Nodaļa — Mūsējo vēsture
Strazdumuižas pūtēju orķestrim 115
Valentīna Ķīse, Ilgvars Hofmanis
Šā gada 1. decembrī aprit 115 gadi kopš Strazdumuižā dibināts Neredzīgo institūta Pūtēju orķestris. Atzīmējot šo gadskārtu, piedāvājam lasītājiem īsu šī kolektīva vēstures izklāstu.
Pirmsākumi Krievijas impērijā
Garš un spraigs, koncertdarbības piesātināts ir neredzīgo pūtēju kolektīva noietais ceļš. Par šī ceļa sākumiem nav saglabājušās atmiņas, tādēļ aprobežosimies ar faktiem.
1900. g. novembrī Neredzīgo institūta vadītājs Oskars Alberts Notnāgels (Oskar Albert Notnahgel) iegādājas piecus pūšamos instrumentus institūta un darba patversmes pūtēju kvarteta darbības uzsākšanai.
1. decembrī uz nodarbībām piesakās pirmie septiņi institūta audzēkņi un darba patversmes iemītnieki, notiek pirmā pūtēju kvarteta nodarbība. Tādējādi 1900. gada 1. decembris kļūst par Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūta un darba patversmes pūtēju orķestra dibināšanas dienu.
O. Notnāgels lūdz Neredzīgo izglītošanas biedrības (NIB) direktoriju atļaut viņam uz laiku pieņemt pūšamo instrumentu spēles skolotāju. Atbilde nenoteikta, tāpēc Neredzīgo institūta vadītājs nolemj pats papildināt savas zināšanas, jo vidusskolas gados mācījies spēlēt uz pūšamiem instrumentiem. Viņš konsultējas ar Rīgas Pūtēju orķestru biedrības «Ilion» speciālistiem par palīdzības sniegšanu pūtēju kvarteta izveidošanā. Minētās biedrības vadība apsolās sniegt vajadzīgo palīdzību. Decembra otrajā pusē sākas nodarbības.
1901. gada 30. janvārī notiek pirmais koncerts O. Notnāgela vadībā, sniedzot trīs solo un četrus kvarteta priekšnesumus. Februārī nodarbībās piedalās jau 10 dalībnieki. 19. februārī Neredzīgo izglītošanas biedrības direktorijas sēdē O. Notnāgels lūdz atļauju:
— Neredzīgo institūta pūtēju kvartetam atskaņot sēru mūziku Biķeru un Lielajos kapos;
— organizēt otru pūtēju kvartetu sakarā ar audzēkņu lielo interesi apgūt spēli uz pūšamiem instrumentiem.
NIB direktorija akceptē šos priekšlikumus, taču ieteic pūšamos instrumentus iegādāties lietotus no privātiem muzikantiem ar biedrības «Ilion» starpniecību.
Tajā pašā 1901. gadā O. Notnāgels noorganizē otru pūtēju kvartetu. Gada beigās institūtā ir 30 instrumentālās mūzikas atskaņotāji — 10 pūtēji, 12 klavierspēlētāji, 7 cītaristi, 1 ērģelnieks. Šajos skaitļos šķietamo pretrunu laikam var izskaidrot ar to, ka koncertos spēlējuši labākie pūtēji. Pūtēju kvarteti iesaistās institūta ikmēneša mūzikas vakaros, kafijas pēcpusdienās u.c.
1902. gada 27. augustā notiek liels mākslinieciskās pašdarbības koncerts, veltīts I. Valentinovičas dibinātās Neredzīgo skolas 30 gadu jubilejai, kurā piedalās arī viens no pūtēju kvartetiem. Septembrī pūtēju kvartets uzsāk muzicēt bēru ceremonijās.
Ar 1903. gadu institūta pūtēju kvarteti sāk sadarboties ar Strazdumuižas kokvilnas manufaktūras ugunsdzēsēju komandas pūtēju orķestri, rīko kopējus koncertus — vasarās Strazdumuižas parkā, ziemās fabrikas kluba zālē. Pirmo reizi Strazdumuižas parkā pūtēju orķestris koncertē 1903. gada 24. jūnijā.
Tai pašā gadā abi kvarteti apvienojas, un, iestājoties vēl diviem spēlētājiem, izveidojas pūtēju orķestris ar 10 dalībniekiem. O. Notnāgels iegādājas vēl piecus pūšamos instrumentus. Augustā pūšamos instrumentus apgūt sāk seši jauni spēlētāji, palielinot pūtēju skaitu līdz 16.
1905. gada oktobrī notiek plašs instrumentālo ansambļu koncerts, veltīts Darba patversmes dibināšanas 15. gadadienai. Piedalās pūtēju orķestris 16 cilvēku sastāvā.
1906. gada vasarā sakarā ar veselības pasliktināšanos O. Notnāgels pašdarbību nodod savas neredzīgās, muzikāli apdāvinātās palīdzes Kristīnes Cībantes (1866 — 1951) rokās, bet tā paša gada 15. augustā pavisam atstāj darbu institūtā. 1906. gadā spēlē 15 pūtēji. K. Cībante plāno pāris gadu laikā sagatavot pūtēju orķestri tik tālu, lai tas varētu koncertēt atklātos maksas koncertos. Viņa sāk apgūt pūtēju orķestra vadīšanas iemaņas.
1907. gada 21. jūlijā O. Notnāgels mirst. 25. jūlijā viņa dibinātais ansamblis spēlē sēru melodijas Lielajos kapos sava dibinātāja apbedīšanas ceremonijā.
1909. gada 1. novembrī Jāņa ģildē pēc deviņu gadu pārtraukuma notiek Institūta un Darba patversmes mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu koncerts, kurā piedalās arī pūtēju orķestris. Programmā: pūtēju solo, Šuberts «Pav Vebiscum»; Lorenz Sofion marš, Mendelsona «Abschied vom Walde», O. Notnāgela «Gebet» u.c. Par koncertu rakstīts «Riagascher Tage blatt», «Riagascher Rundschau». Tā paša gada vasarā instrumentālie ansambļi koncertē Jelgavā diakonistu iestādes žēlsirdīgo māsu un Pēterburgas neredzīgo iestādes delegācijas viesošanās reizē institūtā.
1910. gadā instrumentu ansambļi spēlē Vācu biedrības un Diakonistu iestādes delegāciju viesošanās laikā.
1911. gada 14. maijā instrumentu ansambļi sniedz maksas koncertu Latviešu biedrības zālē. «Dzimtenes vēstnesī» koncerta priekšvakarā raksta: «Klavieres tiek spēlētas 2 un 4-rocīgi, uz cītariem spēlē trio, uz ragiem — solo, un pēdīgi arī ragu pūtēju koris parādīs savas spējas». Ragi — metāla pūšamie instrumenti, ragu koris — pūtēju orķestris.
1913. gada 15. jūlijā pūtēju orķestris pilnā sastāvā spēlē bēru ceremonijā Helenas Notnāgelas (Helena Notnahgel), bijušās institūta saimniecības vadītājas, bērēs, bet tā paša gada 22. oktobrī pūtēji uzstājas koncertā, kas veltīts veco ļaužu nama atklāšanas svinībām.
1914. gadā institūta direktors Ernests Fromholds Treijs (Ernest Fromhold Trey) pūtējus iesaista insitūtā notiekošajos dievkalpojumos. Šā paša gada otrajā pusē, sakarā ar I Pasaules kara izcelšanos, sarūk kultūras dzīve, jo daļa DP iemītnieku aizbrauc uz savām dzimtajām vietām.
1915. gadā, pateicoties E. Treija un K. Cībantes neatlaidībai, muzicēšanas nodarbības un koncerti institūtā netiek pārtraukti. Notiek mūzikas vakari, pūtēju kvartets uzstājas dievkalpojumos.
1917. gadā DP dzīvo ļoti grūtos apstākļos. Augustā no Rīgas aizbrauc K. Cībante. Mākslinieciskā pašdarbība paliek E. Treija ziņā. Darbojas 5 pūtēji, 4 cītaristi un 3 pianisti. Beidzis pastāvēt pūtēju orķestris.
1918. gadā Rīgā atgriežas K. Cībante un uzsāk nodarbības ar pūtēju kvartetu, pianistiem un kori 40 cilvēku sastāvā. (Turpinājums nākamajā numurā)
