Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Kaspars Biezais

ProjektiIedvesmas stāsti

Kaspars Biezais

Kaspars dzimis 1979. gada 15. decembrī Preiļos. Līvānu bērnudārzā viņam bijis daudz draugu, Strazdumuižas internātvidusskolas mazākajās klasītēs bijis pat teicamnieks. Kasparam palikusi atmiņā operācija slimnīcā, kura veikta ceturtās klases beigās. Viņam nācās izlaist mācību pēdējos mēnešus, kas ietekmēja turpmākās mācības — viņš vairs neesot bijis tik centīgs, tomēr nekad neesot bijis nesekmīgs. Kaspars nesauc sevi par paraugbērnu, tomēr mācības viņam padevušās. Skolā Kasparam vienmēr paticis nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, vienalga — starpbrīžos vai sporta pulciņos. Viņam patika peldēšana, vieglatlētika, bija mēģinājis spēlēt arī šahu, bet tas neesot aizrāvis.

Septītajā klasē sporta skolotājs Vladimirs Priede izveidojis džudo pulciņu, kurā pieteicās daudzi skolas puikas, arī Kaspars. Vēlāk viņš divas reizes nedēļā gājis arī uz džudo treniņiem Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Kaspars atzīst, ka neesot bijis tas labākais cīkstonis, tomēr treniņus apmeklējis regulāri. Kā pamudinājums tam bijušas kopīgas intereses ar draugiem, un tikai pēc tam motivējis treniņu process vai citāda vide. Trenēties džudo neesot grūtāk kā citos sporta veidos, tomēr svarīgi — ar kādu mērķi tas tiek darīts. Kaspars uzsver, ka džudo nav tikai Austrumu cīņas veids, bet arī dzīves filozofija.

Kaspara ceļš uz paralimpiskajām spēlēm sākotnēji neesot bijis viņa mērķis. Tas sanācis, pateicoties vairākām sacensībām, kurās viņš ieguvis augstas vietas. Sākumā džudo komanda brauca uz Lietuvas atklātajiem čempionātiem, kas bija tuvākā vieta, lai mērotos spēkiem ar citiem cīkstoņiem, kuriem arī ir redzes traucējumi. Latvijas komandu tolaik pārstāvēja Raivis Hipšmanis, Jevgēnijs Kolodinskis un treneris Vladimirs Priede. Vēlāk tika izmēģināti spēki arī IBSA Eiropas un pasaules čempionātos.

Kad Kaspars iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, trenera Andra Pimenova vadībā viņš piedalījās akadēmijas atklātajos čempionātos un augstskolu universiādēs.

Visreālākās izredzes tikt uz savām pirmajām paralimpiskajām spēlēm Kasparam radās 2007. gadā, kad pēc izcīnītās piektās vietas IBSA Eiropas čempionātā tika mērķtiecīgi strādāts, lai tiktu uz IBSA pasaules čempionātu Brazīlijā un cīnītos par reitingu, kas dotu iespēju piedalīties paralimpiskajās spēlēs. Izcīnītā septītā vieta bija pietiekami labs rezultāts, lai iekļūtu pasaules reitinga dalītajā 12. vietā un dotos uz paralimpiskajām spēlēm Pekinā 2008. gadā. Jāsaprot, ka katrā svara kategorijā tiek tikai 12 labākie, un nokļūšana uz šāda līmeņa sacensībām jau ir liels sasniegums. Kaspars uzskata, ka bijis ļoti labā sportiskajā formā, iespējams, pat labākajā visā savā sacensību karjerā.

Jautāts — vai bija iespēja sasniegt ko vairāk, Kaspars viennozīmīgi nevarot pateikt. Iespējams, talanta, meistarības vai pieredzes trūkums traucējis. Bieži vien esot

domājis, ka iemesls varētu būt lielais satraukums, kas traucējis pirms startiem.

2009. gadā kopā ar Vladimiru Priedi sapratuši, ka Latvijā trūkst neredzīgo sporta aktivitāšu un ka Latvijas Neredzīgo sporta savienībā nenotiek aktīva darbība. Abi sākuši interesēties, kā šo darbību aktivizēt, jo bija redzams, ka LNSS valde nedarbojas kā vienots mehānisms. Sapratuši, ka viss sporta darbs palicis uz viena cilvēka pleciem, kurš ar to netiek galā, tāpēc sasauca ārkārtas biedru sapulci, lai nolemtu, kā šo savienības darbību atdzīvināt. Sapulcē secināja, ka organizācija ir ļoti lielā «bedrē», tai bija gan finansiālas, gan juridiskas parādu saistības, un pat tika uzdots jautājums par to, vai tiešām nepieciešams šādu organizāciju atjaunot. Iespējams,

labāks risinājums būtu bijis dibināt citu organizāciju, kas arī nebija viegli izdarāms, jo LNSS bija vienīgā organizācija, kura bija IBSA biedrs. Neviens no klātesošajiem nevēlējās uzņemties šo grūto atbildību — vadīt organizāciju, tāpēc Kaspars saņēma visu savu drosmi un pirmais pieteicās mēģināt tikt ar šo smago situāciju galā. Un viņu atbalstīja Vladimirs Priede.

Tā, nu, abi sākuši rakties pa sev nesaprotamo grāvi un mēģinājuši reanimēt organizācijas darbību, kārtojot saistības ar Uzņēmumu reģistru, Valsts Ieņēmumu dienestu un bankām. Runājot par sacensību kalendāru, radās jautājums — kuras sacensības un kā tās organizēt? Tās nevarēja būt vairāku dienu sacensības, jo tas bija par dārgu, tāpēc nolēma, ka tām jābūt vienas dienas čempionātiem. Sporta veidus izvēlējušies, vadoties no IBSA oficiālajām sacensībām, lai sportistiem būtu pakāpeniskās izaugsmes iespējas.

Kopumā darbošanās LNSS Kasparam bija liela pieredzes uzkrāšana, jauna redzējuma un sapratnes bagātināšana. Radās sapratne par paralimpisko sporta sistēmu Latvijā. Vislielākais gandarījums bija tad, kad viss sāka izdoties un organizācija tika reanimēta, tika nodrošināti regulāri LNSS čempionāti. Vislielākais prieks esot par

šoudauna attīstīšanu Latvijā. Tāpat izdevies vismaz desmit reizes palielināt organizācijas finansējumu.

Stazdumuižas internātvidusskolā — attīstības centrā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem Kaspars strādā par internāta skolotāju un sporta pulciņu vadītāju kopš 2005. gada. Viņaprāt, šī skola ir lieliskākā mācību iestāde Latvijā bērniem ar redzes traucējumiem, lai viņi spētu saņemt kvalitatīvu izglītību un atbalstu sev nepieciešamajā jomā. Darbs šajā skolā ir patīkams ar visām ikdienišķajām rūpēm un priekiem. Kā jau katram pedagoģiskā darba veicējam, gandarījumu Kasparam sniedz tas, ka var iemācīt bērniem praktiskas un noderīgas lietas un prasmes.

Kaspars strādā arī SIA «LNB Rehabilitācijas centrs» par sociālo rehabilitētāju un ir ievēlēts LNB Centrālajā valdē. Viņš turpina apmeklēt džudo treniņus, lai joprojām uzturētu sevi labā fiziskajā formā.

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors: Artūrs Būda

Fotogrāfijas autors: Vitālijs Vinogrādovs.   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa