Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Edgars Kļaviņš

ProjektiIedvesmas stāsti

Edgars Kļaviņš

Edgars Kļaviņš dzimis 1991. gadā Ogrē. Bērnība pavadīta Lielvārdes pusē, kurā spilgti atceras lauku darbus, uzskata, ka tie jau sākotnēji norūdījuši raksturu un palīdzējuši turpmākajā dzīves gaitā. Tajā pašā laikā nepatīkot ilgi uzturēties atmiņās par pagātni, labāk skatīties nākotnē. Edgars nav gājis bērnudārzā, viņu audzinājusi vecmamma. Viņš atminas, ka raksturu vēl vairāk palīdzējusi norūdīt bērnībā gūtā slimība — artrīts, problēmas ar kājām.

Pavadītais laiks Strazdumuižas internātvidusskolā esot bijis vairāk nozīmīgs nevis ar izdarītajiem darbiem, bet ar to, kādi cilvēki bijuši apkārt. Kopumā Edgars velta labus vārdus skolas tā laika kolektīvam, izceļot savu latviešu valodas skolotāju Ligitu un, protams, abus sporta skolotājus — Kasparu un Vladimiru. Viņi visi bijuši atbalsts grūtākos brīžos skolā, jo mācību process Edgaram nav bijis viegls — zināšanas nenāca viegli. Arī šajā ziņā esot bijis jāiegulda liels darbs. Taču reiz Edgars esot saņēmis izcilības diplomu par to, ka neviena atzīme nav bijusi zemāka par septiņi. Vienu brīdi Edgars pat bijis Skolēnu padomes priekšsēdētājs.

Protams, jau vidusskolas laikā Edgars vairāk pievērsies sportam, lai gan asinīs tas bijis visu mūžu. Viņam bijuši trīs sapņi. Pirmais — gribējis kļūt par sporta žurnālistu, tāpēc skolas laikā katru dienu cītīgi sekojis līdzi sporta ziņām medijos. Vēlākos gados viņam bija iespēja komentēt ziemas paralimpisko spēļu atklāšanu. Otrais — viņš vēlējās kļūt par sporta menedžeri, kas arī vēlāk tika īstenots. Un trešais — viņš gribēja kļūt par labu sportistu, ko arī ir izdevies īstenot. Mērķtiecīgi gatavoties sacensībām Edgars sāka vidusskolas laikā pēc Eiropas jaunatnes čempionāta Čehijā. Tieši tobrīd vieglatlētika bija sporta veids, kas Edgaram bija vissvarīgākais. Augstskolā arī prioritāte tika dota sportam — ja bija jāizvēlas starp treniņu vai lekciju, priekšroka tika dota kārtējam treniņam. Tomēr rezultātā Edgars pabeidza LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti un ieguva bakalaura grādu sporta pedagoģijā.

Kā Edgars atminas, tad noteicošās darbības sporta karjerā viņam izšķīrās jau minētajās Eiropas jaunatnes spēlēs, kad tāllēkšanā viņš aizlēcis pāri sešiem metriem.

Tas devis turpmāko pārliecību par savām spējām. Tad arī sapratis, ka var izpildīt normatīvu Londonas paralimpiskajām spēlēm, ko arī izdevās izdarīt vienās no nākamajām sacensībām.

Motivācija nekad nav bijusi problēma, lai dotos uz treniņiem un cītīgi gatavotos sacensībām. Pirms Londonas spēlēm Edgars bija sajūsmināts par uzmanību, kāda tika viņam pievērsta — intervijas, sarunas. Tas viss likās aizraujoši. Vēlāk tas sācis apnikt, jo vienkārši neesot bijis, ko jaunu stāstīt. Edgaram labāk patīk sarunāties ar žurnālistiem, kuri ikdienā neraksta par sportu, jo viņi sarunu spēj pavērst no interesantāka skata punkta.

Pirms Londonas spēlēm, kad Edgaram bija tikai 18 gadu, viņš sastiepis kāju un nācies trenēties atsperties ar otru, kas, protams, būtiski ietekmējis ne tikai rezultātu. Ieejot stadionā uz paralimpiešu vieglatlētikas sacensībām, Edgars esot bijis ļoti pārsteigts un pat samulsis — stadions pilns, aptuveni 80’000 skatītāju. Viņu aplaudēšanu izjutis kā skrejceļa vibrēšanu. Protams, bija arī jāpierod pie televīzijas kameru aizslīdēšanas gar seju dažu centimetru attālumā. Tie, kuri nekad nav bijuši šāda mēroga sacensībās, nav tiesīgi kritizēt par to, kas nav izdevies. Edgars atzīst, ka nav izturējis spiedienu — traucējusi neritmiskā skatītāju aplaudēšana, kas nav sakritusi ar Edgara skriešanas ritmu. Lai tiktu uz nākamajām spēlēm Brazīlijā, viņam pietrūkusi vien nieka 0,01 sekunde 100 metru sprintā. Pats gan uzskata, ka tobrīd bijis savā labākajā sportista formā. Turpmākos startus būtiski ietekmējušas traumas, un tas lika viņam pieņemt lēmumu par trenera nomaiņu, cerot pamainīt kaut ko arī treniņu procesā.

Atgūstot salīdzinoši labu sportisko formu, Edgars pievērsās šķēpmešanai, mēģinot pat izpildīt normatīvu Rio spēlēm. Tas, kā pats atzīst, vairāk bijis līdzeklis atgriezties sacensību apritē. Šis ir bijis laiks, kad Edgaru tiešām interesējušas medaļas. Trenerim esot teicis — ja izdosies izpildīt normatīvu tā knapi, tad uz spēlēm nebraukšot tikai tāpēc, lai būtu ķeksītis. Būtu braucis tikai, ja zinātu, ka ir reālas iespējas izcīnīt augstu vietu. Trenerim gan tas neesot paticis.

Kad Edgaram nācās pārņemt Latvijas Neredzīgo sporta savienības prezidenta amatu, tas neesot bijis vieglākais periods šai organizācijai, tomēr viņā vēl arvien kūsāja sapnis par sporta menedžmenta īstenošanu, tāpēc neslēpj, ka šis prezidenta amats bijis savu ambīciju apmierināšanai. Edgaram palīdzējuši sakari ar cilvēkiem, kuri veicināja šīs organizācijas darbības attīstību. Iespējams, vienīgā negatīvā lieta, kuru Edgars atceras un par kuru cilvēki viņu brīdināja, — kādā brīdī pienāks sajūta, ka viss, ko dari, ir vajadzīgs tikai tev, ne citiem. Un tā tiešām esot arī bijis. Tomēr kopumā Edgars ir gandarīts, ka izdevies attīstīt savienības darbību un iegādāti jauni sporta inventāri: divi jauni šoudauna galdi, divi jauni tandēmu velosipēdi un golbola vārti. Svarīgi bijis arī uzrakstīt un sākt realizēt LNSS sporta attīstības plānu.

No prezidenta amata Edgars esot aizgājis, jo sapratis, ka savu enerģiju varot labāk veltīt citām lietām, kurās iespējams tas būs noderīgāk. Tagad Ogres novadā viņam ir sava sporta skola «Noķer mani», kurā viņš darbojas ar bērniem jauniešu vecumā gan kā treneris, gan skolotājs. Uzskata, ka jūtas vajadzīgs šiem bērniem viņu sportiskajā attīstībā. Edgara mērķis esot — izdarīt visu, lai kāds no šiem jauniešiem reiz tiktu līdz lielajai sporta skatuvei — olimpiskajām spēlēm.

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors: Artūrs Būda

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa