Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Māris Kaušelis

ProjektiIedvesmas stāsti

Māris Kaušelis

Māris dzimis 1946. gada 3. oktobrī Jelgavas novadaVircavas ciematā. Pirmais, ko Māris atceras no bērnības gadiem, ir sākotnējā pārcelšanās uz Auci, kur spilgti atmiņā palikusi Auces dzelzceļa stacija. Vēlāk ar ģimeni pārcēlies uz Baldoni, kur pabeidzis vidusskolu un nodzīvojis 19 gadus. Mātei esot bijis viegli ar Māra audzināšanu, jo mazais puika pēc skolas atradies vai nu stadionā, vai pagalmā, dzenājot futbolbumbu un rokasbumbu. Ar kaimiņu puikām tika rīkotas savstarpējās pagalmu sacensības.

Skolas laikā Mārim patika arī soļošana. Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas institūtā Māris apguva profesiju — iekārtu mehāniķis. Pirmo darba pieredzi guvis Baldones sanatorijā, strādājot par ārstnieciskās fizkultūras metodistu. Neskatoties uz to, ka saņēmis labu algu, tālākas perspektīvas viņš sanatorijā nesaskatīja. 1970. gadā Māris pārcēlās uz Talsu novada Vandzenes pagastu, lai vietējā vidusskolā strādātu par fizkultūras skolotāju. Māris atceras, ka nekad neesot atļāvies skolas sporta izlases skolēniem sporta stundās ielikt divnieku, arī, ja tas bija pelnīts.

Nākamā «pietura» — Ogres novada Birzgales pagasta astoņgadīgā skola. No tā laika Mārim spilgti palicis prātā, ka skolai neesot bijusi sava sporta zāle un nodarbības notikušas speciālā vietā, kuru sauca par «sarkano stūrīti». Nonācis Rīgā, Māris strādājis Radio rūpnīcas cehā un vadājis tā laika spēcīgās volejbola komandas «Radiotehniķis» spēlētājus. Vienpadsmit gadus Māris arī strādājis par pasūtījumu autobusa šoferi Rīgas taksometru parkā.

1980.-to gadu sākumā Māris aizrautīgi pievērsās novusam. Uzvarot Rīgas čempionātā, viņš kļuva par sporta meistaru un sāka braukt uz sacensībām ārzemēs — Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Vācijā. Vēl viņam padevās tandēmu riteņbraukšana, un kopā ar paralimpieti Armandu Ližbovski devies uz dažādām velomaratona tūrēm. Citreiz dienā nobraukuši pat līdz 200 kilometriem. Tajā laikā, esot pazīstamam ar Valdi Stilvi, Māris nonācis Latvijas Neredzīgo sporta savienības prezidenta, pēc tam — ģenerālsekretāra amatā. 1988. gadā Valdis esot pierunājis Māri atgriezties no dienēšanas Azovas jūrā pie Ukrainas. Piekritis, jo viņam patīkot darbs ar cilvēkiem. Un nav satraucis fakts, ka saskarsme būs ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.

Līdz pat Latvijas valsts neatkarības atgūšanai šis bija Māra pastāvīgais darbs, turklāt toreiz esot bijis labs finansējums neredzīgo sportam. Lielākā problēma esot bijusi vīzu iegūšana no Maskavas puses, lai varētu sportistus sūtīt uz starptautiskām sacensībām. Pēc neatkarības iegūšanas viss sagriezies otrādi — nauda bija problēma, kamēr braukt uz ārzemēm varēja bez ierobežojumiem.

Tobrīd LNSS galvenais uzdevums bija organizēt sacensības Latvijas līmenī. Kā atceras Māris, vēl liela problēma bijusi birokrātija un lielās papīru kaudzes, ieskaitot došanos uz dažādām valsts iestādēm.

Par tā laika lielākajām zvaigznēm sportistu vidū Māris uzskata Armandu Ližbovski un Ivaru Graudiņu. Kad noticis vieglatlētikas pasaules čempionāts Polijā, Armands pēc titula izcīnīšanas viesnīcas gultā iegravējis angliski, ka šeit gulējis pasaules čempions. Vietējās sacensības tika rīkotas pēc principa — tās notiek divreiz gadā trīs dienas pēc kārtas kā lieli svētki dalībniekiem.

Vēl viena svarīga nianse — Māris mērķtiecīgi sacensību norisē iesaistīja tos redzīgos cilvēkus, kuri tolaik strādāja Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas, Liepājas, Cēsu un Daugavpils uzņēmumos. Tāpēc aktuālas bija sacensības arī basketbolā, volejbolā, futbolā un šautriņu mešanā. Tolaik sacensībās startējuši līdz pat 300 dalībnieku, ko mūsdienās ir neiespējami sasniegt.

Interesants moments bijis, kad jādodas pie sporta komitejas prasīt finansējumu LNSS darbībai. Pašam bijis grūti to izdarīt, kamēr, piemēram, Valdis Stilve esot citreiz visu dienu nosēdējis sporta komitejas darbinieka kabinetā, līdz ticis pie pienācīga finansiālā atbalsta. Tieši naudas trūkums bijis galvenais iemesls, kāpēc tobrīd labu sniegumu rādošā golbola komanda neaizbrauca uz Sidnejas paralimpiskajām spēlēm. Komanda bija kvalificējusies atlases sacensībām Madagaskarā, bet finansējums gan tām, gan pašām spēlēm nebija atrodams.

Brīvajā laikā Māris Kaušelis aktīvi apmeklē dažādus mūzikas festivālus un mākslas izstādes. Īpaši pie sirds viņam ir ikgadējais kantrī festivāls Bauskā. Liekas, vēl nevienu pēdējos 20 gados neesot izlaidis. Personiski pazinis pasaules kantrī mūziķi Pitu Andersonu un vienmēr sekojis līdzi viņa muzikālai darbībai.

Nesen Māris veiksmīgi pārcietis infarktu, ārstējoties gan Latvijā, gan Baltkrievijā. Tagad dzīves ritms palicis lēnāks, un Māris to vairāk velta savai ģimenei. Viņš vēl

arvien dzīvo Strazdumuižā un iespēju robežās seko līdzi Latvijas Neredzīgo biedrības un Latvijas Neredzīgo sporta savienības notikumiem.

Māris Kaušelis sniedzis lielu ieguldījumu Latvijas Neredzīgo sporta savienības attīstībā, veicinot vienādas sportošanas iespējas visiem cilvēkiem neatkarīgi no invaliditātes.

 

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors: Artūrs Būda

Fotogrāfijas autors: Vitālijs Vinogrādovs.   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa