Nodaļa – Dzīvesstāsts
Atkal gaismā
2. daļa. Bērnība un tīņu trakums
Roberts Kursons (Robert Kurson)
tulkojis Pēteris Locāns
1967. gada pavasara saulainajā rītā Orija Džeina Meja (Ori Jean May) izsūtīja savus bērnus Diānu (4) un Maiku (3) laukā paspēlēties, kamēr pati beidza mazgāt traukus. Meji nesen bija pārcēlušies uz Silversitiju Jaunmeksikas štatā, kur tēvs Bils bija dabūjis darbu vara iegūšanas nozarē. Tuvumā esošajā Meju garāžā Maiks atrada stikla burku, piepildītu ar pulveri gluži kā radītu dubļu pīrāgu veidošanai. Viņš iebēra burkas saturu ūdens tilpnē, un pēkšņi no turienes izšāvās gāzes dūmu stabs. Sāka degt blakus esošā gružu kaudze.
Dzīvojamajā mājā Orija Džeina tai brīdī beidza slaucīt traukus. Izdzirdējusi sprādzienu, viņa skrēja uz garāžu. Maiks gulēja zemē, noplūdis asinīm un pārklāts stikla lauskām kā bakurētām, bet mazā māsa netālu sēdēja šokā. Orija ietina puiku segā un steigšus iznesa laukā.
Ārsts pēc operācijas sacīja, ka Maiks visticamāk nomirs. Un cerību neesot. Bet Orija Džeina turpināja gaidīt.
Maikam slimnīcā uzlika 500 šuves. Nā¬kamajā rītā viņi sacīja Orijai Džeinai, ka puika varētu arī izdzīvot, bet acis esot ļoti cietušas. Viņai prātā bija tikai viena doma: «Acis šobrīd nenozīmē neko, salīdzinot ar dzīvību, kas ir patiešām svarīga.»
Nākamos sešus mēnešus Maiks gulēja gultā. Kreisā acs bija izņemta, labā — neatgriezeniski bojāta. Meja tēvs negadījumā vainoja sevi — pulveris bijis kalcija karbīds, kas strauji reaģē, savienojoties ar ūdeni, un rodas eksplozīva gāze acitelēns. Ja viņš būtu garāžu iztīrījis, ģimenei ievācoties...
Orija sociālajam darbiniekam teica, ka vēlas, lai viņas dēlu uzņem parastā bērnudārzā nevis mācību iestādē neredzīgajiem. Viņa stāstīja dēlam, ka gribot, lai viņš uzdrīkstētos un darbotos tik daudzās aktivitātēs, cik vien viņš vēlas. Zēns valkāja melnas brilles. Kad tās saplīsa, ietriecoties sienā, māte nopirka jaunas. Viņš ietriecās stabā. Viņa pirka vēl brilles — dučiem. Tik daudz, cik bija vajadzīgs.
Maiks un Diāna, rokās saķērušies, katru dienu devās uz bērnudārza autobusa pieturu. Busā Maiks sēdās atmuguriski un netrāpīja sēdvietā. Spēļu laukumā viņš sadūrās ar šūpolēm, kas skrēja pretī pilnā atvēzienā, un Maiks garšļaukus nokrita atmuguriski. Mājās Orija Džeina uzklausīja dēla stāstus un sacīja, ka tie izklausās jocīgi un interesanti.
Kad Maikam palika seši gadi, tēvs aizgāja no darba un sāka dzert. Lai iekārtotos algotā darbā, Orija kopā ar ģimeni pārcēlās uz Kaliforniju. Viņa negaidīja ne no viena palīdzību. Visi četri bērni (īpaši Diāna un Maiks) palīdzēja mājas darbos: gatavoja pusdienas, uzkopa māju un pieskatīja mazākos. Orija Džeina pret Maiku izturējās kā pret citiem bērniem, un viņi dažkārt šo domu saprata pa savam. Mazgājot veļu, viņi mēdza salikt vienā pārī Maika zilo zeķi kopā ar sarkano. Viņi deva Maikam suņu barību un teica, ka tā ir graudaugu barība. Orija Džeina to ignorēja. Svarīgākais, lai bērni mācētu izsargāties no traumām. Viņiem pašiem jāiemācās tikt galā ar attiecību problēmām. Drīz vien Maiks tādos gadījumos stāstīja brāļiem un māsām, ka graudaugi ir daudz garšīgāki par kukurūzas pārslām, un lūdza papildus porciju.
Orija Džeina turpināja sūtīt zēnu parastajā skolā un mudināja arvien izmēģināt dažādas lietas. Mēģināt visu! «Paskaties, kas ir tajā vietā,» šiem vārdiem viņa dzīvē piemita savdabīga jēga. Kad mācījās braukt ar riteni, «iznīcināja» Diānas velosipēdu, palūdza pamēģināt brāļa braucamrīku. Drīz vien garāžā mētājās jau četri deformēti velosipēdi. Orija Džeina viņam sacīja, ka bērniem vienmēr gadās nokrist, kad mēģina likt tehnikai darboties.
Ceturtajā klasē Maiks iesaistījās futbola programmā. Viņa aizsardzības spēlētāja stratēģija bija steigties palīgā tajā spēles situācijā, kur nepieciešams. Tā kā viņš nevarēja saskatīt, kas kontrolē bumbu, gadījās dažādi pārpratumi — viņš saskrējās ar savas komandas spēlētājiem, tiesnešiem, ieskrēja skatītāju solos, «līdz nāvei» nobiedēja pretinieku komandas spēlētājus. Viņš spēlēja ne tikai futbolu, bet arī kikbolu un beisbolu, un (burtiskā un pārnestā nozīmē) ieskrēja visur, jo, darot to lēnāk, viņš kaut ko nokavēs. Māsa nespēja noskatīties bez baiļu trīsām uz viņa ikdienas puniem un nobrāzumiem. Un drīz vien notika tā, ka Maiks sāka vēlēties paspēt visur. Tajā pašā gadā viņš pieteicās ielu šķērsošanas skolēnu patruļā. Skolas direktors to viņam liedza, bet Maiks uzstāja, ka dzirdot automašīnas un spējot situāciju kontrolēt. Jau drīz vien Maiks tradicionālajā uniformā palīdzēja bērniem šķērsot ielu. Mājās Orija Džeina centās tikt galā ar savu mātes instinktu. Kad Maiks pārradās mājās un paskaidroja, ka seja ir asiņaina tādēļ, ka piedalījies riteņbraukšanas sacensībās, kurās gadījās apgāzt trīsriteni, viņa neteica vārdus, kas pirmie nāca prātā, bet pajautāja: «Kurš no jums uzvarēja?»
Kad Maiks atkal lūdza atļauju piedalīties nākamajās sacīkstēs, māte teica: «Protams, tu vari piedalīties. Mēģini turēties labajā ceļa pusē.»
Kad Maikam apritēja 14 gadi, pienāca laiks, kad māte uzstādīja prasību tēvam dzīvot citur, jo viņa dzeršana kļuva ģimenei apgrūtinoša un uzvedība nebija piemērota kopdzīvei ar bērniem. Maiks diez vai juta jel kādu zaudējumu. Viņš ieinteresējās par amatieru radio un uzsāka būvēt 25 metrus augstu torni, lai iegūtu maksimālu diapazonu. Māte iekoda lūpā, noraugoties, kā Maiks uzmontēja pirmo trīs metrus garo posmu. Tad otro. Brīdī, kad viņš balansēja, slienot augšā ceturto posmu, viņa iekāpa auto un brauca projām — vēl tagad neatceras, kurp. Kad atgriezās, 25 metrus augstais tornis greznoja viņas nekustamo īpašumu.
Maiks izmēģināja māsas auto pa piebraucamo ceļu, viņš pievienojās cīkstoņu komandai, pielietoja eholokācijas sistēmu, lai kontrolētu situāciju galda tenisā, viņš spēlēja ģitāru. Jo vairāk viņš darīja, jo grūtāk kļuva iedomāties, ka varētu apstāties. Un tā likās neapgāžama patiesība pat tad, ja viss nebeidzās tik labi kā bija iecerēts. Maiks bija pārliecināts — vajag tikai mēģināt, un viss sanāks labi.
(Turpinājums sekos)
