Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Aivars Lorencs - ģēnijs ar apbrīnojamu spītību un izturību. Zinātnieks un Profesors!

ProjektiIedvesmas stāsti

Aivars Lorencs - ģēnijs ar apbrīnojamu spītību un izturību. Zinātnieks un Profesors!

Aivars Lorencs dzimis 1933. gada 7. decembrī Ventspils apriņķa Dundagas pagasta Ušu ciemā zvejnieku ģimenē. 1941. gada rudenī Aivars sāka mācīties Kolkas pamatskolā. Skolotāja Marija Neilande uzklausīja zēnu un atzina, ka puikam esot viegla galva. Šis pareģojums izrādījies pareizs, skolotāji ar Aivaru bijuši apmierināti.

Tikai viena vaina — zēns izrādījies liels palaidnieks. Skolotāja Neilande priecājusies, ka zēnam ir dzīva, spilgta iztēle ar raksturīgām šī vecuma bērniem neapvaldītas fantāzijas iezīmēm. 1944. gada rudenī, kad Sarkanās armijas trieciena

 rezultātā vācu armija strauji atkāpās, Lorenci pārvācās uz Dundagas pusi pie paziņām. Pagāja ziema, beidzās karš, un ģimene varēja atgriezties mājās, bet tur izskatījās pavisam savādi. Puikas dedzīgi noņēmās ar kara trofeju izpēti.

Un tad tas notika! Bija 1945. gada augusts. Tēvs no rīta izbrauca jūrā, vecāmāte aizbrauca uz Dundagu, lai tirgotu zivis. Zēns no jūrmalas pārnesa granātas detonatoru, ko līdz tēva pārbraukšanai vajadzēja izjaukt. Tas līdz šim bija darīts vairākkārt, tikai šoreiz traucēja steiga — Aivars darbojās ar detonatoru, paņēma āmuru un nedaudz uzsita pa kapsulu… Vienu vienīgu reizi. Aizritēja tikai kāda tūkstošdaļa sekundes, līdz liesma un šķembas sasniedza acis un ķermeni.

1945./1946. mācību gads pagāja bez skolas. 1946. gada rudenī Aivaram sākās jauna dzīve — mācības Neredzīgo vidusskolā Rīgā. Gāja gadi. Aivars mācījās labi. Būdams 10. klases skolnieks, Aivars lūdza skolas vadību ļaut kā eksternim kārtot eksāmenus par 11. klasi. Tā 1953. gadā viņš beidza Rīgas 2. neklātienes vidusskolu.

Šajā laikā Aivara dzīvē notiek negaidīts pavērsiens — līdz šim tuvinieki nenovērtēja Aivara intelektuālās spējas, uzskatīja viņu par nepilnvērtīgu darba darītāju. Un te no mājas uz māju ceļo avīze «Padomju Jaunatne» ar Ē. Vilka rakstu «Lielums» par Aivaru Lorencu.

No šī brīža attieksme pret nākamo zinātnieku mainās. Aivaru interesē fizika, tomēr viņš nolemj studēt matemātiku. Ir sāpīgi un grūti pieņemt šo lēmumu, taču jaunietis saprot, ka būs neiespējami veikt neskaitāmus praktiskos eksperimentus fizikā. Arī matemātikā būs zināmi šķēršļi un grūtības, bet Aivars ir pārliecināts par savu gribu, izturību un pacietību to pārvarēšanā. 1953. gada rudenī Aivars Lorencs iestājās LVU Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļā. Bezgala grūti bija atrast cilvēku, kurš spētu lasīt priekšā specifisko zinātnisko literatūru. Par samaksu apmēram 10 gadus, kaut arī neregulāri, lasītāja bija Berta Smiļģe. Nebija viegli sakrāt šo summu, taču bez atlīdzības neviens to nedarīja. Šī pastāvīgā atkarība dažkārt neļāva nokārtot eksāmenus laikā, jo nebija cilvēka, kurš palīdzētu sagatavoties pietiekami labi. Ja Lorencs nebija eksāmenam sagatavojies labi, viņš vienkārši negāja uz to. Ja bija iespēja sagatavoties, kārtoja eksāmenus pirms termiņa.

Tā 2. kursā, ejot uz eksāmenu, Aivars netīši iekrīt lūkā jeb pagrabā un stipri savaino kāju, tomēr ierodas uz eksāmenu, kurš jau bija beidzies. Satiekot pasniedzēju, viņš lūdz pieņemt eksāmenu, noklusējot īsto kavējuma iemeslu. Kāpēc? Lorencs negribēja, lai viņu žēlo.

Pēc šī negadījuma Aivara dzīvē iestājas zināma krīze — viņš sāk apšaubīt savu izvēli, nav īstas pārliecības, vai pietiks izturības sekmīgi pabeigt studijas. Viņš apzinās, ka nav neviena, uz kuru varētu paļauties. Tieši tagad ir vajadzība redzēt sevi saprastu, lielas slāpes pēc palīdzības, taču arī pats Lorencs ir noslēgts, atturīgs, slēpj no

apkārtējiem notiekošo savā dvēselē. Viņa iekšējā pasaulē mitinās stūrgalvīga patstāvība, kuru Lorencs ir attīstījis un izkopis visu mūžu. Personīgā drosme un griba palīdz atbildēt uz lielāko dzīves jautājumu: «Vai tu izturēsi? Vai varēsi palikt uzticīgs savam mērķim?» Bez izturības, šīs vissvarīgākās īpašības, arī izcilas spējas, laba izglītība, pat ģēnija spējas var būt veltīgas. Jā, Lorencam ir stiprs raksturs, arī šai neveiksmei jātiek pāri. Lekcijas Lorencs pierakstīja Braila rakstā, tas ir četras

reizes lēnāk. Tā kā matemātikā studenti iztika ar piezīmēm, tad Lorencam bija krietni jāpaļaujas uz savu atmiņu. Pēc augstskolas beigšanas Aivars Lorencs nolēma

specializēties abstraktajā algebrā, kas saistīta ar elementārajām daļiņām un kurai ir plašs pielietojums modernajā fizikā. Lorenca rokās nonāk Holandes zinātnieka Van der Vardena darbs «Mūsdienu algebra», klasiska abstraktās algebras monogrāfija. Lorencam iesaka kandidāta disertācijas vadītāju meklēt Maskavā un, protams,

tur arī to aizstāvēt. Latvijā tajā laikā vēl tikko sākās kibernētisko ideju sensāciju laiks.

Lorencs zināja, ka, iestājoties aspirantūrā Maskavā, vajag kaut ko zināt no šīs Van der Vardena grāmatas. Bet laika bija maz, problēmas ar lasīšanu, un grāmata netika pietiekami izpētīta. Komisija novērtēja Lorenca diplomdarbu ļoti augsti, bet abstraktajā algebrā viņš saņēma neapmierinošu atzīmi tieši par tiem jautājumiem,

kas bija izklāstīti Van der Vardena grāmatā.

Lorencs atgriezās Rīgā. Visu labi pārdomājis, saprata, ka ne jau matemātiku viņš nesaprot — viņš nebija zinājis to, kas jāzina. Viņš nolēma, ka tā šī lieta atstāta netiks.

Tā pagāja rudens, pienāca 1959. gads. Janvārī Lorencs saņēma uzaicinājumu no Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta darbinieka docenta E. Āriņa

strādāt viņa vadītajā matemātiķu grupā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Šī grupa strādāja pie programmēšanas un citiem kibernētikas jautājumiem. Noformējot

dokumentus, Lorencs sastopas ar neizpratni un neuzticību — kā gan neredzīgs cilvēks varēs šeit strādāt? Lorencs pierādīja, ka spēj tikt galā ar saviem pienākumiem. Viņa pētāmais lauks — kā mašīna modelē jēdzienu veidošanās procesu.

Tajā pašā laikā viņš turpināja abstraktās algebras studijas, lai iestātos aspirantūrā. Lai sagatavotos eksāmeniem, apgūtu komplicētās teorijas, piemēram, izlasītu S. Klīnija grāmatu «Ievads matemātikā», kas būtībā ir ievads matemātiskajā loģikā, bija vajadzīga kvalificēta palīdzība. Nācās pašam algot sekretāru.

1964. gadā Lorencs patstāvīgi pabeidza doktora kandidāta disertāciju.

1969. gadā viņš tika ievēlēts par institūta Diskrētās matemātikas laboratorijas vadītāju. Pēc pāris gadiem Lorencs uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu atbrīvot viņu no šiem pienākumiem, jo uzskatīja, ka viņam nepietiek organizatoriskās apķērības, lai vadītu laboratoriju tādā līmenī, kādā pats bija iecerējis.

Viņš sāka strādāt par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku institūta Galīgo automātu nodaļas Automātu analīzes laboratorijā un turpināja darbu pie doktora disertācijas.

Pēc tam A. Lorencs strādāja LVU Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātiskās analīzes katedrā. Disertācijas aizstāvēšanā radās sarežģījumi — bija grūti atrast cilvēku, kurš spētu iedziļināties un pilnībā izprast oriģinālo jaunumu. Pirmajā variantā disertācijai bija divas daļas — tehniskais risinājums un matemātiskais pamatojums. Tehnisko risinājumu saprata inženieris, kurš nesaprata matemātisko pusi. Savukārt matemātisko pusi saprata vērtētājs, matemātiķis, kurš nespēja iedziļināties tehniskajā risinājumā. Rezultātā disertācija netika pielaista aizstāvēšanai. Lorencs pieņēma lēmumu nopietni un centīgi strādāt tālāk, jo uz spēles bija likta visa viņa nākotne.

Nepilnu četru gadu laikā Lorencs uzrakstīja otru doktora disertāciju, kurā viņš klasiskās matemātikas valodā izteica citus konstruktīvus risinājumus. Tā tulkota daudzās valodās un atzinīgi novērtēta zinātnieku aprindās.

Ar stabilu dzīves skatījumu un neizsīkstošu optimismu Lorenca visnotaļ apbrīnojamo personību, manuprāt, ideāli papildināja viņa kundze Valija. Dzīvesbiedre strādāja

Strazdumuižas internātskolā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem par vēstures skolotāju, ilgus gadus bija mācību pārzine. Viņas pedagoga talants ir novērtēts ar

Triju Zvaigžņu ordeni. Jaunākais dēls Kamils kā galveno atzīmē tēva mērķtiecību, salīdzina viņu ar vikingu neatkarīgo dabu un vēlmi tiekties uz jaunām uzvarām. Kamils ir jūrnieks, un, pārbraucot mājās, viņš gaidījis tēva izsmeļošo stāstījumu par Latvijā notikušo prombūtnes laikā. Ar tēvu varot runāt par jebkuru tēmu.

Aivars Lorencs bija zinātnieks, matemātiķis, kura pētījumi guvuši ievērību un atzinību tālu aiz Latvijas robežām. Viņš ir vienīgais šāda mēroga neredzīgs zinātnieks visā Latvijas vēsturē. Lai to panāktu, vajag izcilu prātu, izgudrotāja talantu un sūru, smagu darbu. Aivars Lorencs ir habilitētais matemātikas zinātņu doktors, LU profesors.

A. Lorencam ir ap 80 zinātnisko darbu publikāciju. Par viņa publikācijām interesējas starptautiski zinātniskie žurnāli. Viņš ir sarakstījis sešas zinātniskās grāmatas. Viena no tām — «Konstruktīvās varbūtisko automātu teorijas elementi» — tulkota angļu valodā. Par to Latvijā un ārzemēs interesējas teorētiķi un praktiķi. Profesors A. Lorencs domāja arī par studentiem, un 1993. gadā izdota mācību grāmata «Automātu kontrole un diagnostika».

A. Lorenca zinātnieka vārds ir iekļauts Latvijas Padomju enciklopēdijas 6. sējumā. Viņa kā latviešu zinātnieka biogrāfija lasāma arī Starptautiskajā Intelektuāļu vārdnīcas 8. sējumā. Amerikas Savienoto valstu Biogrāfiju institūts katru gadu izcilām personībām piešķir goda nosaukumu «Gada cilvēks» par sevišķiem nopelniem

profesionālās un sabiedriskās darbības jomā. Šo goda nosaukumu un tam atbilstošo Zelta medaļu 1995. gadā saņēma arī Aivars Lorencs. Tas ir liels gods mūsu mazajai Latvijai, ka mums ir tik izcils un slavens zinātnieks, profesors un matemātiķis —

Aivars Lorencs!

Aivara Lorenca dzīves gājums apstājās 2017. gada 10. oktobrī.

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autore: Sarmīte Rozīte

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa