Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Arnolds Skride - ja viņš savā mūžā būtu vadījis tikai kori «Jolanta», tad ar to vien viņš būtu iegājis Latvijas koru vēsturē.

ProjektiIedvesmas stāsti

Arnolds Skride - ja viņš savā mūžā būtu vadījis tikai kori «Jolanta», tad ar to vien viņš būtu iegājis Latvijas koru vēsturē.

Kurš gan pirms gadiem desmit Strazdumuižā nezināja Arnolda Skrides vārdu! Jau no 1960. gada ar pārtraukumiem viņš darbojies Latvijas Neredzīgo biedrības klubā ar kori. Žurnāliste Biruta Eglīte reiz rakstīja — ja Arnolds Skride savā mūžā būtu vadījis tikai kori «Jolanta», tad ar to vien viņš būtu iegājis Latvijas koru vēsturē.

Kā tad viss sākās? Igaunis Jānis Reinfelds par dienēšanu Latvijas bataljonos saņēma no Alojas pagasta «Bitenieku» mājas. Par sievu viņš apņēma pierobežas meiteni Elizabeti, un ģimenē piedzima četri bērni: Augusts, kurš šajā saulē nodzīvoja vienu gadu, Zenta, kuras dzīves ilgums bija 27 gadi, Jānis un pastarītis Arnolds, kurš piedzima 1927. gada 15. aprīlī. Māte bija no muzikālas ģimenes, dziedāja gan latviešu, gan igauņu tautasdziesmas. Laikam jau no māmuļas Arnolds mantoja muzikalitāti.

Jānis iemācījās spēlēt vijoli, bet mazais Arnolds klausījās brāļa spēlē un iemīlēja vijoli uz mūžu. Tieši Jānis uzdāvināja mazajam brālim pirmo vijoli. Arnolds izrādījās neparasti apdāvināts skolnieks — pabeidzis pamatskolu, puisis devās uz Rīgu pie brāļa un iestājās V. Olava komercskolā. Jānim kaimiņos dzīvoja gleznotājs Ārijs Skride ar sievu Vilmu, sabiedrībā sauktu par Viju. Abi bija inteliģenti cilvēki, Vija zināja piecas valodas un bija ieguvusi labu izglītību. Šī bija liktenīgi laimīga sastapšanās. Arnolda personību, viņa garīgo pasauli veidoja tieši Ārijs un Vija Skrides. Šajā ģimenē valdīja sapratne, savstarpēja cieņa un mīlestība uz dabu, darbu, mākslu un mūziku. Tika ielikti pamati visai turpmākajai Arnolda radošajai darbībai. Šie cilvēki iepazīstināja viņu ar mūzikas un mākslas pasauli. Vijas rosināts, jauneklis pirmo reizi aizgāja uz operas teātri, kur noskatījās baletu «Parīzes Dievmātes katedrāle », to diriģēja Leonīds Vīgners. Šis pirmais teātra apmeklējums atstāja dziļas atmiņas uz visu mūžu. Jānis un Arnolds daudz muzicēja mājās kopā ar Viju. Lai pilnveidotu savu vijoļspēli, Arnolds iestājās Rīgas Tautas konservatorijas (tag. J. Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas) vijoles klasē. Vajadzēja apgūt arī klavierspēli. Te atkal neatsveramu ieguldījumu un atbalstu sniedza Vija Skride. Skaistu, vērtīgu un mūzikas piepildītu laiku Arnolds pavadīja šajā ģimenē, viņš jutās kā dēls. Kad Vija saslima, visas rūpes par ģimenes sadzīvi, ikdienas darbiem uzņēmās tieši Arnolds. Smagos darbus strādādams, viņš sabeidza rokas, un nācās atteikties no sapņa par vijoļspēli.

Lielu ietekmi uz Arnoldu atstāja Gustavs Ernesakss ar savu vīru kori, kas 1950.-to gadu sākumā viesojās Rīgā. Arnolds apmeklēja visus vieskoncertus un jau tad skaidri zināja, ka viņš vēlas kļūt par diriģentu. Jaunietis iestājās mūzikas skolā kordiriģentu klasē. Tur viņš iepazinās ar vairākiem cilvēkiem, kuriem viņa dzīvē vēlāk bija liela nozīme, tai skaitā ar Māru, kura kļuva par Arnolda pirmo dzīvesbiedri. Un atkal tika saņemts liels atbalsts no Skridu ģimenes.
Rūpējoties par sev tuvajiem cilvēkiem, visas grūtības dzīvē Arnolds pārvarēja ar neatlaidību un enerģiju. Viņa dzīvē galvenais bija mūzika. Aiz pateicības, mīlestības un cieņas Arnolds pieņēma Skrides uzvārdu, lai tas neizzustu no Latvijas kultūras vēstures.
Arnoldu Skridi darba gaitas aizveda uz vairākām Latvijas pilsētām. Kad 1960. gadā diriģenta slimības dēļ bez vadības palika Latvijas Neredzīgo biedrības jauktais koris, tika ieteikts Arnolds Skride. Vadīt neredzīgo kori nav nekāda joka lieta, tas bija nopietns pārbaudījums gan diriģenta spēkam, gan dziedātājiem. Bija jāpaiet laikam, līdz diriģents sāka izprast un pielāgoties neredzīgajiem
dziedātājiem un kamēr izstrādāja tikai šim korim raksturīgo darba stilu. Kad diriģents un koristi bija viens otru pieņēmuši un izpratuši, sākās pilnvērtīga un ražena darbība. Par to liecina jau tas vien, ka korī tajā laikā dziedāja līdz pat 70 dziedātāju. 1968. gadā ar diriģenta ierosmi konkursa kārtībā koris ieguva Pētera Jaunzema ieteikto nosaukumu «Jolanta». 1969. gadā korim piešķīra Tautas kora nosaukumu. Par diriģenta uzdrošināšanos un dziedātāju smago un neatlaidīgo darbu liecina spēja iestudēt tādus lielus skaņdarbus kā A. Jurjāna kantāti «Tēvijai», P. Barisona kantāti «Brīnumzeme», J. Ivanova simfonisko poēmu «Atlantīda» un daudzus citus.

Par varēšanu liecināja dalība trijos Dziesmusvētkos, un kur nu vēl daudzie izbraukumu koncerti Rīgā un daudzviet
Latvijā, Tartu un Pērnavā (Igaunijā), Viļņā (Lietuvā), Maskavā, Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburgā), Krasnojarskā, Permā, Sverdlovskā (tag. Jekaterinburgā), Gorkijā (tag. Ņižņijnovgorodā), Mahačkalā, Petrozavodskā — Krievijā un autonomās republikās. Tbilisi (Gruzijā), Erevānā (Armēnijā), Dušanbē (Tadžikistānā), kā arī daudzās citās vietās plašajā bijušās padomju savienības teritorijā. Arnolds bija visu šo koncertu režisors un organizators, kā mēs tagad sakām — menedžeris. Viņam bija dabas dots organizatora talants, viņš uzdrošinājās, ticēja dziedātāju spējām un varēšanai, iestudējot lielos simfoniskos darbus. Jubilejas reizēs aicināja palīgā gan simfonisko orķestri, gan
solistus — Veru Ļihoņinu, Kuprianu Drozdu, Māru Skridi, Albertu Ūsānu un citus.
Iepazinos ar Maestro Skridi 1978. gada rudenī, kad sāku dziedāt korī «Jolanta». Bija nopietni mēģinājumi divas reizes nedēļā, bija koncertbraucieni. Atceros, kā Pērnavā lielā restorānā «Zelta lauva», kurā mums ar igauņu kori bija draudzības vakars, diriģents tik divreiz sasita plaukstas, un mēs jau dziedājām «Pūt, vējiņi». Tāpat dziedājām Novij Afonas alās Gruzijā, lai izbaudītu akustiku. Šādā veidā Maestro saliedēja kori daudzviet, dziedājām arī citas tautasdziesmas, piemēram, «Kur tu skriesi, vanadziņi». Nevaru nepieminēt vienu no A. Skrides vadītajiem koriem — Limbažu tautas kori «Pūt, vējiņi», kuru bieži pieminēja jolantieši un ar kuru mēs sevi it kā salīdzinājām.

Apmēram pēc desmit gadu pārtraukuma 1990.-to gadu vidū diriģents atkal atgriezās pie «Jolantas». Atmoda bija pavērusi jaunas iespējas, bet koristu skaits bija stipri sarucis. Mūža pēdējos gados Arnolds pūlējās nodibināt neredzīgo profesionālo kori, diemžēl šis sapnis tā arī palika nepiepildīts. 2010. gadā koris iesāka savu 127. sezonu, un 1. decembrī VSAC «Rīga» Juglas filiāles zālē Maestro pēdējo reizi stājās kora priekšā. Arnoldam Skridem bija tā laime, kas ne visiem mums dzīvē gadās — visu mūžu nodarboties ar to, kas sirdij tik mīļš. Kopā ar dzīvesbiedri Līgu izaudzināja un mūzikā ievirzīja savas trīs meitiņas. Meitas ir tās, kuras turpina realizēt tēva sapņus. Savā mūžā Arnolds ir dibinājis vairākus korus, ar vairākiem koriem strādājis, piedalījies ar tiem dažādos muzikālos pasākumos. Viņš spēja saskatīt jaunos talantus. Viens no viņa lielākajiem nopelniem ir meitas — vijolniece Baiba Skride, kurai uzdāvināta Stradivari vijole, starptautiski atzītā altiste Linda Skride un pianiste Lauma Skride. Viņas visas ir ieguvušas pasaules slavu. Bet te jau sākas cits stāsts.
Par Skridu ģimeni var lasīt Birutas Eglītes grāmatā «Vienas ģimenes fenomens» («Apgāds Zvaigzne ABC», 1996). Maestro Arnolds Skride bija ne tikai aizrautīgs kordiriģents un pedagogs, bet arī iniciatīvas bagāts sabiedriskais un kultūras darbinieks un gādīgs ģimenes tēvs. Pēc Atmodas tika dibināts daudzbērnu ģimeņu koris «Dēkla», kas laika gaitā pārtapis par kori «Ars Longa», un vairāki citi kolektīvi. Īpaša nozīme ir viņa organizētajam konkursam «Talants Latvijai». A. Skride vairākkārt ievēlēts Rīgas Latviešu biedrības domē un valdē, pildījis arī biedrības priekšsēdētāja vietnieka pienākumus.
Par nopelniem Latvijas labā A. Skride apbalvots ar IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Urna ar Maestro mirstīgajām atliekām guldīta Rīgas 1. Meža kapos, kur arī uzstādīts viņam veltīts piemineklis.



Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors:  Inita Ozoliņa

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa