Nodaļa – Dzīvesstāsts

Arī es esmu jauna mācībstunda

Inga Kravale

«Jūsu mājās nu ir ienācis skolotājs,» reiz teica režisors Alvis Hermanis aktierim Andrim Keišam un viņa sievai, kad abu meitiņai atklājās veselības problēmas. Mācībstundām nav gala, to tu saproti, kad dzīve piespiež piebremzēt. Skats parasti ir daudzšķautņains, jo skatīties var no dažādām pozīcijām. Šis būs mans skatupunkts.

Redzes zaudēšana ir arī mana mācībstunda. Ļoti sūra mācībstunda. Tevi it kā iegrūž bedrē un tad jāizvēlas, tajā palikt, žēloties un tapt žēlotam vai arī lēnām, tomēr neatlaidīgi rāpties no bedres laukā. Protams, kāpienā augšup gadās arī melni kritieni atpakaļ, taču es izvēlos otro variantu, un tā ir mana izvēle. Komplektā līdzi seko jūra dažādu pārbaudījumu jeb mācībstundu. Piemēram, kā drošāk orientēties telpās, kā parūpēties par sevi, kā sameklēt vajadzīgo. Pavisam elementāras lietas līdz ar redzes zaudēšanu iegūst citu svaru un nozīmi. Es nevaru apgalvot, ka problēmas, ar kurām saskaras cilvēki ar redzes traucējumiem, man arī agrāk būtu bijušas pilnīgi svešas. Biju dzirdējusi nelāgus stāstus par uzraktām ielām, kas apgrūtina pārvietošanos, par nelaipnām pārdevējām, kas necenšas palīdzēt, un neatsaucīgiem autobusu šoferiem, kas neizprot vājredzīgā vajadzības. To visu biju dzirdējusi, un tagad arī man nāca pretim šīs mācībstundas. Jāteic, visai negatīva perspektīva. Par laimi, tā nepiepildījās. Nezinu, vai man palaimējās, vai vienkārši tieku pasargāta, taču cilvēki, ar kuriem sadarbojos, allaž gadījušies atsaucīgi. Pasaulē nudien ir daudz jauku cilvēku, ja vien pats neesi indes maiss. Tiesa, es šeit nepieminu tās rūgtās mācības, kad samērā tuvās savstarpējās attiecībās pamani, ka daži ir nobijušies un novērsušies, jo cilvēks ar veselības problēmām ir visai lieka nasta. Arī tādas stundas vajadzīgas.

Bet tas, kā jau teicu, ir mans skatu punkts. Tas liek aizdomāties arī par to, ko aktierim Keišam teica režisors Hermanis. Proti, mācoties dzīvot no jauna starta punkta, cilvēks ar redzes zudumu, savukārt, ir kā skolotājs, kā mācībstunda apkārtējiem. Pirmām kārtām jau tiem tuvākajiem, radiem un draugiem. Ja ar to agrāk nav nācies saskarties, tad pieredze, kas nāk klāt, ir visai sveša, grūti saprotama un pieradināma.

Jā, arī es esmu jauna mācībstunda. Viss notiek un attīstās. Ir dusmas, asaras un pārpratumi, arī bezgalīgas iztēles iespējas un atmiņas treniņi. Kā novēroju, mācības ir dalāmas dažādos līmeņos. Gribu ar dažām no tām padalīties.

Pirmais līmenis saistīts ar ikdienu, pavisam vienkāršu lietu kārtību. Mana ģimene zina, ka priekšmetiem mājās jābūt konkrētās, tiem paredzētajās vietās un nevis kaut kur pa roku galam nosviestiem, jo es visu varu atrast un izdarīt pati, ja vien tiek ievērota lietu kārtība. Mana krustmāte atzina, ka steidzīga būdama, nekad nebija iedomājusies un sapratusi, kāpēc tai krūzītei jāstāv vienā vietā. Tātad kopīgi ieviešam tradīciju aiz sevis atstāt iepriekšējo kārtību.

Nākamais līmenis ir iepazīšanās ar jaunām iespējām, kuras izmanto vājredzīgs cilvēks. Piemēram, savam brālim un draudzenei esmu iemācījusi, ja tā var teikt, klausīties tādu fantastisku izgudrojumu kā audio grāmatas, un viņi tās atzīst par lielisku veidu, kā pavadīt laiku, braucot automašīnā. Citiem atkal pārsteidzošs bija atklājums, ka ar balss programmas palīdzību varu strādāt ar datoru, sarakstīties internetā. Tātad apkārtējie redz — dzīve turpinās, varbūt savādāk, bet turpinās. Arī man bija pārsteigums uzzināt, kādas lieliskas rokdarbnieces un dārznieces ir neredzīgas sievietes, cik datortehnikā zinoši var būt vīrieši ar redzes zudumu. Tā ir jauna pasaule redzīgajiem, un mācībstundas viņiem jāturpina pie mums apgūt, jo apbrīnai ir jāaug, un nevis nožēlai!

Vēl paliek trešais līmenis — ieraudzīšana. Kā mana mamma reiz teica, ka pirms tam nav redzējusi cilvēkus ar redzes problēmām, bet tagad jau pa gabalu pamana, ja kāds zaudējis orientāciju telpā, ja kādam vajadzīga palīdzība. Mani mīļie caur mani kļuvuši redzīgāki, cik tas paradoksāli skan. Varbūt tas ir kā apbalvojums par mācīšanos?

Viss, ko stāstu, noteikti nav nekas jauns cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Taču mana pārliecība ir tāda, ka caur mūsu tuvo cilvēku jaunapgūtajām mācībām arī citi kļūs saprotošāki, un manis iepriekšminētie nelāgie pieredzes stāsti vairs neatkārtosies.

Man noteikti negribētos dzīvot nesaprasto cilvēku zemē. Tāpēc jāmācās ir mums visiem. Un galvenais — visiem jādod tāda iespēja.