Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Aigariņš – cilvēks un mūziķis

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2015 / Nr. 10 - 2015

Nodaļa — Mūsējo personība

Aigariņš – cilvēks un mūziķis
Inita Ozoliņa

(Turpinājums. Sākums «Rosme» 09.2015.)

2000. gadā iznāk mūziķa pirmais soloalbums «Aigariņš Nr. 1», 2003. gadā albums «Ir ļoti labi rukšiem būt», 2010. gadā — «Saldais grēks». Pašlaik mūziķis strādā pie ceturtā albuma tapšanas. Rudenī Aigariņš piedalījās «Amigo» Dzintara dziesmās ar dziesmu «Es tevi gribu», kas tapusi jau 30 gadus — 1985. gadā draudzene nolasīja Imanta Ziedoņa dzeju, kas Aigaram iepatikās.

Šīs trīsdaļīgās dziesmas divas daļas mūziķis sakomponējis un savulaik parādījis autoram. Dzejnieks jautājis — bet kur trešā daļa? To Aigars gan apsolījis, bet dzejnieks to diemžēl vairs nesagaidīja. Tā tapusi pavisam nesen, kad ap diviem naktī bijis jātrūkstas no gultas, jāņem ģitāra, lai ar tās palīdzību radītu šo trešo daļu.

Par to, ka dziesma tiešām izdevusies, var spriest arī klausītāji. Aigars pastāsta, ka dzīvē iepazinis daudz mūzikas instrumentu. Sāka ar ermoņikām, tad ģitāru, kuras spēli apguva pašmācības ceļā, vērojot gan kāda vecāko klašu puiša spēli, gan savu muzikālo brālēnu spēli.

Skolotāja Voldemāra Sulaiņa vadībā nedaudz apgūta akordeona spēle, skolas pūtēju orķestrī pūsta trompete, pamēģināts spēlēt bungas un dziedāt. Beidzot Aigars ticis pie labas ģitāras, bet tā vairāk noder komponējot dziesmas. Muzikanta gaitās tiek spēlēts sintezators un, protams, dziedāts.

Skaņu ierakstu studijās, iedziedot dziesmas, Aigariņam palīdz citi mūziķi, piespēlējot kādu solo instrumentu. «Saksofonists un pasniedzējs Zintis Žvars mūzikas skolā, un sieva, pasniedzēja mūzikas skolā, pianiste. Un Rēbuku Valdis, arī Strazdumuižas internātskolā mācījies.

Ja vajag mutes ermoņikas, es palūdzu no grupas «Dakota» Šlujevu Sašu (Aleksandru). Tad ir akordeonists Kaspars Gulbis, kas spēlē Siguldā grupā «Belakords», augstas raudzes akordeonists, grūti būtu atrast Latvijā labāku, virtuozāku. Kādreiz mēs smejamies, kad viņš iespēlē manai dziesmai solo partiju, tā ir daudz smukāka par visu dziesmu kopā. Man ir pieejami ārkārtīgi labi, spēcīgi mūziķi, un ar to es jūtos bagāts. Man atliek tikai dziedāt un komponēt.

Vārdus dažreiz esmu paslinks rakstīt, tad man ir arī vairāki vārdu autori, dzejnieki, kas man uzraksta dziesmām vārdus, ja nu es netieku galā. Tā, kā «Fotogrāfijai» Elita Tilčika uzrakstīja skaistus vārdus. Liepājā ir Sergejs Abramovs, kas ārkārtīgi labus vārdus raksta.

Ar vārdu autoriem man nav problēmu. Nu, ja galīgi nekā nav, tad pats domāju. Diskā «Saldais grēks» lielāko daļu savai mūzikai pats vārdiņus esmu domājis.

Man dažkārt pārmet, kāpēc man ļoti daudz dziesmu ir par meitenēm, par krodziņiem, par tādām iedzeršanām, bet es vienmēr atbildu — tā jau ir mūsu mentalitāte, jo cilvēkiem kaut kas tāds jautrs, mundrs patīk, tēma tāda ierasta ir.

Latvieši vienmēr vairāk vai mazāk tādi krogus brāļi ir bijuši, pie katras baznīcas taču bija krogs, neba nu vienmēr tā trakā dzeršana, bet krogā gāja, satikās, aprunājās... man dziesmas ir pārsvarā jautras. Un tad nu visi priecājas, kad es uzrakstu kaut ko arī tādu nopietnāku, tādu mierīgāku...»

Par dziesmām

«Šķiet, ka pirmajā albumiņā es divas dziesmas dziedāju ne savas. Man piedāvāja iedziedāt vienu skaņu operatora dziesmu un vienu Alda Šteimaņa dziesmu. Otrajā «Ir ļoti labi rukšiem būt» man iedeva melodiju, dziesmu, un palūdza, lai es uztaisu latviešu vārdus.

Es nezināju vācu valodā, par ko tur dzied. Vien dzirdēju, ka tur ir «kvī,-kvī,ruk-ruk, mū.» Tad es sapratu, ka vajag par cūkām kaut ko, par rukšiem. Tad es uzrakstīju tādus vārdus. Trešajā albumiņā ir viena Andra Šīranta dziesma — «Klaidoņa sapnis».

Jaunajā albumā man plānā ir visas savas dziesmas, bet, ja piedāvās, varbūt arī dziedāšu kādu; neesmu lepns, spēju novērtēt arī citu dziesmas. Protams, ja tās man piestāv, ja tās man skan. Īpaši nevaru dziedāt ne kantri, ne roku. Jo katram jau ir savs stils, no tā ir ļoti grūti izlīst. Man jāpieturas pie tā, kas labāk padodas, ar ko esmu iekarojis savus klausītājus.»

Šī vasara Aigaram bija spraiga, koncerttūrēs tika izbraukātas daudzas Latvijas pilsētas. «Jābraukā pa ļoti daudzām pilsētām, tajā skaitā Kurzemes pilsētām, jo mana sieviņa ir kurzemniece no Alsungas puses. Tad izbraukāju visu Kurzemi, ne tikai Alsungu. Pabiju Kandavā, Kuldīgā, Piltenē, Skrundā,» stāsta mūziķis. «Tā es dzīvoju, sieviņa ar mašīnīti mani vadā pa spēlēm. Vasarsvētkos filmējos Bīriņos, katru gadu ir tāda televīzijas filmēšana, koncerts milzīgs, un es piedalos šajos pasākumos.»

Aigars piemin, ka 30 gadu laikā divas reizes bijušas tādas — Jāņos nav jāspēlē kādā pasākumā. Muzikantiem dzīve pilna dažādiem interesantiem notikumiem, ir bijušas veiksmīgākas spēles un ne tik veiksmīgas. Garlaicība nevaldot, tikai pašam, ja kādreiz uznāk slinkums, tad tas ir jāpārvar.

25.jūlijā Vecrīgā, «Rokkafejnīcā» mūziķis filmējās «Amigo Dzintara dziesmu» raidījumā. Tad par viņu bija raidījums stundas garumā, tur mēs varējām viņu redzēt un dzirdēt.

Aigars sevi uzskata par Latvijas patriotu — ne valdības, bet Latvijas kā dzimtenes. Viņam ir iespējas apceļot savu dzimto zemi koncertējot. Viņš netiecas pēc tāliem ceļojumiem ārpus dzimtenes, pat ciemos braukt ārpus Latvijas viņam nepatīk. Šoruden paredzēts brauciens uz Īriju, kur uz pusēm ar grupu «Liepavots» 19. septembrī bija jānospēlē «ballīte» tautiešiem. Pirms vairākiem gadiem mūziķis jau pabijis šajā zemē, Limerikā, kur spēlējis koncertballītē.

Aigaram patīk gatavot ēdienu, svētkos viņš ir galvenais salātu meistars. Viņš vāc receptes, pieraksta tās; ir pat vairākas iesietas recepšu grāmatiņas. Kādreiz viņš ir kolekcionējis nažus, atslēgu brelokus, ir bijuši dažādi hobiji.