Mūžībā aizvadot
Zinta Pētersone 25.01.1939. — 21.02.2015.
Pusmūža vien tu dzīvē baudīji,
Par savu tautu mūžu atdevi;
Tavs mūžs nau zudis, augs tev labā ziņā:
Simts gadus dzīvosi tu tautas miņā.
Rainis
Zinta Pētersone dzimusi Jelgavā, Spāru ģimenē. Zintas bērnība pagāja Bērzē. Viņas tēvs Ludvigs Spāre, māte Vilma, jaunākais brālis Aldis. Tēvs bija siera meistars pienotavā, arī Zinta bērnībā daudz laika pavadīja pienotavā; viņa vēl nesen prata pastāstīt, kā pareizi pagatavojams siers.
Zinta beigusi Jelgavas pedagoģisko institūtu, strādāja Jaunpils skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tomēr mīlestība uz dzimto valodu un literatūru, kā arī zināšanu alkas bija tik lielas, ka Zinta turpināja mācības Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātē, ko beidza 1965. gadā. Jau studiju gados Zinta iemīlēja izcilo latviešu dzejnieku Raini, arī viņas diplomdarbs bija par Raiņa lugu «Jāzeps un viņa brāļi». Tāpat Zintai tuva bija Rūdolfa Blaumaņa daiļrade. Viņa teica, ka tas jācitē, lai nepazustu valodas skaistums. Arī par Andreju Upīti viņa līdzīgi izteicās.
1966. gadā darba gaitas Zintu atveda uz Neredzīgo bibliotēku, kur viņa ierunāja tekstus kasetēs. Viņa daudz darbojās ar Neredzīgo skolas bērniem, mācīja lasīt, izprast un iemīlēt dzeju. Šeit izpaudās viņas skolotājas talants un zināšanas.
Paralēli Zinta piedalījās VEF Kultūras pils amatieru teātrī, ko tolaik vadīja Arnolds Liniņš. Jo spilgti varēja izpausties un gūt piepildījumu vēl viena Zintas mīlestība — uz teātri. Amatieru teātrī Zinta iepazinās un iemīlēja fotogrāfu Eduardu Pētersonu.
1969. gadā tika nodibināta ģimene, svētīta ar diviem bērniem — 1971. gadā dzima meita Zita, bet 1973. gadā — dēls Vilnis.
Jau strādājot Neredzīgo bibliotēkā, Zinta sāka darboties arī toreizējā neredzīgo pansionātā Juglā. 1977. gadā Zinta Pētersone atstāja darbu bibliotēkā un pansionātā vadīja kultūras dzīvi, dramatisko pulciņu «Veldze» un ansambli «Prieks».
Zinta caur un cauri bija kultūras cilvēks, viņu interesēja grāmatas par ievērojamiem māksliniekiem, mūzika, jo īpaši opera. Viņas mīļākais dziedātājs bija Jānis Zābers.
1995. gadā neredzīgo pansionātā Zinta iepazinās ar Ēriku Volfu, un sekoja mīlestības pilna kopdzīve līdz 2009. gadam, kad Ēriks tika aizsaukts mūžībā.
No Zintas var mācīties ļoti daudz — viņas mīlestību uz darbu, cilvēkiem un «pansionāriem», kā viņa mēdza teikt. Darbā Zinta bija ļoti pacietīga, un tomēr ļoti prasīga — dramatiskā pulciņa dalībniekiem mācīja ne tikai tekstu, bet tika izstrādāta katra nianse, intonācija, katrs žests un kustība. Tāpat tika piemeklēts katra iestudējuma muzikālais noformējums.
Gatavojoties koncertiem vai literārajām pēcpusdienām, arī viss tika izdomāts līdz pēdējam sīkumam. Ja gaidāms koncerts, Zinta pastāstīja par viesmākslinieku vai kolektīvu, sākot ar informāciju par to, beidzot ar to, kā mākslinieki ģērbušies. Tāpat būtisks bija jautājums par pasākuma dalībnieku pacienāšanu — vai šim pasākumam piemērotāka būs kafija ar cepumiem, vai zāļu tēja ar medusmaizēm.
Ar siltām atmiņām un pateicību Zintu piemin Tamāra Melberga, Velta Rolle, Rute Erenberga, Vladimirs Krops, Alda Zariņa, komponists Māris Lasmanis, Baiba Lasmane, Baiba Zīle, Sniedze Zīle, VSAC «Rīga» filiāles «Jugla» daudzie iemītnieki, darbinieki un daudzi citi.
2015. gada 25. februārī uz filiāli «Jugla» atvadīties no Zintas Pētersones bija atnākuši vairāk kā 100 cilvēki: mākslinieki, neredzīgo ciemata iedzīvotāji, neredzīgo bibliotēkas darbinieki. Mūziku atskaņoja Zintas draugi: privātās mūzikas skolas «Namiņš» direktore un skolotāja, kas regulāri sniedza koncertus VSAC. Tāpat skanēja siltas un mīļas atvadu runas. 26. februārī Zinta Pētersone tika guldīta Penkules kapos līdzās savai mīļajai māmiņai.
2015. gada 6. aprīlī pl. 14, Zintas vārda dienā un Otrajās Lieldienās, VSAC filiāles «Jugla» zālē notiks Zintas Pētersones piemiņai veltīts koncerts «Visapkārt ziedi, ziedi, ziedi...», kurā Zintas izvēlētu un sakārtotu dzeju lasīs LNerB darbiniece Alda Zariņa, bet Māra Lasmaņa dziesmas par ziediem dziedās un spēlēs VSAC ansambļi «Prieks» un «Retro».
Baiba Lasmane
