Nodaļa — Mūsējo literatūra

Leģendām un brīnumiem tītais Aglonas dievnams
Rūdolfs Linužs

Tuvojoties lielajiem svētkiem, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienai, no malu malām uz Aglonu plūst svētceļnieku straumes. Gan mazos bariņos, gan labi organizētās lielās ļaužu grupās tie steidzas pēc iespējamā brīnuma, kurš varētu viņu dzīves kaut nedaudz mainīt. Visi vēlas saņemt Aglonas Dievmātes svētību, pasmelt ūdeni no Svētā avota, izjust kaut uz mirkli dvēseles mieru.

Katram, kurš izvēlas svētceļnieka gaitu, viņa visu izraudzīto ceļu no sākuma līdz galam prāts pat neapzināti lūdz Jaunavas Marijas palīdzību. Pār lūpām klusi, reizē ar ieelpu un izelpu plūst vārdi «Jaunava Svētā Aglonas baznīcā». Ķermenis kļūst viegls, tu jūties tā, it kā tev būtu piestiprināti spārni, kas celtu gaisā. Tā ir himna Aglonas Dievmātei, kuru zina visi, kam Dievs ir sirdī.

Tēvs ar meitu arī ir devušies svētceļojumā uz Aglonu. Viņi soļo roku rokā, jo meitenes redze ir stipri pasliktinājusies, un pārvietošanās viņai sagādā grūtības. Tēvs, būdams ticīgs cilvēks, vēlas lūgt Dievmātes atbalstu, lai jel notiktu tāds brīnums, ka meitene nepaliktu pilnīgi akla. Kaut lūgsnas un avota ūdens palīdzētu un meitas acis kļūtu skaidrākas! Tēvs soļodams pie sevis klusi čukst: «Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā!»

Viņu ceļš nav no tālajiem. Pa priekšu gāja kāda lielāka svētceļnieku grupa, bet tēvs ar meitu nolēma mērot ceļu divatā. Viņi gāja klusēdami, katrs iegrimis savās domās, tik pa brīdim tie pārmija pa kādam vārdam. Te negaidot meita jautā tēvam:

— Tēti, vai Dievmāte spēj visu? Vai ir viņas spēkos atgriezt manu redzi?

— Domāju, ka nē. Viņa tik var kopā ar mums par to lūgties, — paskatījies uz meitu, atbildēja tēvs. — Viņa ir kā tilts starp cilvēkiem un savu dēlu Jēzu. Jo mēs vairāk lūdzamies Dievmāti, jo stiprāks kļūst tilts, jo drošāk mēs varam spert soļus pretī Jēzum. Tikai viņš spēj darīt brīnumus.

— Tad es vēl vairāk lūgšos Jaunavu Mariju, varbūt tad manas lūgsnas nokļūs līdz Jēzum, — nopūzdamās, klusi teica meitene.

— Tēti, pastāsti, lūdzu, vēlreiz leģendu par Aglonu un Brīnumdarītājas Dievmātes svētgleznu! — to teikdama, meita vēl stiprāk pieķērās tēva rokai.

Tēvs paskatījās tajā virzienā, kur varētu atrasties Aglonas bazilika, un iesāka teiku:

— Tas bija trīspadsmitais gadsimts, kurš vēsturē ar asinīm ir rakstīts. Tas bija māņu, juku, nodevības laiks, kad draugs draugam tapa naidnieks. Toreiz Lietuvā valdīja ķēniņš Mindaugs, viņu par ķēniņu bija Romas pāvests cēlis. Viņam zelta kroni galvā lika, kristīja to pats Rīgas arhibīskaps. Par krustēvu bija ordeņmestrs, kas savu laimi nebūt nav slēpis. Par sievu Mindaugs bija latgalieti ņēmis, tai līdz ar viņu tika ķēniņienes kronis.

Viņa bija Madelānu pils virsaiša meita, kuru sauca skaistā vārdā — Marta. Tā dāvāja tam četrus dēlus, kuriem bija lapsas gudrība un lāča spēks. Narimunts un Vaišvilks — tie karavīri cēli, Ruklis un Rupeiķis — vēl mazgadīgi zēni. Bet tur, kur sapratne un saticība valda, mostas ļaunums, skaudība, kas skalda.

Ja tu naidnieku par draugu turi, tad mugurā tas ietriec dunci.

Mindaugs ar jaunākajiem dēliem veda ziņu savas sievas radiem. Ka Madelānu pils dižciltīgā Marta jau atdusas aizkapa valstībā. Te tumsas aizsegā kā maitu lijas tiem uzbruka no slēpņa vīri. Kas ģērbušies bija laupītāju skrandās, bet Mindaugs tomēr izrādījās vērīgs. Tas atpazina kunigaiti Treinotu, kuru kādreiz bija godā cēlis.

Viņš nezemojās, viņš nesauca pēc žēlastības, jo zināja, ka tādas nebūs. Līdz tikko zobens grieza viņa sirdi, viņš lūdza Dievmāti, lai drošībā ir dēli. Aglonā, kur tagad slejas dievnams, kur svētceļnieku straumes plūst. Tur tika nogalināts Mindaugs, un abi mazgadīgie dēli tam blakus dus. Dzird vecus ļaudis runājam, bet vai tā taisnība, vai baumas. Ka ķēniņa Mindauga kapakmens esot Aglonas baznīcā, kur Dievmātes altāris. Vēl tikai neliels pagātnes pieskāriens, nu jau Lietuvā valda ķēniņš Vitauts.

Par draugu tam kļūst Turku ķeizars, tas labu nodomu un ticības vadīts, dāvā Vitautam Brīnumdarītājas Dievmātes svētgleznu, lai tā sargā viņu un tā pili Trāķos. Vitauts kādam Viļņas māksliniekam liek, lai šai gleznai dubultniece tiek. Tad viņš Aglonas baltajiem tēviem to dāvā, lai tie par Dievmāti un tās altāri gādā. Bazilikā, virs kuras altāra atrodas šī glezna, ir jūtams miers, jo to Dievmāte un ķēniņš sargā. Aglonai, Latgales skaistākajam dievnamam, ir daudz kopēja ar Lietuvas Trāķiem. Šie dievnami ir līdzīgi kā divas ūdens lāses.

Nu jau varēja saklausīt Aglonas bazilikas zvanus, tie uz kopēju lūgšanu sauca svētceļniekus tuvus, tālus.