Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Imants Smirnovs - Dzejnieks ar lielo burtu, skaistu dvēseli un pasaules redzējumu.

ProjektiIedvesmas stāsti

Imants Smirnovs - Dzejnieks ar lielo burtu, skaistu dvēseli un pasaules redzējumu.

Bieži par dzejniekiem saka — visu par viņu var uzzināt, lasot viņa dzeju. Varbūt. Bet tad smalki jāprot atšķirt, kur dzejnieks raksta par savu dzīvi un kur viņš raksta par saviem sapņiem. Varbūt sapņi un dzīve nav tik viegli nošķirami?
Es jums pastāstīšu par Imanta Smirnova dzīvi. Dzimis 1935. gada 16. decembrī. Māte Līze, tēvs Pēteris un brālis Gunārs. Visi kopā viņi dzīvo Talsu apriņķa Vandzenes pagastā skaistās dzimtas mājās «Strauti». Kurzemnieks, kurš kā kurzemnieks vairs
nejūtas.
Imants Smirnovs Bērnībā Imants smagi saslimst ar masalām, sāk pasliktināties redze. Ar operācijas palīdzību tā kaut cik tiek saglābta, bet diemžēl parastajā skolā vairs nav iespējams mācīties, tāpēc Imants dodas uz Strazdumuižu Rīgā. Visu mūžu tagad viņš dzīvos un pasauli redzēs caur bieziem briļļu stikliem. Bet redzēs, ļoti skaisti to pasauli redzēs! Tik skaisti, ka jau skolas laikā mēģinās redzēto izteikt dzejā. Daba Juglas ezera krastā, kur atrodas Strazdumuiža, ir pasakaina — rāms ezers, stipri un zaļi koki, spāres un ezera nāras. Skaistas ir arī viņa bērnības atmiņas. Tās visu mūžu ir tik dzīvas, ka turpina dzīvot Imanta dzejā. Imanta dzeju pirmā dzird Antoņina, dzejnieka sieva.

Un es to redzu tā. Īpaši. Uz galda ir balta, tamborēta sedziņa, vāzē ceriņi. Imants un Antoņina sēž pie galda. Viņai balta blūzīte un sarkana lūpu krāsa. Uz galda porcelāna tasītēs kūp kafija. Imants lasa viņai savu veikumu, lapa rokās dreb. Antoņina smaida. Tad viņi runā un sapņo. Un tā jau vairāk nekā 50 gadus. Gan jau ir arī melnumi, gan jau. Mums katram tādi ir. Bet ir daudz gaišā, un pie tā viņi turas. Imants nemīl citiem stāstīt par sevi. Svešākā sabiedrībā mazrunīgs. Kluss. Tikai kopā ar tuvajiem viņš atraisās un kļūst īsteni brīvs.
Ko savā dzīvē var izdarīt dzejnieks, kad neraksta dzeju?
Daudz, ļoti daudz. Ilgus gadus Imants brīvajā laikā ir spēlējis teātri Strazdumuižas klubā. Uz skatuves dēļiem izdzīvotas daudzas
lomas, atmiņā spilgti palikušas izrādes «Pie Melnā Medņa », «Karavīra šinelis» un «Pāri, kas dabonas». Tagad gan vairs Imants teātri nespēlē. Ja nu dažreiz kāda loma pie viņa atgriežas sapņos.

Jau skolā Imants iemācās dambretes spēli un gūst panākumus ne tikai Rīgā. Pateicoties tai, viņš iepazīst interesantus cilvēkus gandrīz visās bijušās padomju savienības republikās. Dzīve gan katru aizvedusi savās gaitās, tuvākas attiecības ar satiktajiem cilvēkiem nav
izveidojušās. Dambrete Imantam māca dzīvi tāpat kā — spēlētajā ir gan zaudējumi, gan uzvaras.
Vēl Imants strādā Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas mācību un ražošanas uzņēmumā, jo arī dzejniekiem jāstrādā. Strādā līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad līdz ar pasūtījumu apjoma samazināšanos nākas no
darba aiziet. Darbs ir darbs, tomēr arī tajā var smelties iedvesmu kādai rindai.
Makšķerēšana!!! Lieli zābaki, plata jaka un makšķerkāts. Grūti pateikt, kas šajā visā Dzejniekam dāvāja vislielāko laimi — ezera krasts ar savām kalmēm un niedru šalkoņu, noķertās zivteles vai vienatne? Un vienatne, lai rakstītu dzeju, ir nepieciešama. Ne tikai dzeju, Imants
raksta arī apsveikuma pantus visiem saviem draugiem un paziņām jubilejās un citos svētkos. Ir rakstīti arī mīļi un izjusti atvadu vārdi, kādu mūžībā aizvadot. Ar dzejoļiem jau pierakstītas trīs klades, ceturtā — līdz pusei. Tie ir apmēram 500 dzejoļi. Ar Imanta dzejas rindām tapušas arī dziesmas. Vairāki komponisti — Imants Ozols, Vladimirs Krops, Edgars Runga — savas melodijas komponējuši
tieši ar Imanta tekstiem.
Imanta dzejoļi publicēti vairākās avīzēs un žurnālos: «Jaunā Balss», «Latvijas Zeme», «Jaunie Stāsti un Romāni», «Neatkarīgā Rīta Avīze», «Saskarsme», «Rosme», «Gaisma Tumsā» un «Zintnieks». Ar pseidonīmu «Jānis Bānis» Imants skaitījies pat štata autors avīzes
«Rīgas Balss» pielikumam «Joku lapa». Publikācijas ir svarīgas, tās dod gandarījumu. Katram dzejniekam jau gribas, lai viņu lasa, lai sniedz vērtējumu, lai mudina rakstīt vēl. Diemžēl Imantam sava dzejas krājuma vēl nav, un es gribu uzsvērt vārdu «vēl». Jo vēl ir laiks, un dzīve ir dāvanu pilna, vai ne tā?

Tagad Imants dzeju raksta reti, bet tomēr raksta. Kā pats izteicies kādā dzejolī: «Ar visām četrām es pie dzejas turos. Ja pazaudēšu to, būs dzīve galā.»
Imantam ir skaista dzīve. Viņš vēl joprojām dzīvo gleznainajā Strazdumuižā, blakus ir viņa Antoņina. Imants ir liels lasītājs, viņš mīl savu zemi, ir īsts dzimtenes patriots. Viņam patīk latviešu mūzika, filmas un iestudējumi. Imantam garšo saldumi un tortes. Viena no tām ir «Cielaviņa», un varbūt daļēji arī tās latviskās garšas dēļ.
Imantam jau pāri 80. Sirma galva un stīvas locītavas.
Imants smaida un ir pateicīgs liktenim.
Jā, Imantam ir skaista dzīve!



Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji
Autors:  Laura Vinogradova

Fotogrāfiju autors Vitālijs Vinogrādovs.   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa