Nodaļa — Mūsējo vēsture
Strazdumuižas pūtēju orķestra vēsture
Valentīna Ķīse, Ilgvars Hofmanis
(Turpinājums. Sākums «Rosme» 09.2015./10.2015.)
Šā gada 1. decembrī aprit 115 gadi kopš Strazdumuižā dibināts Neredzīgo institūta Pūtēju orķestris. Atzīmējot šo gadskārtu, piedāvājam lasītājiem īsu šī kolektīva vēstures izklāstu.
Skaista tradīcija bija ieviesusies pūtēju orķestrim vasarās, sevišķi svētdienās vai arī dažreiz darbdienas vakaros, kad orķestris sapulcējās vienā no institūta teritorijas stūrīšiem — zem ozoliem vai kādā citā vietā un spēlēja koncerta gabalus, diskgabalus, vārdu sakot, ar savu mūziku iepriecināja savus līdzbiedrus.
Bija arī tādi gadījumi, kad virs pūtēju orķestra atlidoja lakstīgala un tā pievienoja savus treļļus, dažreiz pat pārspēja pūtēju skaņas. Bet kādā vakarā gadījās interesants atgadījums. Mēs sastrīdējāmies un lakstīgala pazuda. Vai tā bija sagadīšanās? Bet tā tas notika un no tās reizes šī tradīcija izzuda. Tas notika 1934.g. 1. maijā.
Vairākas institūta audzēkņu grupas, ar institūta vadības atļauju, rīkoja privātus koncertus — grupa dziedātāju un spēlētāju organizēja koncertus paši, pret atlīdzību. Vienā no šādām grupām ietilpa arī pūtēju orķestris. To sastāvā vīru dubultkvartets, soliste Leontīne Ajevska, Broņislavs Ajevskis dziedāja baritonu un viņš arī spēlēja orķestrī.
Tātad izveidojās apmēram 12 cilvēku grupa. Tajā ietilpa Bērziņš, Vedekers, M.Gudriņiks, J. Slaidiņš, N. Jagodkins, B. Ajevsķis, L. Ajevska, K. Fernests, V. Sulainis, Boitmans. Šī grupa pēc Institūta vadības atzinuma bija tā labākā, kurai bija augstvērtīgākas programmas un ļoti labi sagatavotas.
Viņi patiesi programmas slīpēja, lai nebūtu kauns par sniegto koncertu. Solisti—vokālisti bija Ajevskis Broņislavs, Ajevska Leontīne, Marta Ērglis Sulaine (dzimusi Vītola), Vilma Apsīte un vēl citi. Bez tam, vēl mums bija Pūtēju kvartets. Tur arī tādas dziesmiņas, sevišķi kad uz Ziemassvētku eglīti bija jāgatavo. Šajā kvartetā spēlēja Ēvalds Redikers, es — altu, N. Jagodkins tenoru un V. Sulainis basu.
Bija divi koncerti Rēzeknē. Sevišķi pirmais bija ārkārtīgi labi apmeklēts. Mēs nopelnījām 18 latus tīrā peļņā, sedzot visus izdevumus. Pēc koncerta bija ierastā balle, kurā paši spēlēja, dziedāja «refrēnus», kā teica, pie dejām, tādējādi gūstot lielu piekrišanu. Tā bija arī zināma neredzīgo propaganda, ka neredzīgie var kaut ko darīt.
Cerams, ka šie koncerti bez zināmām sekām nepalika. Mums vēl bija viens sarīkots tāds koncertu cikls Balvos un Rugājos. Tur bija Gruziņa dzimtene. Mēs tur arī nospēlējām koncertu. Gruziņa paziņas mums iedeva zirgus un no Balviem uz Rugājiem 18 kilometrus ļoti jautrā braucienā 12 cilvēkus atveda. Tur mēs pie V. Gruziņa mājās pavadījām kādas 2 dienas.
Viesojāmies, sanāca apkārtnes jaunieši, ļoti pacilātā garastāvoklī, visi priecājāmies, pēc koncertiem dejoja, mēs spēlējām. Vārdu sakot, tas bija viens tāds ļoti jauks un patīkams gan koncerts, gan brīvā laika pavadīšana.Līdzīgs koncerts mums arī bija Zaubē, kur mūsu muzikanta Bērziņa dzimtā puse. Dabīgi, tādās reizēs šie sarīkojumi varbūt izdodas labāk, kā tie, kur ir pilnīgi sveši cilvēki.
Vēl tāds atgadījums. Tas notika 30. gados. Tajā laikā Institūtā viesojās daudzi ārzemnieki — pārstāvji no Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, šķiet, ka arī no Somijas. Priekš viņiem bija jāspēlē himnas un jāsniedz arī koncerts.
Pūtēji spēlēja vienu garāku gabalu, Puškevica dziesmu popūriju. Kā nu tas gadījās, kā nē, bet kad nospēlēja līdz pusei un viss orķestris ar diriģentu priekšgalā aizmirsa kas tālāk jāspēlē. Orķestris apstājas, muzikanti izlaiž no ragiem ūdeņus, kad uzreiz no aizmugures viens saka: «lāči». Nu orķestris sāk spēlēt «Lāčus» tālāk. Diriģents veikli noskaita — viens, divi — un tā laimīgi to gabalu pabeidza.
Tas nu būtu bijis nekas, bet pēc tam departamenta direktors O. Sīlis (ilgus gadus Labklājības ministrijā O. Sīlis, visticamāk, vadījis Sociālās apgādības departamentu) prasa: «Helmaņa kungs, jūs laikam sajukāt?» «Nebūt nē, Sīļa kungs. Gabals ļoti garš un komponists jau ir paredzējis speciālu ūdens izlaišanas pauzi» O. Sīlis neticīgi nogrozīja galvu — «var jau būt». Ar to tas arī beidzās.
Bija arī tāds gadījums. Pūtēji aizgājuši uz Baložu krogu, iedzēruši un sākuši spēlēt. Viņu spēle iepatikās krodziniekam un tas salīga viņus lai nāk spēlēt pa vakariem. Kad to uzzināja Institūta vadība, tā aizliedza spēlēt un viņi bija spiesti lauzt līgumu. Krodzinieks laikam bija kaut ko samaksājis un kaut kādas nepatikšanas arī bija.
No esperantieša I. Čačes atmiņām: «Es vadīju kursus un neredzīgie izmācījās esperanto un nodarbības katrreiz beidzās ar dančiem. Varat saprast tehnikuma lielo zāli. Divdesmit četri neredzīgie pūtēji piepūta visu to zāli un visu Rīgu izdancināja. Tad Krastiņa pamatskola, kas tepat tagad Ļeņina ielā, tanī laika Vidzemes šosejā 40/37 (tagad šķiet Brīvības ielā). Tur 12 pūtēji arī piepūta visu zālīti pilnu un prefekts arī bija kā vecs esperantiets, tas atļāva līdz pulksten pieciem no rīta dancot.»
1935. vai 36. gados arī skolā tika izveidots Pūtēju orķestris, kurā sāka spēlēt 6 zēni: M.Gudriņiks, A.Dracmanis, K.Krupenņikovs, Bumbuls u.c. Viņi ārpus Institūta koncertus nesniedza, bet vienīgi dažus priekšnesumus kādā no vietējiem sarīkojumiem, kā Ziemsvētku eglītē u.tml.
Otrā Pasaules kara laikā pieaugušo Pūtēju orķestris nedarbojās.
(Turpinājums nākamajā numurā)
