeāna zilajiem viļņiem savā perlamutra kuģītī. Mana skolotāja izlasīja man grāmatu «Nautilus un viņa namiņš» un paskaidroja, ka molusku vāku veidošanas process ir līdzīgs prāta attīstības procesam. Tieši tāpat kā Nautilus brīnumainā mantija, kas no ūdens uzņemtās vielas pārveido par daļu no sevis, tāpat arī ar zināšanu daļiņām, ko uzņemam mēs, notiek līdzīgas pārvērtības, pārtopot par domu pērlēm.
Puķes augšana uzdeva tēmu citai stundai. Mēs nopirkām liliju ar smailiem, atvērties gataviem pumpuriem. Man šķita, ka smalkās, tos aptverošās lapas, kas pumpurus ieskāva gluži kā pirksti, vērās vaļā lēnām un negribīgi, tā, it kā nevēlētos pasaulei rādīt aiz tiem apslēpto skaistumu. Ziedēšanas process notika, taču nepārtraukti un plānveidīgi. Vienmēr atradās kāds pumpurs, lielāks un skaistāks par pārējiem, kurš savus ārējos apvalkus atmeta svinīgāk, gluži kā skaistule maigā zīda ietērpā, kas ir pārliecināta, ka ir lilija — karaliene pilnīgi likumīgi, tai pat laikā, kad viņas nedrošākās māsas kautrīgi bīdīja nost savas zaļās micītes, līdz viss augs pārvērtās par vienu ziedošu zaru, smaržas un burvības iemiesojumu.
Kādu laiku uz palodzes, kur bija salikti dažādi augi, stāvēja arī apaļš stikla akvārijs ar 11 kurkulīšiem. Cik jautri bija ielaist tajā roku un sajust kurkuļu straujo kustēšanos, ļaut viņiem slīdēt caur pirkstiem un pa plaukstu. Reiz viens, visgodkārīgākais no viņiem, veikli palēcās un izlēca no stikla trauka uz grīdas, kur es viņu atradu, drīzāk beigtu, nevis dzīvu. Vienīgā dzīvības pazīme bija viegla astītes raustīšanās. Taču, tikko atgriezies atpakaļ savā stihijā, viņš strauji rāvās uz akvārija apakšu, bet pēc tam sāka jautri mest apaļus lokus. Viņš veica savu lēcienu, redzēja lielo pasauli un tagad bija gatavs savā stikla mājā, milzīgas fuksijas paēnā, gaidīt, kamēr pienāks viņa vardes mūža brieduma laiks. Tad viņš apmetīsies uz pastāvīgu dzīvi ēnainā dīķī dārza galā, kur pildīs vasaras naktis ar savām dīvainajām serenādēm.
Tā, lūk, es mācījos no pašas dabas. Sākumā es biju tikai dzīvās matērijas neatklāto iespēju maza piciņa. Mana skolotāja palīdzēja tām atklāties. Kad viņa ieradās, viss apkārt kļuva mīlestības un prieka pilns, visam radās nozīme un jēga. Kopš tā laika viņa nekad nepalaida garām iespēju parādīt to, ka skaistums piemīt visam, un nekad nepārstāja ar savām domām, darbību un piemēru padarīt manu dzīvi patīkamu un vērtīgu.
Manas skolotājas milzīgās spējas, viņas tūlītējā atsaucība, viņas dvēseles takts padarīja manus pirmos mācību gadus tik vienreizējus. Viņa uztvēra vislabāko laiku zināšanu uzņemšanai un es tās varēju uztvert ar prieku. Viņa saprata, ka bērna prāts ir līdzīgs nelielam strautiņam, kurš steidz, burbuļojot un rotaļājoties, cauri zinību olīšiem un atspoguļo te ziediņu, te sprogainu mākonīti. Aizvien tālāk virzoties pa šo gultni, viņš, kā jau katrs strautiņš, uzņems veldzi no pazemes avotiem, līdz kļūs par plašu un dziļu upi, kurā atainosies pakalni, virmojošās koku ēnas un gaišzilie padebeši, tāpat arī kautra ziediņa piemīlīgā galviņa.
Katrs skolotājs var atvest bērnu uz klasi, bet ne katrs spēj likt viņam mācīties. Bērns nestrādās ar prieku, ja nejutīs, ka viņš drīkst izvēlēties nodarbības vai atpūtu. Viņam jāizjūt uzvaras triumfs un vilšanās rūgtums, pirms ķerties pie sev netīkamā darba un raiti sākt lauzt ceļu caur mācību grāmatām.
Skolotāja man ir tik tuva, ka es nespēju iedomāties sevi bez viņas. Man ir grūti pateikt, kura daļa manī no sajūsmas par visu skaisto bija dabas dota, un kura atnāca pie manis, pateicoties viņas ietekmei. Es jūtu, ka viņas dvēsele nav atdalāma no manējās, visi mani dzīves soļi atbalsojas viņā. Vislabākais, kas ir manī, pieder viņai: nav manī ne talanta, ne iedvesmas, ne prieka, ko nebūtu manī modinājis viņas mīlestības pieskāriens.
8. nodaļa
Jautrie Ziemassvētki
Pirmie Ziemassvētki pēc mis Salivanas ierašanās Taskambijā kļuva par lielu notikumu. Katrs ģimenes loceklis sagatavoja man pārsteigumu, taču visvairāk mani priecēja tas, ka mēs ar skolotāju arī gatavojām pārsteigumus pārējiem. Noslēpums, kurā mēs ietinām visas mūsu veltes, darīja man neizsakāmu prieku. Draugi centās modināt manu ziņkārību, rakstot man uz rokas nepabeigtus vārdus un frāzes. Mēs ar mis Salivanu iesaistījāmies šajā spēlē, kura man iemācīja daudz lielāku valodas izjūtu, nekā to spētu kaut kādas formālas mācību stundas. Katru vakaru, sēžot pie kamīna ar kvēlojošajām pagalēm, mēs spēlējām uzmini nu spēli, kura, tuvojoties Ziemassvētkiem, kļuva aizvien saviļņojošāka.
Taskambijas skolniekiem bija sava egle, uz kuru uzaicināja arī mūs. Klases vidū, visa vienās gaismiņās, stāvēja brīnišķīga egle. Tās zari līka no iekārto dīvaino augļu smaguma un laistījās liegā gaismā. Tas bija neaprakstāmas laimes mirklis. Es ekstāzē dejoju un lēkāju ap egli. Uzzinājusi, ka katram bērnam ir sagatavota dāvaniņa, es ļoti nopriecājos, un labie ļaudis, kas bija sagatavojuši šos svētkus, atļāva man izdalīt bērniem dāvaniņas.
Sajūsmas pārņemta, es aizmirsu pameklēt man paredzētās dāvaniņas. Kad es par tām atcerējos, manai nepacietībai nebija robežu. Es aptvēru, ka saņemtās dāvanas nav tās, par kurām man deva mājienus piederīgie. Mana skolotāja teica, ka dāvanas būs vēl brīnišķīgākas. Mani pierunāja pagaidām samierināties ar skolas eglē iekarinātajām dāvanām un bruņoties ar pacietību līdz rītam.
Tonakt, pakārusi zeķīti, es ilgi izlikos par aizmigušu, lai nepalaistu garām Santa Klausa atnākšanu, ar jaunu lelli un baltu lāčuku rokās es aizmigu. Nākamajā rītā es pamodināju visu ģimeni ar savu pirmo saucienu: «Priecīgus Ziemassvētkus!» Es atradu pārsteigumus ne tikai savā zeķītē, bet arī uz galda, uz visiem krēsliem, pie durvīm un uz palodzes. Patiesi, es nevarēju spert soli, neuzduroties kaut kam ietītam čaukstošā papīrā. Bet, kad skolotāja man uzdāvināja kanārijputniņu, mana laimes krūze bija pārpildīta.
Mis Salivana iemācīja rūpēties par manu mīluli. Katru rītu pēc brokastīm es viņu peldināju, tīrīju būrīti, lai tas būtu tīrs un kārtīgs, iebēru barotavā svaigas sēkliņas un ielēju akas ūdentiņu. Mazulis Tims bija tik pieradināts pie rokām, ka lēca man uz pirksta un knābāja cukurotos ķiršus no rokām.
Kādu rītu es putnu būrīti atstāju uz palodzes, bet pati devos pēc ūdens Tima vannošanai. Kad atgriezos, man garām, pieskardamies ar pūkaino sānu, aizslīdēja kaķis. Iebāžot roku būrītī, es nesajutu, kā parasti, vieglo Tima spārniņu trīsas, viņa kājiņas ar asajiem nadziņiem neieķērās man pirkstā. Un es sapratu, ka vairs nekad neredzēšu savu mīļo mazo dziedonīti...
Turpinājums nākamajā numurā.
