Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Berlīnes čempionāts vieglatlētikā — ieskaites posms mūsējiem

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2015 / Nr. 8 - 2015

Berlīnes čempionāts vieglatlētikā — ieskaites posms mūsējiem
Edgars Kļaviņš, LNSS prezidents

No 19. jūnija līdz 21. jūnijam Vācijas galvaspilsētā Berlīnē norisinājās Berlīnes atklātais čempionāts vieglatlētikā, kas arī viens no GrandPrix ieskaites posmiem. No Latvijas Neredzīgo sporta savienības atlētiem šoreiz devās tikai vieglatlēts Edgars Kļaviņš (LNSS prezidents) ar treneri Uldi Kurzemnieku.

Pirmajā sacensību dienā, saulei mijoties ar lietus lāsēm un vēja šaltīm, Edgars devās samērot spēkus ar citiem sprinteriem 100 m distancē. Edgars finišēja pēc 11,88 sekundēm, kas bija pietiekams rezultāts, lai kā ar sesto labāko rezultātu iekļūtu finālā.

Nākamajā sacensību dienā laika apstākļiem tikai pasliktinoties, vēja brāzmās un ik pa laikam lietus lāsēm krītot, Edgars devās tāllēkšanas sektorā, kur labāko rezultātu sasniedza trešajā mēģinājumā, aizlecot 5,79 m, kas bija pietiekams, lai iegūtu 3.vietu un izpildītu A normatīvu uz Pasaules čempionātu vieglatlētikā 2015. gadā.

Uzreiz pēc tāllēkšanas E. Kļaviņam bija jādodas uz 100 m finālu, kur finišu sasniedza pēc 11,87 sekundēm ar mīnuss 2,4 pretvēju, ierindojoties 4. vietā, tādējādi izpildot B normatīvu Pasaules čempionātam vieglatlētikā, kurš norisināsies Dohā. Edgaram līdz A normatīvam pietrūka 0,02 sekundes.

Edgara Kļaviņa komentārs pēc sacensībām: «Es šogad vēl nevienu reizi neesmu izjutis skrējienu, lai pēc finiša varētu pateikt, ka labi noskrēju. Rezultāts ir atbilstošs ieguldītajam darbam, šogad vairāku iemeslu dēļ esmu mazāk strādājis kā pagājušo gadu, jo pēc Eiropas čempionātā gūtās traumas ilgu laiku nevarēju patrenēties un bija problēmas ar motivāciju, gribējās visu beigt. Un šogad man bija prioritāte pabeigt labi universitāti, kas arī izdevās.

Bet svarīgākais, ka man ir izpildīti normatīvi uz Pasaules čempionātu. Labi, ka līdz tam vēl ir daudz laika, var kārtīgi pastrādāt, un tad jau skrējienu arī sākšu izjust. Par tāllēkšanu vispār nedomāju, diez vai, ka es lēkšu, kaut normatīvs ir izpildīts.

Šīs sacensības man bija ļoti svarīgas, kas ļāva saprast, ko es gribu darīt tālāk pēc universitātes beigšanas, jo piedāvājumi un varianti bija visdažādākie. Bet tagad beidzot pieņēmu lēmumu.»