Par grantsceļiem un sliežu ceļiem
Rūta Venta

Manu tēva māju Ogres rajona Mazozolu ciemā sauc «Grantiņi». Tāpēc, ka to tuvumā ir grantsbedres — gan kalniņā sāņus no kūts, gan pie kapiem — tur pārtraukuši rakt, lai netraucētu mirušos, bet grantsbedres palikušas, aizaugušas ar krūmiem. Esmu dzimusi jaunajā, plašajā «Grantiņu» mājā 1937. g. 4. decembrī. Kurā gadā tā māja celta, nezinu, bet kaut kad Ulmaņlaikā. Pirms tam bija gara ēka, kurai vienā galā divas nelielas dzīvojamās istabas, blakus vāgūzis, kur tēvs glabāja ratus un zirglietas, otrā galā plaša kūts. Tajos laikos vispirms cēla kūtis, lai no ienākumiem par lopiem varētu uzcelt kārtīgu dzīvojamo māju. Tā darīja kaimiņi — Lapiņi — uzcēla aiz mežainā grantskalna lielu kūti kopā ar šķūni, bet gabalu tālāk aiz uzkalna — mazu mājiņu dzīvošanai, kamēr neuzcels kārtīgu māju pretī saimniecības ēkai. Aiz tās jau sastādīja ābeļu rindas.

Vecāki pie «Grantiņiem» arī sastādīja daudz ābeļu un ogulāju, vēlāk mamma teica: «Te ir iekopts, sākumā te bija purvs, man visvairāk patīk, kad ābeles zied un ir āboli, kaut arī tos nav kur likt.»

Māte Marta Nusberga jaunībā bija kalpojusi pie saimniekiem, atnākusi uz «Grantiņiem» pie Ventes Pētera, lai būtu saimniece savā mājā. Mamma mīlēja puķes, prata aust segas un linu palagus, kā arī adīja skaistus cimdus. Es biju trešais bērns, divi pirmie — māsa un brālis — bija dzimuši vecajā mājā — tajā, kas kopā ar kūti un vāgūzi. Māja atradusies zemā vietā, mamma pat situsi čūskas, lai nekostu bērniem. Bērnībā aiz mājas bija gan rozā griķu lauks, gan zils linu lauks. Tēvs linus mērcēja, žāvēja, kulstīja, sukāja, mamma vērpa linu diegus.

Savas kristības neatceros, bet biju kristīta — pāris kilometru uz Ogresmuižas pusi kalnā stāvēja baznīca, lejā — skola. Atceros, ka tur reiz sēdēju mammai klēpī kādā sarīkojumā, tur mācījās vecākie bērni. Man bija krusttēva dāvinātā sudraba karote, bet to es sen esmu pārdevusi, kad bija naudas grūtības. Man gribējās skaistu lelli, bet mamma aiz taupības tādu nepirka, tāpēc es pati no lupatām šuvu lelles un lellēm kleitas. Manā dzimšanas gadā atklāts arī Rīgas–Ērgļu dzelzceļš, kas atrodas apmēram 100 m no «Grantiņiem».

Un tad — pēc pāris gadiem pienāca tāda diena: es pagalmā aiz auklas vilku rotaļu vilcienu, bet tēvs ar māti runāja: «Sācies karš!». Es nesapratu ko tas nozīmē, bet drīz atskanēja sprādzieni — spridzināja dzelzceļu. Pēc tam atceros, ka zemu lidoja lidmašīnas, un ložmetēju lodes kā vistas graudi knābāja mājas jumtu. Tad mani vecāki bija sanesuši drēbes maisos uz kartupeļu dobi aiz rijas pie grantskalna. Un tur mēs kādu laiku dzīvojām.

Vācu laikā mūsu mājā bija ierīkots vācu ievainoto pārsiešanas punkts, plīvoja kaut kāds karogs. Viens vācietis cienāja mani ar konfektēm: rādīja konfekšu kārbu, es gribēju ņemt visu, nedeva, teica: «Eins!». Tad to es sapratu, ka jāņem viena konfekte. Aiz mūsu mājas bija nepļauts rudzu lauks, kurā rēgojās sašauts tanks. Kad tuvojās fronte, vācieši aizbēga, un mums arī bija kaut kur jābēg. Vecāki kārtoja vezumā liekamās mantas, traukus un vēl kaut ko apraka zemē dārzā. Tēvam bija jauns brūns ērzelis, ko viņš bija izaudzējis, to iejūdza vezumā un taisījās prom. Skrēja šāviņš, nolauza galotni priedei pie grantskalna.

Vācietis atņēma tēvam jauno, brūno ērzeli un iedeva vietā kaut kādu balteni. Pie ratiem bija piesieta govs. Tā mēs braucām pāri Rīgas-Ērgļu lielceļam uz Mazozolu pusi un apmetāmies kādu māju rijā pie meža (neesmu tur vairāk bijusi).

Kad fronte bija norimusi (tā gāja pa Ērgļu- Rīgas lielceļu, kur vēl ilgi pēc kara mētājās sašauti tanki ceļmalās). Kad mēs braucām atpakaļ, mūsu māja un saimniecības ēkas nebija sagrautas, bet visas durvis bija izņemtas un aiznestas mežā ierakumiem. Pie mājas bija izkaisīts baltais fosfors, kas, saulei uzspīdot, šur tur aizdegās, kūpēja. Labi, ka tāds nebija uzkritis un aizķēries uz kāda jumta. Mana mamma bija laba maizes cepēja, bet pēc kara trūka graudu un miltu maizes cepšanai, tomēr mamma no sakņu dārza ražas kaut kādu maizi izcepa. Cukuru aizstāja ar cukurbiešu sīrupu.

Pēc kara ar kaut kādu atrastu spridzekli 13 gadu vecumā uzspridzinājās mans brālis Roberts. Māsa Malda dzīvoja un gāja skolā pie Rīgā ieprecējušās mātes māsas Zelmas. Tur viņa saslima ar tuberkulozi, ārstējās sanatorijā un pēc kāda laika nomira. Viņai bija tikai 19 gadu. Baznīca un skola bija sabumbotas. Skolu ierīkoja divās mājās pie Baltavas dzelzceļa stacijas — vienā baltā mūra mājā, otrā pelēkā koka mājā. Mājas bija pārsimts metrus viena no otras, un skolēni skraidīja no vienas ēkas uz otru. Tur es pabeidzu sešas klases, septīto — sarkanajā mājā uzkalnā pie Rīgas-Ērgļu lielceļa (bijušajā pagasta mājā).

Baznīca bija sagrauta. Mamma man bērnībā mācīja dievvārdus, un es tos arī skaitīju. Kad bija izvešanas, aizveda lielsaimniekus no «Rembēniem», kas atrodas aiz meža, citus es neatceros. «Rembēnos» padomju laikā bija ierīkota govju ferma. Kad bija izvešana, es savā naivumā lūdzu Dievu, lai mūs neaizvestu. Neaizveda. Bet ne jau tāpēc, ka lūdzu Dievu. Dzelzceļš pēc kara ilgu laiku palika neatjaunots, neatceros tieši kurā gadā to atjaunoja. Viena no dzelzceļa strādnieku ģimenēm kādu laiku dzīvoja mūsu mājā. Pirmo reizi uz Rīgu, uz veselības pārbaudi, mani veda naktī smagajā mašīnā — pa grants ceļu. Kad dzelzceļu atjaunoja, es tiku pa sliežu ceļu uz Ērgļiem, uz Rīgu un tālāk. Jā, vēl par ticības lietām: pagasta ļaudis un arī mani vecāki kādu laiku gāja uz tēva brāļa māju «Jaunklapčas», kur bija iekārtota pagaidu baznīca, tur bija arī mazas ērģelītes, un mani ņēma līdzi. Pēc kāda laika vairs negāja, un mana mamma par tām ticības lietām pateica: «Žīdu pasakas!».

Tēva brāļa mājā ar vienu spārnu šķūnī bija ieskrējusi krievu lidmašīna un tā vēl tur ilgi palika. Pa sliežu ceļu es vispirms aizbraucu uz Ērgļiem, kur beidzu astoto klasi, un Staļina nāves gadadienā deklamēju kāda ievērojama latviešu dzejnieka dzejoli:

«Sāp domas,
Bēdu nasta plecus liec,
Nav mūsu tēva, skolotāja, drauga
Ar kura vārdu domas kopā auga.
Sāp domas,
Bēdu nasta plecus liec.»

Ērgļu skola vēl bija vecajā ēkā, jaunā vēl nebija uzcelta. Es aizbraucu ar vilcienu uz Suntažiem, un man tur iepatikās. Skaista daba, divas upes, skola vecajā muižas pilī ar sarkanu dakstiņu jumtu un diviem tornīšiem. Vecāki neiebilda, un es pārcēlos mācīties tuvāk pie Rīgas — Suntažu vidusskolā, ko arī pabeidzu 1957. g., un kur no 11. klases biju uzaicināta uz jauno autoru semināru Rīgā. Tur nekādu panākumu man vēl nebija, bet iepazinos ar turienes vidi un ieguvu dažas jaunas paziņas, draudzenes. 1957. g. es pirmo reizi stājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet izkritu latviešu literatūrā vārdos: pasniedzējs Kārlis Kramiņš man uzprasīja par kādu Viļa Lāča romānu, kurš nebija skolas programmā, un es to, protams, nezināju. Es tai pašā gadā vēl tiku iekšā Kultūras darbinieku tehnikumā Bibliotekāru nodaļā. Tur bija jādzīvo kopmītnē — daudzām meitenēm vienā lielā istabā, man tur nepatika un es no tehnikuma aizgāju.

Dzīvoju «Grantiņos» un ziemā braukāju uz Rīgu, uz mašīnrakstīšanas kursiem un arī divas nedēļas ilgiem dravnieka palīga kursiem (man patika būt Rīgā). Par dravnieka palīgu gan netiku strādājusi, tikai palīdzējusi tēvam mājās pie bitēm. Gāju Rīgā pie dzejas konsultantes Mirdzas Ķempes un uz literatūras muzeju pie Saulcerītes Vieses, ar kuru biju iepazinusies literatūras seminārā. Pirmo reizi netiku Universitātē, bet biju neatlaidīga, un nākamajā gadā stājos vēlreiz Filoloģijas fakultātē un iekļuvu tajā. Esmu apmierināta ar toreizējiem kursa biedriem. Bieži braucu ar Rīgas-Ērgļu vilcienu uz tēva mājām «Grantiņiem», kur palīdzēju vecākiem, galvenokārt vasaras darbos.

Kolhoza laiku sākumā «Grantiņos» bija ierīkota vistu ferma, un, tur strādājot mamma tika pie pensijas. Viņai bija otrā invaliditātes grupa «bija problēmas ar nierēm». Tēvs strādāja dažādos darbos. Tēva aizraušanās bija medības, kurās viņš gāja kopā ar citiem vīriem. Vēlāk grantskalnā sovhozs uzcēla kūti — sākumā bija cūku ferma, kur strādāja kaimiņi Graudiņi, pēc tam teļu ferma, uz kuru nāca kopēji no tālākām vietām.

Rīgā studiju gados, lai nebūtu jādzīvo kopmītnē, es apmetos pie tantiņas bijušajā F. Engelsa ielā pie Skolas ielas krustojuma. Tantiņai bija tikai viena istaba ar malkas apkuri, viņa pati kurināja krāsniņu un mazgāja grīdu, no manis atvestajiem lauku produktiem pagatavoja man ēdienu. Man bija viena tahta un grāmatu plaukts. Fakultāte bija tuvu. Dzīvoklī blakus istabās dzīvoja krievu ģimene ar ko labas saskaņas nebija. Pie manis reizēm nāca arī draudzenes, pāris nakšu pārgulēja draudzene dzejniece Ausma Pormale, kad viņai nebija kur palikt.

Pirms eksāmeniem gāju uz tukšu fakultātes auditoriju mācīties, lai neviens netraucētu. Agrāk abonēju čehu žurnālus, kopš studentu gadiem sarakstos ar čehieti Vlastu, kura bija publicējusi dažus dzejoļus čehu žurnālā «Vlasta». Kad viņa apprecējās, man atsūtīja daudz savu kāzu fotogrāfiju. Uz svētkiem un uz dzimšanas dienām mēs apmainījāmies ar mazām dāvaniņām. Viņas vīrs ar autobusu vadājot cilvēkus ekskursijās pa ārzemēm bija sapelnījis valūtu, un draudzene varēja atļauties man sponsorēt divu dzejoļu grāmatu «Sausā vasara, lietainā vasara» un «Karuselis» izdošanu.

Padomju laikā man bija iznākušas četras dzejas grāmatas par valsts līdzekļiem ar diezgan labu honorāru, bet atjaunotajā brīvajā Latvijā tā nevarēja. Sākumā grāmatas izdošanai pietika ar 300 latiem, tagad prasa krietni vairāk. Es čehietei naudu nelūdzu un nedrīkstēju lūgt, tikai uzrakstīju kā man klājas, un viņa kopā ar savu vīru bija nolēmuši palīdzēt, atsūtīja naudu dolāros. Neviena latvieša, kas tā varētu palīdzēt, man nebija un nav.

Viņas vīrs nomira ar vēzi 90. gadu beigās, pēc tam viņa man vairs nevarēja palīdzēt, bet mūsu sarakste vēl aizvien turpinās. Es tiku tulkojusi un atdzejojusi no čehu valodas, bet gandrīz neko man nav izdevies publicēt. 2003. g. man izdevās izdot savu septīto grāmatu «Ar Rīgas atslēgām kabatā» ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Es varēju izlasīt rakstus čehu žurnālos un arī Vlastas vēstules, kad viņa man rakstīja. Pēc tam viņa man sāka rakstīt vēstules krievu valodā. Uz Čehiju aizbraukt man vēl nav izdevies.

Es jau arī slimoju ar tuberkulozi, kas uzliesmoja studiju gadu otrajā pusē, bet nenomiru, mani izārstēja bez maksas slimnīcās un sanatorijās. Sākumā mani pierakstīja Rīgā uz mācību laiku katru gadu no jauna. Pēc pieciem gadiem mani pierakstīja Rīgā pastāvīgi, bet vēl nebija citur kur dzīvot. Tad laucinieki bija dzirdējuši, kā Rīgā tiek pie dzīvokļiem, un man palīdzēja. Vēl pēc pāris gadiem tiku pie vienistabas dzīvokļa Purvciemā. Jaunajā mājā pirms ievākšanās izlozēja dzīvokļus. Man tika labs dzīvoklis otrajā stāvā ar skatu uz pagalmu, kur aug daudz koku.

1959. g. publicēja manu pirmo dzejoli žurnālā «Liesma», bet tikai 1968. g. iznāca mana pirmā dzejoļu grāmata «Ceļabiedri». Citi studiju biedri, kas dzejoja vai rakstīja, bija puiši, tie savā starpā čupojās un sadarbojās, tāpēc tiem veicās labāk. Meitenes manā kursā vairāk neviena nerakstīja, man uz laiku bija dažas draudzenes dzejnieces no zemākiem kursiem vai ārpus universitātes.

Tā mājiņa, kur es reiz dzīvoju, sen jau ir nojaukta. Nebiju sabiedriska: ne reizi neapmeklēju kafejnīcas «Kaza», «Putnu dārzs» vai «Dieva auss», ko bija citi iecienījuši. Par savu kursu negribu rakstīt, par to jau vairāki rakstījuši.

Bet pēc daudziem gadiem man no šī kursa palikušas draudzenes, pāris pensionētas skolotājas, kas dzīvo laukos un pie kurām varu aizbraukt ciemos. Bet K. Krauliņš, kurš mani izgāza eksāmenā, pēc kāda laika satiekot, man sacīja: «Es jūs mīlēju kā dzejnieci.»

Man patika daudz ceļot. Ceļazīmes un ceļošana tad bija daudz lētāka kā tagad. Sliežu ceļi bija labi ceļi, līdz Rīgai, līdz Krimai, Kaukāzam, Vidusāzijai, Urāliem, Baikālam, pat līdz Tālajiem Austrumiem. No Habarovskas lidoju uz Kamčatku, no Kamčatkas ar kuģi braucu uz Vladivostoku. Tur uzturējos tikai vienu dienu. No Vladivostokas ar kuģi braucu uz Sahalīnu, bet no turienes uz Kuriļu salām netiku. Šis ceļojums man nebija izdevies, es daudz ko neredzēju, labāk bija tiem, kas pirms tam bija braukuši ar kruīza kuģi, bet togad tas nebrauca. Neredzēju Geizera ieleju, vājas veselības dēļ nevarēju kāpt vulkānā un ar smagu mugursomu plecos iet garā pārgājienā pa Kamčatku. Mēs ar Elizabeti, vecāku sievieti no Kijevas, palikām Petropavlovskā, kur mums atdeva naudu par neizlietotām ceļazīmēm. Mēs skatījāmies pa gabalu uz vulkāniem un peldējāmies termālo ūdeņu baseinos. Pēc tam kijeviete Elizabete palika man laba draudzene, es pie viņas ciemojos Kijevā un viņa pie manis Rīgā. Pēc tam mēs vēl sarakstījāmies, nu jau labu laiku sarakstīšanās ir pārtrūkusi. Es nezinu vai viņa ir vēl dzīva.

Ceļojot es taisīju savu dzejoļu parindeņus krievu valodā, no kuriem vairākās republikās turienes dzejnieki atdzejoja un presē nopublicēja šos atdzejojumus: Ufa (Baškīrijā), Dušanbē (Tadžikijā), Baku (Azerbaidžāna) un Kijevā. Man bija ilga vēstuļu draudzība ar baškīru rakstnieci Mukaramu Sadikovu, pie kuras es ciemojos Ufā. Viņa palīdzēja manu dzejoļu atdzejojumu publicēt vairākos turienes preses izdevumos un pēc tam šos izdevumus pa pastu atsūtīja. Viņa pa telefonu man sarunāja neilgu uzturēšanos dienvidurālu sovhozā pie Eiropas Āzijas robežas, kur audzēja zirgus kumisa iegūšanai. Mani cienāja ar bašbarmaku (vietējo gaļas ēdienu) un ar kumisu. Mukarama reiz ar savu ģimeni atbrauca arī uz rakstnieku jaunrades namu Dubultos — mūsu Jūrmalā.

Ceļojot aizrāvos ar fotografēšanu. Vēl par sliežu ceļu Rīga-Ērgļi. Tas atkal ir saspridzināts — ne ar dinamītu, bet ar vārdiem: «Nevajag! Nav vērts!», kas stiprāki par dinamītu. Uz dzimto pusi man atkal jābrauc pa grants ceļu ar autobusu, kas man nav ērti, un nezinu, vai vēl pieredzēšu tā atjaunošanu. Un vēl par «Grantiņiem». Mamma pēc tēva nāves gribēja tos pārdot, bet es neļāvu.

Tēvs nomira 1983. g. rudenī. Pirms savas nāves tēvs izteica vēlēšanos, lai viņu uz kapiem vestu ar zirgu. Šī vēlēšanās tika izpildīta. Mamma nomira 1986. g. Es paliku viena. Kad es biju aizbraukusi uz Rīgu, zagļi līda pa durvīm un pa logiem. Reiz izņēma loga stiklu, nozaga cukuru, ko bitēm biju dabūjusi no ciema padomes, un labākos konservus. Ne jau no tālienes tie zagļi nāca! Man vēl bija bites, viena saime, un vienu vasaru es no tām dabūju spaini medus. Rudenī pēc sausās vasaras trūka cukura, ar ko bites iebarot, un tās atradu nobeigušās. Man bija daudz ābolu, bet gandrīz nebija iespējas tos pārdot un gūt no tiem ienākumus. «Grantiņos» man radušies daudzi dzejoļi, mani rosināja daba. Meklēju palīgus, kaut kādus arī atradu, bet tas nebija stabili. Viens nomira, nezinot ko darīt, vienam pēc sludinājuma pārdevu pusi mājas, bet tas bija noformējis, it kā pārdota visa māja. Ciema padome atzina, ka notikusi kļūda. Bija jātiesājas, lai dabūtu savu māju atpakaļ (māju dabūju atpirkt). Man bija viens pamatīgāks palīgs, viņš daudz palīdzēja visādos darbos, uzcēla otru malkas šķūnīti, izraka lielāku dīķi, uzlika mājai jaunu jumtu, mazo mājas lievenīti pārtaisīja par verandu. Daudz strādāja arī dārzā. Mēs par abiem vilkām no meža kritušos kokus malkai, staipījām ūdens spaiņus dārza laistīšanai, kartupeļu grozus un kastes. Viņš bija skarbas dabas, eksplozīvs, un man ar viņu bija grūti sadzīvot. Beidzot nolēmām māju pārdot.

Man bija dzīvoklis Rīgā jau ilgi, pie tā man bija palīdzējusi tikt mamma — viņai toreiz labi maksāja par pienu. Rīgā man bija draudzene, tuvākās kaimiņienes vecākā meita. Viņa sen dzīvoja citur, bet bija atbraukusi pie savas mātes un ienāca arī pie manis. Viņa toreiz strādāja nekustamo īpašumu pārdošanas kantorī. Es viņai teicu: «Pārdod manu nekustamo īpašumu!» un viņa ātri bija dabūjusi jēkabpilieti Aldi «neatceros uzvārdu», kurš gribēja manu īpašumu. Viņš mani un manu palīgu vadāja ar savu mašīnu, kur vajadzēja, un steidzās to lietu ātrāk nokārtot.

Bija pavasaris, un domājām, ka jāsteidzas — gribēs taču iekopt dārzu. Mans palīgs vēl gribēja tur palikt, bet tad mums atkal būtu jāķeras pie vasaras darbiem. Inventarizācijā pirms tam, kad pēc tiesāšanās māja bija jāatpērk, lai mazāk jāmaksā, māja bija lēti novērtēta. Jēkabpilietis negribēja vest no Ogres inventarizatoru, lai māju novērtē par jaunu. Kad māju inventarizēja pēc tēva un mātes nāves, tā tika novērtēta par 6000 rubļu (bez meža). Kad pircējs mūs bija aizvedis uz Ogri un mēs iegājām inventarizācijas kantorī. Viņš, runājot ar inventarizatori, sacīja, ka nevajag braukt inventarizēt, lai paliek tas pats iepriekšējais (lētākais) vērtējums. Viņš deva inventarizatorei par to šokolādes kasti, lai viņa nebrauktu. Mans palīgs nebija klāt, bija izgājis uzpīpēt, es biju nogurusi, depresijas pārņemta, neko neteicu, lai jau tā lieta ātrāk beidzas. Bet ja es būtu teikusi, ka inventarizatorei jābrauc, vai viņš drīkstētu nevest? Neatceros, kad es to pārdošanas līgumu būtu parakstījusi, pie manis tā līguma arī nav. Prasīju savam palīgam, vai nav pie viņa — neesot. Un tā es atceros tikai, kā pie notāra skaitījām naudu, palīgam par palīdzēšanu atdevu gandrīz pusi, pēc tam braucām uz banku naudu noguldīt.

Nākamajā vasarā biju aizbraukusi pie sava tēva radiem, kas dzīvo dažus kilometrus tālāk, gāju uz kapiem gar «Grantiņiem», tur nekas nebija redzams, ka būtu darīts, tikai no kaimiņiem dzirdēju, ka ziemā meža cirtēji tur dzīvojuši. Pēc diviem gadiem mežs bija izcirsts kailcirtē, māja pārdota citiem pircējiem par 6000 latiem (neskaitot mežu). Es pārdevu «Grantiņus» 2003. g. lēti, jēkabpilietis Aldis pēc diviem gadiem — ar labu peļņu. Nezinu, vai es tur vēl drīkstu iet. Pirms mājas pārdošanas nezinājām, kur likt suņus. Vienu rudo, nikno Mūzu aizvedām ar mūsu paziņas Asmusa mašīnu uz mirušā tēva brāļa māju, kur to sagaidīja un pieņēma māsīcas meita Daiga, līdz ar to sākās lielāka draudzība ar viņas ģimeni. Otru — mazo, melno Bimu aizvedām uz «Ķesterātu» pie Baznīckalna, kur dzīvo viena mana sena paziņa Vija. Vēl tagad rēgojas baznīcas drupas, bet blakus māja «Ķesterāts» saglabājies. Kas tad bija ķesteris? Naudas vācējs! Viņa mītne ir saglabājusies. Un tagad tādu «ķesteru» pilna pasaule!