Atkal gaismā. 3. daļa
Kad dzīve traucas uz augšu

Roberts Kursons (Robert Kurson)
Tulkojis Pēteris Locāns

Maiks ieguva starptautisko attiecību maģistra grādu Džona Hopkinsa universitātē un sāka interesēties, kā būtu, ja varētu dabūt darbu ASV Centrālās izlūkošanas aģentūrā. Aģentūra līdz šim nebija pieņēmusi darbā analītiķi, kurš ir neredzīgs. Tā bija zaudējusi labvēlību politiķu aprindās un lielu daļu no sava kādreizējā romantiskā spožuma, bet Maikam šī darbavieta likās neatvairāma. Viņu pieņēma par politiskā riska analītiķi Āfrikā. Darbs bija svarīgs un satraukumu pilns, īpaši pieprasīts, kad uzticētajās valstīs brieda nemieri. Tas bija darbs, kur talants neko daudz nenozīmēja, vienmēr tiksi augšup pa karjeras kāpnēm un pelnīsi vairāk. Tieši prognozējamība Maikam sāka likties nāvējoša.

Viņš uzsāka jaunu darbu tehnoloģiju jomā un ātri vien iemācījās arī slēpot. Maiks traucās pa šo dzīvi lielā ātrumā!

1982. gada parolimpiskajās spēlēs ieguva 3 zelta medaļas. Pavadonis slēpoja tikai kādu metru viņam priekšā. Citi pasaules sportisti slēpoja drošā (dažus metrus) attālumā aiz pavadoņa. Meja metode ļāva ieturēt precīzāku virzienu, bet palielināja sadursmes risku vai slēpju sapīšanos.

Nākamo paraolimpisko spēļu organizētāji Sarajevā bija uzaicinājuši slēpošanas sacensībās piedalīties amputantus, bet atteica līdzdalību neredzīgajiem. It kā diviem cilvēkiem (slēpotājam un pavadonim) neiznākot vietas. Šāda negodīga rīcība Maiku šokēja.

Viņi abi ar pavadoni paši apmaksāja braucienu uz Sarajevu. Sanfrancisko radio stacijā Maiks izcīnīja īpašu pasi, kas deva iespēju nokļūt Serbijas kalnos. Mejs sarunājās ar sportistiem, pārvietojoties uz slēpēm no vienas vietas uz otru.

Pēc tam, kad amputanti bija veikuši savus paredzētos nobraucienus, pavadonis teica:
«Maik, es domāju, ka mēs varētu pamēģināt».

Sākotnēji ideja izklausījās neprātīga — viņi bija svešā valstī, visapkārt sargi, līdzdalība sacensībā nebija oficiāli atļauta. Un tad viņam atkal radās šī dīvainā sajūta — izlem! Pēc dažām minūtēm Maiks ar pavadoni jau lidoja no kalna lejup, slēpju pāriem atrodoties tuvā attālumā. Skatītāji uzgavilēja — olimpisko spēļu vēsturē pirmais neredzīgais slēpotājs! Apsardzes vīrs uzkāpa uz finiša līnijas un jau pacēla ieroci. Mejs saprata — pasākums draud beigties ar nopietnām nepatikšanām.

Maiks bija uzstādījis pasaules rekordu neredzīgajiem nobraukšanā no kalna ar slēpēm — 104,6 kilometri stundā. Rekords joprojām nav pārspēts.

Tajā pašā gadā Mejs pievienojās inženieriem, lai konstruētu pirmo lāzera atskaņotāju (īsteno lāzeru atskaņotāju priekšteci), kas spēlēja vinila skaņu plates ar lāzera staru.

Kompānija piesaistīja investorus, tomēr pārtrauca ražošanu. Mejs bija ārkārtīgi sarūgtināts. Viņš jau bija izgaršojis sajūtu, kā ir būt celmlauzim kādā nozarē, un nevēlējās to zaudēt.

Vēl pirms «Sandero group» dibināšanas Mejam bija mēģinājumi uzsākt ražot pārnēsājamo Braila un runājošo GPS ierīci. Kādam Vjetnamas kara veterānam lielākā vēlēšanās bija iemācīties patstāvīgi atrast pārtikas veikalu.

Maiks viņam palīdzēja ar savu jauno izgudrojumu, un, sekojot ierīces norādēm, viņi abi nokļuva veikalā.
Puisis piezvanīja sievai un vaicāja: «Ko atnest no veikala?»

Maiks dzirdēja balsī ārkārtīgu lepnuma sajūtu. Un tieši tad viņš saprata, ka vēlas izveidot un attīstīt kompāniju, kas ražotu cilvēkiem šādas ierīces.

Ap to pašu laiku Maiks satika sievieti, kas bija brīvprātīgi uzņēmusies neredzīgo slēpotāju pavadoņa pienākumu. Viņu uzreiz piesaistīja Dženiferas visaptverošā zinātkāre un aizraušanās ar mākslas pasauli. No citu cilvēku iespaidiem viņš saprata, ka Dženifera turklāt ir simpātiska.

Abi sāka satikties. Dženifera atklāja, ka Maiks ir harizmātisks puisis un brīnišķīgs sarunu biedrs. Viņi kopā devās zirgu izjādēs, Eiropas ievērojamo vietu apskatēs, slēpošanas pasākumos Dienvidamerikā.

Mejam ļoti patika arī tas, ka Dženifera nepiešķir pārāk lielu nozīmi viņa neredzēšanai un ar to saistītajiem sasniegumiem.

Un tieši šobrīd, kad dzīve bija ieguvusi līdzsvaru un sākusi sniegt īstu gandarījumu, bet biznesa attīstībai bija nepieciešama viņa nedalīta uzmanība, nāca doktors Gudmens ar savu piedāvājumu...
Un atkal bija šī dīvainā dunoņai līdzīgā dzirdes sajūta...

Pēc 43 gadus ilgās traukšanās uz priekšu, nu, pienācis brīdis, kad pasaulei jāapstājas, lai cilvēks varētu izlemt — palikt vai lēkt uz priekšu…