Nodaļa — Latvijas Neredzīgo sporta savienība

Neredzīgais sportists Aleksejs un viņa kompanjone Tikka
Tekla Šaitere, Diena.lv

Aicinu lasītājus veikt pavisam vienkāršu eksperimentu — pamēģināt ierastā vidē aizsiet sev acis un padzīvot šajā tumsā kaut pārdesmit minūšu. Apsēju noņemot, atviegloti uzelposiet, jo ikdienā nez vai bieži iedomājamies, cik svarīga cilvēkam ir redze, kas garantē vides pieejamību un rada drošības sajūtu.

Kāda Dieva dāvana ir spēja katru dienu skatīt pasauli savām acīm! Latvijā nopietnas redzes problēmas ir ap 40 000 iedzīvotāju, apmēram 7000 ir faktiski neredzīgi vai ar niecīgu redzes atlikumu. Nupat noticis nebijis gadījums — paralimpiskais čempions airēšanā neredzīgais Aleksejs Korsaks piedalījās Rīgas maratonā 2015 kopā ar savu suni pavadoni — šokolādes brūno labradoru Tikku.

Ar dvēseļu saderību

Pirms starta nemēģināju uzrunāt Alekseju. Viņam ar Tikku rīts bija sācies puspiecos, kad abi maratona dalībnieki iesēdās vilcienā Daugavpils — Rīga. Galvaspilsētā viņus sagaidīja «Servisa suņu biedrības Teodors» pārstāvji Velga Zēgnere, kinoloģe Zaiga Kļaviņa un biedrības valdes priekšsēdētājs Aleksejs Volkovs ar suni pavadoni Teodoru.

Aleksejs Korsaks ir piedalījies daudzās starptautiskās sacensībās, tomēr maratons kopā ar Tikku bija izaicinājums — Aleksejam šīs bija pirmās skriešanas sacensības mūžā. Kopā vērojām, kā pēc starta šāviena Tikka vienā mirklī pat mēģināja Alekseju vest projām no skrējēju tūkstošiem, bet, paklausījusi saimnieka uzmundrinājumam, pārliecināti devās uz priekšu, un abi pazuda maratonistu raibajā plūsmā.

Gaidot Alekseju ar Tikku pie finiša līnijas, sarunājos ar Zaigu Kļaviņu. Kinoloģei ir divdesmit piecu gadu darba pieredze, gatavojot suņus darbam robežapsardzē, policijā un muitā. Profesionālo izglītību viņa guvusi Latvijas Policijas akadēmijā, Francijas, Vācijas, Somijas un Čehijas kinologu skolās. 2011. gadā Zaiga sāka suņu-pavadoņu apmācības. Alekseja Volkova labradors retrīvers Teodors ir viņas pirmais skolotais suns-pavadonis, Tikka — otrā.

Pašlaik Latvijā suņus-pavadoņus apmāca vien labdarības projektos, valsts programmas nav, bet viena suņa-pavadoņa sagatavošana izmaksā ap 10’000 eiro. Ne katrs suns piemērots pavadoņa lomai. Pēc testiem izvēlēto suni no astoņu mēnešu vecuma apmēram pusgadu speciāli apmāca, tad izvēlas saimnieku, kurš arī tiek sagatavots sadarbībai ar suni. Svarīga ir cilvēka un suņa saderība, var teikt — dvēseļu saskaņa, jo neredzīgam cilvēkam suns-pavadonis maina visu dzīvi.

Zaiga stāsta: «Zinot suņa pavadoņa raksturu, piemeklē viņam piemērotāko saimnieku. Tikka ir moža, aktīva, priecīga, tāds ir arī Aleksejs Korsaks. Viņi sastapās pirms gada. Gandrīz mēnesi abi Rīgā gatavojās kopā dzīvošanai. Ekspertu komisija vērtēja viņu savstarpējo atbilstību. Pēc tam Daugavpilī trijatā apguvām Alekseja ierastos maršrutus uz darbu, veikalu, tirgu, treniņiem. Izvēle izrādījās ļoti laba.»

Prieks pa visu ģīmi

Aptuveni pēc pusstundas maratona organizatori pie finiša līnijas skaļrunī sumina Alekseju Korsaku un Tikku. Malači — trase godam pieveikta! Tikkai smaids pa visu ģīmi. Aleksejs arī priecīgs: «Tikka skrēja ļoti labi! Viņai ir sportisks raksturs. Sākumā biju uztraucies gan es, gan Tikka, abi kopā pirmo reizi atradāmies tik lielā burzmā, pilnīgi nezināmā vietā, apkārt dārdēja skaļruņi. Taču drīz nomierinājāmies. Es daudz trenējos sporta zālē, desmit gadus nodarbojos ar airēšanu, peldēšanu, vieglatlētiku, bet maratons īsti nav mans sporta veids.

Piedalījos tāpēc, ka vēlos popularizēt un atbalstīt Servisa suņu biedrību Teodors, kas apmāca suņus pavadoņus Latvijā un kas man bez atlīdzības uzdāvināja Tikku. Ar savu piemēru vēlos aicināt neredzīgos izkustēties no mājām, doties cilvēkos. Man redzes zudums nav liedzis sasniegt labus rezultātus sportā (2013.gadā paralimpiskajās spēlēs ASV, Bostonā, pasaules čempionātā airēšanā telpās 1000 metru distancē neredzīgo grupā Aleksejs Korsaks ieguva trešo vietu. Red. piezīme).»

Tikka mīļi glaužas Aleksejam Korsakam pie kājām, bet, kad gribu suni noglāstīt, Zaiga Kļaviņa mani attur — kamēr suns atrodas darbā, viņam jākoncentrējas tikai uz savu saimnieku un viņa vēlmēm. Pēc darba — mājās, mežā, pludmalē — var ļaut vaļu priekiem, un tad gan Tikka visus apkārtējos sabučo un izskrienas pēc sirds patikas.

Aleksejs ir pateicīgs sunim: «Ar Tikku mana dzīve mainījās par simt procentiem! Viņa ir manas acis, mana brīvība. Esmu kļuvis neatkarīgs, man gandrīz vairs nevajag balto spieķi. Ar Tikku jūtos droši uz ielas, ejot pa kāpnēm, viņa paceļ nokritušus priekšmetus, palīdz iepirkties, atrast veikalu, pieved pie kases, autobusa pieturas. Bieži saprotamies pilnīgi bez vārdiem. Suns-pavadonis kā labs dzīvesbiedrs pieņem saimnieku tādu, kāds viņš ir. Es strādāju par masieri. Tikka visur ir kopā ar mani. Neņemu viņu līdzi tikai uz sacensībām ārzemēs — kā nesen, kad biju Nīderlandē un Krievijā. Tikka ir mans visuzticamākais draugs.»

Suņi-pavadoņi atrodas darbā visu diennakti — vai nav par grūtu? Zaiga Kļaviņa pasmaida: «Pavadoņi ir vislaimīgākie suņi, jo viņi visu diennakti ir kopā ar saimnieku. Lielākā daļa suņu cauru dienu mājās ir vieni, bet suns ir bara dzīvnieks, viņam vajadzīga kompānija.»