Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Delnu izvērstos pirkstos turi debesis

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2015 / Nr. 7 - 2015

Nodaļa — Mūsējo literatūra

Delnu izvērstos pirkstos turi debesis
Valentīna Jēkabsone

Maz ir. Un tomēr vēl var sastapt lauku nelielos ceļus. Uz katru no mazpilsētām ved zemes ceļi. Tie ir ceļi, kas gaidīt gaida asfalta klājumu. Lauku ceļi neko negaida, tie spītīgi saglabājas un priecājas par nācēju, nevis mašīnu riepu ornamentiem. Lauku ceļu veido sliedes. Vidējā, platāka — to veidojuši zirga pakavi. Divas malējās sliedes ir koka riteņu sliedes, ko veidojuši lauku darbu rati vai drošku elegantie riteņi.

Ceļā gar atmērīto gruntsgabalu zemē ieraktajām atzīmēm līdz kaimiņam tuvākā viensētā parādās ceturtā sliede. Tā ir kājām gājēja taka. Tā nozūd pie lielākiem attālumiem, kad gājējs pārkārtojas uz vidējo, zirga pakavu iemīto taku. Tāds ceļš ir brīnumu pasaules un dvēseles lidojumu skrejceļš. Minētajam skrejceļam nav nepieciešams ieskriešanās garums, to izmanto jebkuros laika apstākļos.

Šodien tu būsi kājāmgājējs. Aiz tālumā vīdošā pagrieziena tu lūgsi apstādināt mašīnu. Iecerētā ceļa galamērķi tu nevari sasniegt, braucot pa šoseju. Jāizkāpj no mašīnas. Ceļa līkums ir sasniegts. Draugu gaviļu un vēlējumu pavadīts tu rausies ārā no mašīnas. Aizcirtis durvis aiz sevis, neatskatoties, tu pacel roku un pamāj mašīnā palikušiem. Automašīna, tāpat kā izpūtēja smacējošais tvans, putekļus vīdami, nozūd aiz piekalnes.

Tu pacel abas rokas. Nesamais, kas tikko bija tavās rokās, nu, radis vietu siena pļavā vienkopus ar violetajiem zvaniņiem. Pats redzi un izjūti tikai debesis. Pār tevi klājas vienīgi debesu jums. Tu pat nevēlies precizēt — būtne no citas planētas esi tu vai draugi, kas aizbrauca mašīnā.

Uzrunā sevi, tu jūti, ka stāvi uz zemes. Tu nebalsti uz saliektiem pleciem zemeslodi, tu iztaisnotās rokās, delnu izvērstos pirkstos turi debesis. Debesis nav elektronikas četrstūrī iekļauta bildīte. Debesis ir visums, bezgalība. Apjaut, uzrunā, radi un esi atvērts darba brīnuma esības gandarījumam!

Lai to veiktu, vajag attālināties no asfalta klājuma. Jāatrod zirga pakavu iemītais lauku ceļš. Tāds bija. Tāds ir! Ielūkojies savas dzīves apzināšanas albūma pirmajās lapās. Lūkojies tālumā! Ir tikai daba. Tikai daba. Tev ir veicies! Pļāvumu gaidoša, sīku radību sanoša lauka puķu pārpilna pļava. Skatiens rod nelielas noras, pakalnus, gubu krūmājus, birztalas un pagaidām vēl neizcirstā priežu sila zilgmi. Tev ir pasniegts fons, lai tu ielūkotos pagātnē. Tava bērnība ir spēkā arī ar atpakaļ ejošu laiku.

Cinis

Atmiņā iespraucas pirmais Lielās dzīves akcents. Bērnības dienu basās kājas iepazīst vīzītes. Skraidīt tajās ir smagāk, bet drošāk. Vīzītes ir darba apavi, tātad tev uzticēts darbs. Ikvienam darbam ir nosaukums un lietas, kas nepieciešamas tā veikšanai.

Vīzītes tēvs nopina, lai, skraidot pa lielo lauku, nesavainotu pēdas. Tev uzticētā darba nosaukums ir — cūku gans. Tava nodarbes dienesta pakāpe — cūku gans — ir cienījams amats. Tu esi vecumā, kad vārds cūka vēl nav ieguvis īpašības vārda nokrāsu. Bērnu grāmatiņu un pasaku morāle ir labsirdības un darba cildinājums.

Zemtekstus tu atpazīsi grāmatās, kuras pratīsi lasīt vēlāk. Šodien tu esi nopietnības pārņemts un zini, ka tavs darbs nav sēdēt uz ciņa. Tu saproti arī to, ka cūku gans nevar veikt savus pienākumus pilnībā bez palīga — četrkājainā kranča, darba valodā — bez labās rokas.

Ikvienā darbā ir atpūtas un ēdiena ieturēšanas laiks. Tāds paredzēts arī cūku ganam. Rītos, kad cūkas jau izlaistas no kūts, māte steidzas uz māju, lai sauktu ganiņu darbā. Ganiņš saņem uz pleca nēsājamu rupja linu audekla maisiņu. Sausāku vietu un kadiķīšu puduru ganībās ir daudz. Izvēlies kādu cinīti, kur ērtāk piesēsties.

Tev maisiņā ir līdzi dotā maizīte un dzeramais. Lai to saudzīgi pārbaudītu, nevar jau sēdēt zālītē, kur staigā un rakņājas cūkas un skraida Krancis. Maizītes divi riecieni un piena pudelīte ir ievīstīti tīrā linu drāniņā. Kad drāniņu esi izklājis uz ciņa, ganiņa nesteidzīgais laiks ļauj tev atcerēties kādu no bildītēm vienā tavā grāmatiņā. Varbūt ganiņš, kas bija tajā bildītē, esi tu pats? Patiesība, kura apkārt, ir tik līdzīga bildītei grāmatiņā!

Rupjmaizes šķēlītēm pa vidu ir ar krējumu un sāli samīcīts biezpiens. Māte arvien saka — gaļas gabals pie maizītes nākas tēvam, kad tas brauc uz mežu pēc malkas. Arī piena pudelītē ir paniņas, jo piens saulītē varot saskābt.

Man jau piens nemaz tā negaršo, ja nu vienīgi, tikko izslaukts vēl ar putām, kas rodas, kāšot pienu. Kā es, tā arī lielais runcis ar zaļajām acīm protam būt klusi un mākam gaidīt kūts tuvumā. Ganos labāk garšo paniņas. Tajās ir daudz sīku sviesta drupanu, un tad ar rupjmaizīti kopā ir ļoti garšīgi! Krancim no tā nekas negaršo. Varbūt runcis būtu pierunājams nākt līdzi ganīt govis. Tā jau ir ganu kastas augstāka pakāpe. Cūkām runcis netuvojas.

Savukārt, Krancis man ir labs draugs. Mamma parasti man iedod kādu kauliņu priekš drauga. Bet vienlaicīgi mieloties mēs nedrīkstam. Cūkas ir gudras. Ja tās jutīs, ka neviens nepieskata, tad skaties — pa kartupeļu vagām ložņā baltas muguras. Arī Krancis ir gudrs — ja es sēžu uz ciņa, tas nozīmē — darba vadības groži nodoti viņa atbildībā. Nu, Krancis ir pilnīgā pārliecībā, ka pēc tādas uzticēšanās viņam tiks garšīgs kumosiņš.

Uz ciņa es parasti sēžu, kad saulīte atrodas tieši virs galvas. Māte saka, ka pusdienlaiks ir tad, kad nav redzama ēna. Tā es zinu, kad ir īstais laiks noņemt linu maisiņu no pleca. Kad saulīte ir jau otrā pusē, nekā bija no rīta, es sāku skatīties uz māju pusi. Māte kā pulkstenis zina ēdienreizes laiku. Tad, kā ierasts, māte nāk klēts galā pie lielā bērza un māj ar gaisā paceltu roku.

Tas nozīmē, ka Krancim jādod pavēle doties uz ganību attālo stūri. Krancis savā darbā ir meistars. Suņa riešana cūkām ir kā ganiņa žagariņš. Krancis, skraidīdams pa loku, salasa visas cūkas vienkopus bariņā un tad visu baru savā valodā bīda uz māju pusi. Kranča darbs noslēdzas, kad cūkas ir pie silēm aiz lielās govju kūts. Tad mēs abi kopīgi saņemam pateicību par darbu un visu pēcpusdienu un vakaru darām, ko sirds vēlas.